Iepriekšējos gados Bīriņu konstitucionālās politikas semināros ir diskutēts par patstāvīgajām iestādēm un Satversmes 58. panta iespējamiem grozījumiem, Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kā arī par iespējām pilnveidot administratīvo procesu Latvijā. Šajā gadā, piekto gadu pulcējoties kopā Bīriņos, tika diskutēts par mūsdienu demokrātiskas valsts izaicinājumiem, starptautiskajām tiesībām kā nacionālas valsts interešu aizsardzības instrumentu, vispārējo tiesību principu tvērumu un piemērošanu un Saeimas atlaišanas kārtību.

Demokrātiska valsts

Diskusijas par demokrātijas problēmām ievadīja Eiropas Kopienu tiesas tiesneša Egila Levita priekšlasījums par mūsdienu demokrātiju un tās izaicinājumiem. Raksturojot demokrātiju, E. Levits uzsvēra, ka valsts ir nepieciešams demokrātijas ietvars, jo demokrātija var funkcionēt tikai valstī. Vēsturiski esot iespējams izdalīt tiešo demokrātiju, reprezentatīvo demokrātiju un jaukto demokrātiju. Latvija atbilstoši Satversmei uzskatāma par reprezentatīvu demokrātiju ar tiešās demokrātijas elementiem.

Reprezentatīvo demokrātiju mūsdienās raksturojot varas dalīšana, vēlētie (politiskie) valsts orgāni kā tautas pārstāvji, brīvais mandāts, vēlēto (politisko) valsts orgānu atbildība (responsivitāte), valsts pārvaldes padotība vēlētiem valsts orgāniem, kā arī politiskās līdzdalības vienlīdzība. Demokrātijas jēdzienā ietilpst arī vairākuma princips, proti, lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, cilvēktiesību un tiesiskas valsts princips. Tāpat mūsdienās demokrātija nozīmējot arī noteiktus sociālas valsts principus.

Lai varētu funkcionēt demokrātija, nepieciešami zināmi priekšnoteikumi. Visupirms minama indivīda emancipācija, laicīga struktūra un relatīva sabiedrības homogenitāte. Demokrātijā persona ir pašvērtīga. Tāpat arī demokrātija izslēdz Dieva līdzdalību politikā, proti, neesot pieļaujama teokrātisku institūciju ietekme uz politisko procesu.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ir attīstījies attīstītas un defektīvas demokrātijas jēdziens. Attīstīta demokrātija ir sistēma, kurā visi demokrātijas institūti funkcionē pienācīgi. Savukārt defektīvās demokrātijās iezīmējoties novirzes no demokrātijas principiem. Kā defektīvas demokrātijas iespējams minēt ekskluzīvu demokrātiju, kad līdzdalība politiskajos procesos tiek nodrošināta tikai daļai iedzīvotāju (piemēram, Dienvidāfrikas Republika aparteīda laikā), neliberālu demokrātiju, kur iezīmējas policejiska patvaļa un demokrātisko tiesību ierobežošana, delegatīvo demokrātiju, kurā dominējošas pozīcijas ir izpildvarai un ir izteikts valdības parlamentārās un tiesiskās kontroles vājums, kā arī enklāvu demokrātiju, kad lēmumi tiek pieņemti, apejot leģitīmos valsts varas orgānus.

Pēc E. Levita ieskata, Latvija šobrīd būtu pieskaitāma pie attīstītām demokrātijām. Taču tas nenozīmējot, ka attīstīta demokrātija būtu atrisinājusi visas problēmas. Attīstītajām demokrātijām ir savas struktūrproblēmas, kurām tai jāmēģina atrast risinājumi.

Kā nozīmīga problēma iezīmējas tautas gribas veidošana. Demokrātijā ideāls ir atbildīgs, racionāli domājošs pilsonis. Taču pilsoņa gribu ietekmē subjektīvi apsvērumi – interese par publiskiem procesiem un racionālā spriestspēja, kā arī iespējas manipulēt ar pilsoņa gribu, izmantojot presi, reklāmas un slēptas manipulācijas. Līdztekus šai problēmai pastāv vēlēto (politisko) orgānu atbildības (responsivitātes) problēma, kā arī pieņemamo lēmumu kompleksitāte, proti, nav iespējams izvērtēt visas pieņemamā lēmuma iespējamās sekas. Tāpat demokrātijai jāsaskaras arī ar nacionālas valsts efektivitātes samazināšanos globalizācijas laikmetā, proti, ir jautājumi, kurus viena valsts efektīvi nevar izlemt, tie jālemj kopīgi vairākām valstīm.

