28. Oktobris 2008 /NR. 41 (546)
Intervija
Objektivitāte pāri visam
L.M. Ļūļa-Frankēvics (attēlā): "Ar objektivitāti ir ļoti vienkārši – cilvēks var kļūdīties, bet tas nedrīkst notikt apzināti. Arī uz Valsts arbitrāžu nāca ieinteresēto pušu pārstāvji, tomēr uzpirkšanas mēģinājumu kā tādu nebija, visi zināja, ka neviens valsts arbitrs neņems “kukuli”."
Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Šogad, līdz ar Latvijas dibināšanas nozīmīgo gadadienu, savu astoņdesmito jubileju 23. oktobrī atzīmēja arī viens no pieredzes bagātākajiem un pazīstamākajiem šķīrējtiesnešiem Latvijā Leons Modris Ļūļa-Frankēvics. Sešdesmit savus mūža gadus viņš ir veltījis jurista darbam. Lielāko daļu no tiem strādājis valsts arbitrāžā par valsts galvenā arbitra vietnieku. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no pirmajiem soļiem, lai grozītu iepriekšējo kārtību saimniecisko strīdu izskatīšanā, bija tiesu sistēmas reformas ietvaros reorganizēt valsts arbitrāžu par saimniecisko tiesu. Saimnieciskajā tiesā L.M. Ļūļa- Frankēvics strādājis par tiesnesi līdz laikam, kad, turpinoties tiesu sistēmas reformai, saimnieciskā tiesa beidza pastāvēt un strīdi, kuri piekrita šai tiesai, tika nodoti izskatīšanai jaunizveidotajai trīspakāpju tiesu sistēmai. Kad nodibināja Rīgas Starptautisko šķīrējtiesu, L.M. Ļūļa-Frankēvics kļuva par tās šķīrējtiesnesi. Bijis paraugs un darb­audzinātājs šobrīd daudziem Latvijā pazīstamiem juristiem, kuri no Latvijas Universitātes bijuši praksē vai arī savu pirmo darba pieredzi guvuši valsts arbitrāžā. Atzīmējot L.M. Ļūļas-Frankēvica apaļo jubileju, piedāvājam lasītājiem nelielu interviju ar vienu no pieredzējušākajiem šķīrējtiesnešiem Latvijā.

Ar ko nodarbojās valsts arbitrāža un kādus jautājumus tā risināja.

– Valsts arbitrāža bija institūcija, kurā izskatīja saimnieciskos strīdus starp valsts organizācijām, iestādēm, saimniecībām un uzņēmumiem, izņemot kolhozus. Arbitrāžas darbojās uz speciāla likuma un nolikumu pamata un sākotnēji bija padotas katras republikas ministru padomei, vēlāk, lai nodrošinātu vienotu praksi saimniecisko strīdu izšķiršanā, savienoto republiku arbitrāžas tika nodotas PSRS valsts arbitrāžas pakļautībā. Baltijas republiku arbitrāžas bija lielā cieņā, jo tajās strīdi tika izskatīti maksimāli objektīvi, turpretim bijušās savienības dienvidu republikās arbitrāžas, izšķirot strīdus, bieži vien vadījās no "lokālpatriotisma" vai arbitra ieinteresētības strīda izšķiršanas iznākumā. To gan nevar teikt par visiem šo arbitrāžu spriedumiem. Visumā valsts arbitrāža bija efektīvs strīdu risināšanas institūts, jo tā skatīja tikai saimnieciskos strīdus un katrs valsts arbitrs bija specializējies kādā nozarē, kas nodrošināja profesionālu strīda izskatīšanu. Strīda izskatīšanas procedūra nebija ilgstoša. Ja lietas materiāli bija kvalitatīvi sagatavoti, ar retiem izņēmumiem strīda izšķiršana nebija ilgāka par 20 minūtēm. Arbitra lielāko darba laiku aizņēma prasības pieteikumam pievienoto dokumentu un pierādījumu analizēšana, papildu pierādījumu pieprasīšana, iedziļināšanās ražošanas vai pārvadājumu tehnoloģiskajos procesos vai, neskaidrību gadījumā, arī ekspertīžu nozīmēšana. Arbitrāžā izskatīto strīdu bija salīdzinoši daudz – gada laikā no pieciem līdz pat sešiem tūkstošiem lietu. Katrs arbitrs izskatīja aptuveni 700–900 lietu gadā. Jāsaka arī, ka gada laikā atcelto spriedumu skaits nebija lielāks par 6–8 %, kas liecināja par augstu profesionālismu. Protams, padomju sistēmas būtība veidoja arī lielāko problēmu – arbitrāžas darbs bija ļoti sīki un detalizēti reglamentēts, kas ārkārtīgi formalizēja un apgrūtināja darbu. Velkot paralēles, varētu teikt, ka zināmā mērā arbitrāžas līdzinājās mūsdienu šķīrējtiesām, jo valsts arbitrāža vēsturiski bija veidojusies no šķīrējtiesu institūta. Tiesa, ar laiku valsts arbitrāža pēc savas būtības vairāk tuvinājās tiesām, līdz ar to, salīdzinot tās ar šķīrējtiesām, nav iespējas novilkt daudz paralēļu.

