Klātesot apmēram 250 viesiem, atceres pasākumā pulcējās ne tikai vietējie iedzīvotāji un senatora J. Skudres piederīgie – meitas Gaida Skudre un Balva Gūtmane, bet arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, esošie un bijušie tiesneši un senatori, Zemgales un Latgales apgabaltiesu, Daugavpils un Jēkabpils tiesu, prokuratūras un advokatūras pārstāvji, kā arī Satversmes tiesas tiesneši, atjaunotās Latvijas pirmais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo un bijušais ģenerālprokurora vietnieks Oļģerts Šabanskis, kuru ieguldījums un izšķirība Latvijas tieslietu sistēmai nozīmīgā laikā no 1988. gada līdz deviņdesmitajiem tika pieminēti ar pateicības vārdiem un ziediem.

Svētku ieskaņas daļu atklāja Augstākās tiesas senators Vilnis Vietnieks un Valmieras drāmas teātra aktieris Rihards Rudāks, kurš pasākuma gaitā lasīja fragmentus no V. Vietnieka dokumentālās monogrāfijas "Un zvaigzne ezerā krīt" par senatora J. Skudres dzīvi un darbu. Starp R. Rudāka lasījumiem, vēl reizi uzsverot J. Skudres dzīves gājumu Zaļajā Sēlijā, dzimtas mājās "Lejas Meirānos", izskanēja arī dzejolis "Sēlijas lielceļos":

"Pilnas krūtis ar Augšzemes elpu,

Pie cepures dzeltens purenes zieds.

Man nevajag plašāku pasaules telpu,

Vēl gribu pa Sēlijas lielceļiem iet."

Savukārt dzejas rindu autors un minētā atceres pasākuma organizators senators V. Vietnieks savos ievadvārdos uzsvēra, ka šis gads nozīmīgs ne tikai Latvijas valstij un tās tieslietu sistēmai kā ievērojams jubilejas gads, bet šogad tiek atzīmēti arī 800 gadi kopš Sēlpils un Sēlija pirmoreiz minēta rakstītā vārdā – "Indriķa hronikā" sakarā ar vācu krustnešu uzbrukumu Sēlpils pilij kā sēļu valstiskā veidojuma centram.

Pasākuma laikā ieskatu Latvijas tieslietu sistēmas izveidošanas vēsturē un darbībā Latvijas brīvvalsts laikā, uzrunājot klātesošos, sniedza Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Viņš pieminēja Latvijas Senāta senatoru un citu tiesnešu traģiskos likteņus pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā. Pavisam 1940. un 1941. gadā tika represēts 31 tiesnesis, no tiem septiņi Senāta senatori, kuri gāja bojā Sibīrijas nāves nometnēs.

Tāpēc saprotams, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Saukas draudzes mācītājs Aldis Pavlovičs aizlūdza par staļiniskās represijās bojā gājušo tiesnešu un senatoru dvēselēm. Viņš arī uzsvēra tiesnešu darba smagumu un atbildību, sacīdams, ka tiesnesis laicīgajā dzīvē zināmā mērā ir Dieva vietnieks uz zemes: pie viņa nāk cilvēki ar savām traģēdijām un sāpēm, un tiesnesim jāpieņem taisnīgs lēmums. Tiesneša lēmumiem jāved uz labu, tādēļ tie jāpieņem ar gaišumu dvēselē. Tāpat mācītājs pateicās Augstākās tiesas tiesnešiem, kas vairākkārtīgi ziedojuši Zalves baznīcas atjaunošanai.

Uzrunājot klātesošos, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris vēsturiskā salīdzinājumā uzsvēra, ka savulaik, 1918. gadā, pieņemtais nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību bijis lakonisks un skaidrs, bet to, kas nebija likumos atrunāts, izsvēra un izvērtēja, pamatojoties uz saprātu. Turpretim tagad dzīve kļuvusi sarežģītāka, arī likumi izvēršas plaši un bieži vien nav saprotami, taču sabiedrība gaida konkrētus, lakoniskus un skaidrus tiesu spriedumus. Līdz ar to šādos apstākļos tiesneša darbs kļuvis grūtāks.

Ieskaņas pasākuma noslēgumā vietā, kur 1941. gada rudenī J. Skudres mājup pārnākšanas cerībai bijis iestādīts ozoliņš, kas vēlāk nokaltis, pasākuma dalībnieki nolika ozollapu vainagu. Ja iecerētais piepildīsies, nākamā gada 3. maijā – Jāņa Skudres 120. dzimšanas dienā – Saukas pagasta "Lejas Meirānos" ieradīsies tieslietu sistēmas darbinieki, lai iestādītu jaunu ozoliņu senatora piemiņai.

Salvis Sēlis