Diskusija par demokrātijas problēmām notika ne vien juridiskā, bet arī politoloģiskā aspektā. Profesors Artis Pabriks analizēja mūsdienu demokrātijas raksturiezīmes, īpaši uzsverot galīgās kontroles jēdzienu. Sabiedrībai demokrātijā esot galīgā kontrole par jebkuru lēmumu. Sabiedrībai ir jābūt atbildīgai par pieņemtajiem lēmumiem un jāņem dalība attiecīgā jautājuma izlemšanā. Mūsdienās demokrātijas neatrodas labākajās pozīcijās, jo attīstās vadāmo vai kontrolējamo demokrātiju skaits. To lielā mērā nosakot ekonomiskā situācija – demokrātijām esot četrreiz mazāks attīstības ātrums. Tieši ekonomiskā efektivitāte, kā arī nacionālisms ir lietas, ar kurām nedemokrātiskas valstis sekmīgi konkurē, salīdzinot tās ar demokrātijām. Savukārt profesors Igors Šuvajevs un lektors Ivars Ijabs pulcēja interesentus uz diskusiju par demokrātisku sabiedrību no klasikas līdz mūsdienām.

Nepilsoņu statuss

Demokrātiskas valsts problēmu kontekstā Juris Rudevskis piedāvāja diskusiju par Latvijas nepilsoņiem no Eiropas Cilvēktiesību judikatūras un starptautisko tiesību viedokļa. Eiropas Cilvēktiesību konvencija negarantējot personas tiesības iegūt kādas valsts pilsonību. Vienīgi atsevišķos izņēmuma gadījumos patvaļīgs pilsonības liegums var radīt sekas, kas pārkāpj personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos nolēmumos ir vērtējusi Latvijas nepilsoņu statusu. Piemēram, Lielās palātas spriedumā "Slivenko pret Latviju" norādīts: "Fakts, ka persona ir dzimusi Latvijas teritorijā vai ir ilgu laika posmu tur dzīvojusi, pats par sevi nav pamats Latvijas pilsonības piešķiršanai [..] bijušās PSRS pilsoņiem, kas ieradās Latvijā padomju perioda laikā (no 1944. līdz 1991. gadam), un viņu pēcnācējiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas pilsonība automātiski netika piešķirta."

Komentējot Latvijas pozīciju nepilsoņu institūta jautājumā, J. Rudevskis vērsa uzmanību, ka Latvija savu neatkarību atjaunoja 1991. gada 21. augustā, savukārt PSRS sabruka tikai 1991. gada 26. decembrī. Tas nozīmē, ka PSRS pilsoņi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas atradās tādā pašā statusā, kā viņi atrastos citās valstīs. Savukārt Latvijai bija tiesības šo personu valstspiederības jautājumu risināt, pieņemot, ka tie ir citas valsts, kura beigusi pastāvēt, pilsoņi. Līdztekus tam J. Rudevskis kritizēja Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta spriedumu lietā Nr. 2004-15-0106, kurā Satversmes tiesa bija atzinusi nepilsoņus par starptautiskajās tiesībās nezināmu personu kategoriju. Kā norādīja J. Rudevskis, nekas unikāls šāds institūts starptautiskajās tiesībās neesot. Vācijā 1951. gadā bija izveidots "bezdzimtenes ārzemnieku" (Heimatlose Ausländer) institūts. Šo statusu piešķīra Otrā pasaules kara bēgļiem no PSRS okupētajām teritorijām.

LU lektors Māris Lejnieks piedāvāja vēl vienu nepilsoņu statusa interpretācijas iespēju. Satversmes tiesa Robežlīguma lietā esot atzinusi, ka Krievija esot PSRS turpinātāja. Līdz ar to Krievijai būtu bijis šos pilsoņus jāatzīst par saviem pilsoņiem. Pilsonības valsts esot mainījusi savu politisko iekārtu, taču tā turpinot pastāvēt.

Starptautiskās tiesības

Profesore Ineta Ziemele analizēja starptautisko tiesību nozīmi nacionālas valsts interešu aizsardzībā. Starptautisko tiesību mērķis ir valstu aizsardzība. Tādēļ mūsdienu starptautiskās tiesības ir mazo un vidējo valstu interesēs. Tostarp valstis pašas nenovērtē, ka ar savu ignoranci vai nevērīgu attieksmi pret starptautisko tiesību sistēmu tās novājina sistēmu. Latvijas interesēs starptautiskajās tiesībās šobrīd varētu būt dalība starptautisko krimināltiesību pilnveidošanā (piemēram, agresijas definēšanā), starptautisko cilvēktiesību attīstībā, starptautisko tiesu kompetences paplašināšanā un citās jomās.

Tāpat I. Ziemele aicināja diskutēt, vai saglabājama monisma doktrīna. Monisms jeb atvērtība starptautisko tiesību sistēmai ir izdevīgāka izejas pozīcija situācijā, kad pieaug citu tiesību sistēmu ietekme uz nacionālas valsts tiesību sistēmu. Lai gan uz to balstās Satversmes 68. un 89. pants, kā arī Neatkarības deklarācijas 1. punkts, tomēr šodien tas varētu būt pārvērtējams. Monisms kā konkrētās vēsturiskās situācijas nepieciešamība deviņdesmitajos gados. Deviņdesmitajos gados starptautiskajās tiesībās bija renesanse pēc aukstā kara. Šobrīd realitāte esot mainījusies.

Savukārt Rīgas Juridiskās augstskolas asistente Ieva Miļūna vērtēja Latvijas ārpolitiku agresijas jēdziena definēšanas kontekstā. Latvija jau 1933. gadā, parakstot Londonas konvenciju par agresora definīciju, ir definējusi, kā tā saprot valsts agresijas jēdzienu. Šajā kontekstā nozīmīgs ir arī Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā, kurā tiesa apstiprināja, ka 1940. gadā pret Latviju īstenota agresija ar tai sekojošu okupāciju. Tāpat esot nepieciešams formulēt vienotu attieksmi pret Nirnbergas tribunāla prakses izmantošanu. Satversmes tiesa uzskatīja par iespējamu atbilstoši Nirnbergas tribunāla praksei vērtēt PSRS rīcību Latvijā. Savukārt Latvijas valdība Kononova lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesā esot argumentējusi pretēji, apšaubot Nirnbergas tribunāla nolēmumu nozīmi starptautisko krimināltiesību jomā.

Šobrīd Starptautiskās krimināltiesas statūtos ir paredzēts definēt agresijas jēdzienu. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, kādai jābūt Latvijas pozīcijai. Šajā aspektā ir divi svarīgi jautājumi. Pirmkārt, par pašu agresijas definīciju, proti, vai Latviju apmierina 1974. gada ANO Ģenerālās asamblejas sniegtā definīcija, vai tajā būtu ietverami arī netradicionālās agresijas veidi (piemēram, kiberuzbrukumi). Otrkārt, kādam orgānam ir jāpiešķir tiesības konstatēt agresijas faktu. Diskusijā ir rosināts šīs tiesības piešķirt vai nu politiskiem orgāniem – ANO Drošības padomei vai Ģenerālajai asamblejai –, vai tiesām – Starptautiskajai tiesai vai Starptautiskajai krimināltiesai.

Sociāli atbildīga valsts

Satversmes tiesa lietā Nr. 2006-07-01 atzina, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Tā kā šāds atzinums izteikts salīdzinoši nesen, šajā reizē konstitucionālās politikas seminārā tika aplūkots šā principa saturs. LU lektore Anita Kovaļevska analizēja sociāli atbildīgas valsts principa izvērsumu Satversmes tiesas spriedumos.

Iezīmējot terminoloģiju, A. Kovaļevska norādīja, ka Vācija lieto terminu "sociāla valsts", Igaunija un Polija – "sociālais taisnīgums", savukārt Lietuva – "sociāli orientēta valsts". Paralēli tam vēl sastopams jēdziens "labklājības valsts". Labklājības valsts pārāk akcentē sasniedzamo rezultātu, lai gan šā principa jēga – norādīt vairāk uz procesu, kādā sasniedzams sociālais taisnīgums. Sociāli atbildīga valsts ir veiksmīgs formulējums, jo aptver ne tikai procesu, bet arī akcentē, ka valsts plāno un rīkojas sociāli atbildīgi. Sociāli atbildīga valsts ir pretstats liberālisma ideoloģijai, iezīmējot valsts pienākumu rūpēties par sociāli neaizsargātajiem. Sociāli atbildīgas valsts principa pamatojums ir cilvēka cieņa, taisnīguma un vienlīdzības nodrošināšana, kā arī solidaritāte.