Jūs iepriekš minējāt godīgumu kā kvalitāti, ar ko bija pazīstamas Baltijas republiku arbitrāžas. Šobrīd sabiedrībā bieži tiek diskutēts par godīgumu un objektivitāti tiesneša darbā, kā arī spēju būt objektīvam jebkuros apstākļos. Kā jūs raksturotu šo vērtību nozīmi un maiņu, atskatoties uz savu ilggadējo pieredzi tiesneša amatā?

– Ar objektivitāti ir ļoti vienkārši – cilvēks var kļūdīties, bet tas nedrīkst notikt apzināti. Arī uz Valsts arbitrāžu nāca ieinteresēto pušu pārstāvji, tomēr uzpirkšanas mēģinājumu kā tādu nebija, visi zināja, ka neviens valsts arbitrs neņems "kukuli". Tas bija prestižs amats un objektivitātes simbols, tāds bija arī sabiedrības viedoklis. Nav brīnums, ka Latvijā šobrīd par to tiek daudz diskutēts un jo īpaši saistībā ar šķīrējtiesām. Interesanti, ka, piemēram, Parīzē ir viena šķīrējtiesa, Londonā, ja nemaldos, ir divas, Stokholmā ir viena šķīrējtiesa, bet Latvijā tajā pašā laikā ir vairāk nekā simts šķīrējtiesu. Nenorādot uz nevienu konkrēti, tomēr ir svarīgi saprast, ka sabiedrībā valdošais viedoklis diskreditē arī tās šķīrējtiesas, kuras savā darbā ievēro objektivitāti kā primāro principu.

Jūs strādājāt valsts arbitrāžā laikā, kad tā tika likvidēta un Latvijas tiesību sistēma uzsāka ceļu uz reintegrāciju kontinentālajā tiesību sistēmā. Kā jūs vērtējat pēdējos 12 gados paveikto šajā sakarā?

– Latvijas reintegrācija kontinentālajā tiesību sistēmā ir bijis komplekss un sarežģīts process, kas uzlika prasību daudziem tiesnešiem ļoti daudzas lietas iemācīties no jauna. Valsts arbitri atradās daļēji privileģētā stāvoklī, jo, risinot saimnieciskos strīdus, piemēram, par piegādes līgumiem, jūras, gaisa vai dzelzceļa pārvadājumiem, bieži vien nācās saskarties ar Eiropas un starptautisko regulējumu, parašu tiesībām ostās un daudz ko citu. Reintegrācija ir bijis liels un nozīmīgs mācību process gan saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, gan arī būtiskajām izmaiņām likumdošanā. Tā, piemēram, praktizējošiem juristiem un tiesnešiem no jauna bija jāmācās Civillikums, kas šobrīd pat šķiet mazliet neticami. Protams, tiesību sistēmas maiņa rada zināmas grūtības, bet tās visas ir pārvaramas. Būtiski, ka šobrīd daudz plašāk ir pieejama Augstākās tiesas tiesu prakse, kas ir ļoti svarīgs un vajadzīgs orientieris praktizējošam juristam. Lielas pārmaiņas piedzīvojis tieši tiesneša institūts, jo šī brīža situācijā tieši tiesnesis ir tas, kurš interpretē likumu katrā konkrētā gadījumā, turklāt ne katrā situācijā ir instrukcijas un nolikumi, kas pasaka priekšā katru nākamo soli. Tomēr reintegrācija ir veicinājusi arī juridiskās tehnikas un kultūras attīstību, kas, protams, nav mazsvarīgi. Diemžēl jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos šodien ir novērojami arī pretēji virzieni, kad negodīga attieksme pret savu pienākumu pildīšanu no dažu tiesnešu puses met ēnu un grauj pašos pamatos šo visu laiku sabiedrībās cienījamo amatu.

Daudzi Latvijā šobrīd labi zināmi juristi savu pirmo darba pieredzi ieguvuši tieši pie jums. Ievērojot jūsu darbaudzinātāja pieredzi, kāds varētu būt jūsu vēlējums visiem jaunajiem juristiem un tiesību zinātņu studentiem?

– Ir divi principi, kurus es vienmēr esmu centies ievērot savā darbā, un tie arī ir mani ieteikumi visiem jaunajiem juristiem. Pirmkārt, strādājot ar konkrētu lietu, ir jācenšas iepazīties ar visu normatīvo regulējumu, kas ar šo lietu saistās. Juristam ir jābūt ļoti daudzpusīgam un vienmēr ir jāsaprot lietas būtība. Otrkārt, centieties vienmēr saglabāt objektivitāti – aiz pašcieņas pret sevi pašu, nevis citu dēļ. Tieši objektivitātei ir jābūt tai īpašībai, kas raksturo juristu un stāv pāri visam.

Mārtiņš Dambergs

 

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 28. Oktobris 2008 /NR. 41 (546)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties