Lai sniegtu visaptverošu priekšstatu par nodarbināto personu interešu un tiesību īstenošanu, stājoties tiesiskajās attiecībās ar valsti darba devēja statusā, šajā darbā¹ tiks analizēti minētās problemātikas vēsturiskie pirmsākumi, pētīts nacionālais un starptautiski tiesiskais regulējums, atspoguļoti ārvalstu un starptautisko organizāciju prakses piemēri. Balstoties uz minēto analīzi, autores pētīs, vai valsts pārvaldē strādājošām personām piešķiramās tiesības uz kolektīvajām sarunām un koplīguma slēgšanu neapdraud sabiedrības vispārējās intereses, jo darbība tajās ir valsts pārvaldes vispārīgais mērķis.

Sākot minētās tēmas analīzi, visupirms ir svarīgi uzsvērt tiesību uz kolektīvajām sarunām un tiesību uz koplīgumu slēgšanu atšķirību.

Tātad tiesības uz kolektīvajām sarunām un tiesības uz koplīguma slēgšanu ir nesaraujami saistīti elementi, kuru pamatā ir biedrošanās tiesības un šo tiesību īstenošana. Minēto elementu mijiedarbība veido biedrošanās tiesību struktūru, kuras funkcionēšana ir atkarīga no efektīvas šo elementu realizēšanas iespējas, kuru nodrošina valsts. Jānorāda, ka primāras ir tiesības uz kolektīvajām sarunām (angļu val. – rights of collective bargaining), bet koplīguma parakstīšana ir tikai minēto tiesību ievērošanas un īstenošanas rezultāts jeb pozitīvās sekas. Tādējādi lielā mērā biedrošanās tiesību īstenošanas efektivitātes rādītājs kādā valstī ir fakts, vai strādājošām personām tiek nodrošinātas tiesības uz kolektīvajām sarunām. Savukārt jautājums, vai no šo tiesību īstenošanas izrietēs koplīguma noslēgšana, ir subsidiārs.

Ņemot vērā minēto, tēmas izklāsts tiks balstīts uz tiesību uz kolektīvajām sarunām un tiesību uz koplīgumu mijiedarbību nacionālo un starptautisko tiesību kontekstā.

Civildienestam raksturīgo tiesisko attiecību īpatnību vēsturiskā attīstība

Gandrīz visās pasaules valstīs civildienesta tiesiskās attiecības tradicionāli atšķiras no darba tiesiskajām attiecībām ar īpatnējiem un sevišķiem nosacījumiem. Šo specifisko tiesisko attiecību parametri vēsturiski ir cēlušies no koncepcijas par valsti un tās nācijas vispārīgo interešu pārstāvību, kura, pateicoties profesionālam un lojālam civildienestam, tiktu īstenota efektīvi, tiesiski, stabili un atklāti. Valsts paredz ierēdņa statusam atbilstošās privilēģijas, savukārt ierēdņi pilda valsts deleģētās publiskās funkcijas. Publiskajā sektorā darba attiecību nosacījumi ir publiskie lēmumi, kurus pieņem valsts amatpersonas.² Saskaņā ar šo koncepciju tika izslēgta jebkura ierēdņu un valsts iespējamā savstarpējā opozīcija, ieviešot civildienesta tiesisko attiecību raksturojošās pazīmes:

1) biedrošanās tiesību, tiesību uz streiku un koplīguma noslēgšanas tiesību noliegšana. Tika ieviesta civildienesta tiesisko attiecību vienpusējā regulēšana ar normatīvā tiesību akta normām. Kā piemēru šai civildienesta ierēdņu un valsts attiecību koncepcijai varētu minēt Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kur līdz XX gadsimta 60. gadiem tradicionālā izpratne par valdības augstāko varu noraidīja ideju par kolektīvajām sarunām starp valsti kā darba devēju un ierēdņiem.³ To ir pamatojis ASV prezidents F. Rūzvelts, norādot, ka "(..) darba devējs šajā kontekstā ir visa tauta, kas runā ar likumu palīdzību (..) Tādējādi civildienesta ierēdņi un valsts pārvaldē strādājošie tiek kontrolēti, vadīti un ierobežoti ar likumiem, kas nodibina šo darba attiecību politiku, procedūras un noteikumus (..)";⁴

2) speciālas dienēšanas statuss, kas atšķiras ar dažādām materiālām privilēģijām. Šā speciālā statusa noteikumi, pirmkārt, skar sociālās drošības jautājumus, kā arī attiecas uz tādiem aspektiem kā ierēdņa darba klasifikācijas sistēma, karjeras iespējas, darba samaksas shēma.

Attiecīgi profesora Maksa Vēbera atziņas par publisko birokrātiju, un no tā izrietošās ierēdņu civildienesta attiecības primāri skar tādas tradicionālās valsts funkcijas kā aizsardzība, iekšējās kārtības nodrošināšana, tiesvedība un nodokļu sistēma. Kā atzīmē pētnieki, šīs funkcijas veidoja valsts organizācijas būtību pirms 1950.–1960. gada, kad priekšplānā ir izvirzījusies valsts labklājības ideja.⁵ Eiropas valstīs sāka veidoties darba attiecību un civildienesta attiecību modelis, kura pamatā ir valsts pārvaldes sistēmā strādājošo dalījums vairākās grupās, kas atšķiras ar to sociālajām privilēģijām.

Par spilgtāko piemēru tajā laikā kļuva Vācija un tās Beamte regulējums. Valsts pārvaldē strādājošie tika nodalīti trijās grupās: pirmā – ierēdņi (vācu val. – Beamte), kuri pēc Otrā pasaules kara pārstāvēja gandrīz pusi no publiskajā sektorā nodarbinātajiem gan federālajā, gan reģionālajā līmenī, otrā – kancelejas ierēdņi (vācu val. – Angestellte) un trešā – darbinieki (vācu val. – Arbeiter), kas atrodas darba tiesiskajās attiecībās ar valsti.⁶

Par citu līdzīgu piemēru kļuva Francija, kur valsts pārvaldes darbinieki 1984. gadā arī tika iedalīti trīs grupās: ierēdņi, kas strādā valsts pārvaldē (franču val. – fonction publique de l’Etat), vietējā pašpārvaldē (franču val. – fonction publique territoriale) un veselības aprūpes sektorā (franču val. – fonction publique hospitaliere). ⁷

Lielbritānijas prakse šajā jautājumā atšķiras no kontinentālo valstu pieredzes, ievērojot anglosakšu tiesību sistēmai raksturīgo precedentu tiesību jeb t. s. common law specifiku. Lielbritānijā nebija formāla dalījuma starp publisko un privāto nodarbinātību regulējošajiem normatīvajiem tiesību aktiem, tā ieviešot nenoteiktību civildienesta ierēdņu un darbinieku darba tiesisko attiecību reglamentēšanā.