Lai arī Satversmes tiesa sociāli atbildīgu valsti savos spriedumos expressis verbis formulēja tikai salīdzinoši nesen (lietas Nr. 2006-07-01 un Nr. 2008-08-0109), tomēr tās elementi Satversmes tiesas praksē ir iedzīvināti jau agrāk. Šis process aizsākts lietā Nr. 2000-08-0109, kurā Satversmes tiesa norādīja, ka sociālās tiesības nav deklaratīvas normas un valstij tās jānodrošina. Satversmes tiesa nav norādījusi, ka sociāli atbildīgas valsts princips būtu atvasināms no kāda konkrēta panta, bet gan, ka tas izriet no Satversmes 8. nodaļas kopumā, jo tajā ir ietvertas sociālās tiesības. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šo principu ir atvasinājis no Satversmes 1. un 109. panta. Ir iespējams ielasīt sociāli atbildīgu valsti kā Satversmes 1. panta elementu, taču atsauce tikai uz 109. pantu no Satversmes 8. nodaļas ir par šauru, jo tā nav vienīgā sociālā tiesība, kas ietverta Satversmē.

Sociāli atbildīgas valsts principa saturā ietilpst cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšana (sociālā palīdzība, pamatpakalpojumi, izglītības, veselības un sociālās aprūpes, kā arī kultūras iestāžu pieejamība), aizsardzība sociālā riska gadījumā, kā arī sociālā taisnīguma nodrošināšana (sociālo atšķirību izlīdzināšana, vājāko aizsardzība un iespēju vienlīdzība). Līdztekus tam sociāli atbildīgas valsts kontekstā ir nozīmīga cilvēka saistība ar sabiedrību, proti, īpašuma sociālā vērtība un sabiedrības labklājība kā pamattiesību ierobežošanas mērķis. Sociāli atbildīgas valsts princips primāri ir saistošs likumdevējam, taču arī izpildvarai un tiesu varai tas jāņem vērā.

Vispārējo tiesību principu piemērošana

Nozīmīga diskusiju daļa bija veltīta vispārējo tiesību principu jautājumiem. Diskusijās tika aplūkota vispārējo tiesību principu valsts pārvaldē daudzdimensionalitāte (Egils Levits), valdības un valsts pārvaldes attiecības (Ilze Juhansone), laba pārvaldība kā tiesību avots (Arvīds Dravnieks).

Egils Levits ieskicēja Satversmes 1. panta tvērumu mūsdienās, iezīmējot, ka no tā izriet trīs virsprincipi – demokrātiskas iekārtas virsprincips, tiesiskas valsts virsprincips un sociāli atbildīgas valsts virsprincips. Savukārt asociētā profesore Daiga Iļjanova iepazīstināja ar vispārējo tiesību principu piemērošanas metodoloģiju. Vispārējie tiesību principi ir principi, kas tiek atvasināti no dabiskajām tiesībām, funkcionē tiesiskā valstī un kas ir vispārpieņemti kādā konkrētā tiesību nozarē, tiesību sistēmā vai tiesību lokā. Tie noteic tiesiskās sistēmas un tiesību sistēmas saturu.

Tiesību principus piemēro jurists, kurš ir apveltīts ar noteiktu ideoloģiju, proti, pārzina demokrātiskas tiesiskas valsts ideju. Kopumā vispārējie tiesību principi tiek atklāti un atvasināti ar speciālu metodi. Šai metodei ir seši soļi.

Pirmais solis: tiek analizētas tās likumdevēja pieņemtās tiesību normas, kas attiecas uz konkrēto juridiskās regulācijas jomu, nolūkā atklāt to kopīgos un viendabīgos elementus.

Otrais solis: tiek novērstas pārmērības, īpatnības, neatbilstības un likumdošanas kļūdas.

Trešais solis: pamatojoties uz kopīgiem un viendabīgiem konceptuālajiem elementiem, tiek izfiltrēts abstrakts pieņēmums jeb norma.

Ceturtais solis: tiek meklēta augstāka vispārīguma pakāpe, mēģinot atklāt ģinti (šķiru), pie kuras pieder viendabīgās un kopīgās koncepcijas.

Piektais solis: šādi iegūtie pamatprincipi ir dedukcijas sākumpunkts. Tiek attīstītas vairākas koncepcijas. Loģika veic radošu (kreatīvu) funkciju. Tā rada jaunas koncepcijas, kas attiecas uz jauniem faktiem vai negaidītiem lietas elementiem, kuriem nav līdzīgu.

Sestais solis: koncepcijas, kas iegūtas dedukcijas ceļā, tiek izmantotas, lai noskaidrotu likumdevēja lietotos vārdus vai noteikumus, kas bija neskaidri vai nenoteikti, vai lai nodrošinātu loģiski normatīvu pamatu spriedumam, kuru nebija iespējams pamatot ar kādu rakstīto tiesību normu.

Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede analizēja vispārējo tiesību principu piemērošanu administratīvajā procesā. Administratīvās tiesas vispārējos tiesību principus piemēro, interpretējot tiesību normas, aizpildot likuma robu, piemērojot principu kā tiesību normu, kā arī skaidrojot, kāpēc princips nav piemērojams. Tiesu nolēmumos var atrast atsauci uz konkrētu principu un tā satura, kā arī piemērojamības skaidrojumu. Taču tāpat tiesas atsaucas uz principu, to nepaskaidrojot, vai arī piemēro principus, neatsaucoties tieši uz to.

Tiesas piemēro Administratīvā procesa likumā noteiktos principus, Satversmes tiesas spriedumos, Eiropas Padomes rekomendācijās, Eiropas Kopienu tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ietvertos principus. Taču administratīvās tiesas ir pašas atvasinājušas principus. Piemēram, visbiežāk kā tāds tiek izmantots reformatio in peius princips.

Saeimas atlaišana

Konstitucionālās politikas seminārā tika aplūkots arī Saeimas atlaišanas institūta pilnveidošanas jautājums. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija prezentēja savu viedokli par šā mehānisma pilnveidošanu, kas tika apspriests.

Prezentējot šo viedokli, Egils Levits ierosināja terminoloģiski labāk lietot jēdzienu "priekšlaicīgas Saeimas vēlēšanas", jo jēdziens "Saeimas atlaišana" savā būtībā ir destruktīvs. Taču priekšlaicīgās vēlēšanās nekā destruktīva neesot, jo tas esot normāla politiskā procesa sastāvdaļa. Tāpat terminoloģiski Valsts prezidents Saeimu atlaiž, savukārt pilsoņu kopums – atsauc.

Priekšlaicīgu vēlēšanu iemesls esot politiska krīze. Tās iepriekš nevarot paredzēt un precīzi aprakstīt konstitūcijas normās. Tāpēc varot noteikt tikai formālus ierobežojumus Saeimas atlaišanas tiesību izmantošanā.

Satversmē šobrīd ietverta nepraktizējama sistēma. Saeimas atlaišanas regulējums ir viens no retajiem mazjēdzīgajiem noregulējumiem Satversmē. Satversmes 48. pantā paredzētais referendums par Saeimas atlaišanu nav vajadzīgs, jo lietderīgāk ir uzreiz rīkot jaunas vēlēšanas. Tāpat arī Satversmes 50. panta noteikums, ka neveiksmīgas tautas nobalsošanas gadījumā Valsts prezidents zaudē savu amatu, iesaista Valsts prezidentu politiskā cīņā, kurā viņam nav resursu savai aizstāvībai, un nesekmē priekšlaicīgu vēlēšanu rīkošanu.

Arvīds Dravnieks kritizēja ierosinājumu noteikt termiņus, kādos Saeimu nevar atlaist. Priekšlaicīgas vēlēšanas esot krīzes risināšanas mehānisms, savukārt šādi termiņi tikai krīzi pagarina. Krīzes apstākļos pēc iespējas ātrāk nepieciešams to pārvarēt.

Kopumā trijās dienās gan formālās, gan neformālās diskusijās tika pārrunāti un analizēti ne tikai iepriekšminētie, bet arī daudzi citi Latvijas valststiesībām aktuāli jautājumi. Kā noslēgumā uzsvēra Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris – Bīriņi veido vienotu izpratni par valststiesību pamatjēdzieniem un aktualitātēm. Savukārt tas sekmīgi ietekmē konstitucionālās politikas semināra dalībnieku ikdienas darbu.

Jānis Pleps