Tieši cietušais var liecināt kad, kur un kas notika, kas to darīja, kādas ir noziedznieku pazīmes, cik liels risks, ka noziedzīgais nodarījums var tikt atkārtots, kā arī daudzas nodarījuma detaļas, kas ļauj izvērtēt tā kriminālo profilu. Turklāt cietušais ir ne tikai persona, kas "bija klāt" noziedzīgā nodarījuma brīdī, bet arī fiziskais objekts, kas iedarbojas uz nodarījuma vidi, kas "uz savas ādas" nes pierādījumus – gan fiziskos kā ievainojumus, gan psiholoģiski traumatiskās sekas kā psihiskās ciešanas un sociālās funkcionēšanas negatīvas izmaiņas. Cietušā personība un stāvoklis (piemēram, vecums, iepriekšējā attīstība un pieredze, sociālā situācija, ieskaitot atkarību no noziedznieka) lielā mērā saistīta ar nozieguma cēloņiem, norisi, sekām un novērtējumu. Cietušā personības īpatnības kā spēja vai nespēja izprast notiekošo un pretoties var būtiski izmainīt notikuma gaitu.

Bieži vien personas, kas cietušas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, nezina un neizprot savas tiesības, kā arī neprot tās izmantot savu interešu aizsardzībai. Nereti viņiem gluži vienkārši blakus ir nepieciešams zinošs cilvēks, kurš palīdz pārvarēt apmulsumu, uztraukumu, attaisnojošu procesuālo normu nezināšanu. Bieži cietušie nespēj izprast procesuālas darbības un rīkoties psiholoģiska rakstura traumu dēļ, kas radušās noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Cietušo vajadzību apmierināšanai un interešu aizstāvībai ir jābūt vienai no kriminālprocesa pamatfunkcijām.

Personības īpatnības un psihiski emocionālais stāvoklis noteic, vai cietušais būs spējīgs liecināt, kāda būs šī liecība. Ja cietušais nespēj liecināt, reizēm zūd jebkura iespēja pierādīt noziedzīgo nodarījumu un atklāt vainīgo. Ja izmeklēšanas darbības tiek organizētas tā, ka veicina cietušā spējas sniegt patiesu un iespējami pilnīgu informāciju, cietušais neatkarīgi no vecuma, intelektuālās attīstības, atkarības no vardarbīgās personas un citiem apstākļiem kļūst par vērtīgu sadarbības partneri nozieguma izmeklēšanā un novērtēšanā.

Lai cietušais spētu būt aktīvs izmeklēšanas procesa dalībnieks savu iespēju robežās, viņam jājūtas drošam, pasargātam, jāspēj izturēt psiholoģisko spriedzi, ko rada šāds process. Noziedzīgais nodarījums, kurā tas cietis, jau ir radījis psiholoģisko krīzi. Izmeklēšanas darbības, kas tiek uzsāktas iespējami ātri, kā to prasa procesa intereses, prasa cietušā aktīvu iesaistīšanos patiesības un taisnīguma interesēs. Bet krīzes situācija ietekmē personas spējas – atmiņu, domāšanu, spēju koncentrēties, novērtēt savu un citu rīcību. Šādi apstākļi ir papildus psiholoģiskā spriedze un var kļūt neizturama jau tā ievainotajai psihei un kļūt par papildu traumatisko faktoru, nostiprināt traumas psiholoģiskās sekas personībā.

Vienlaikus notiek divi procesi – nozieguma izmeklēšana un cietušā labklājības nodrošināšana. Un cietušajam, kā jebkuram cilvēkam, ir tiesības gan uz taisnīgu tiesu, gan uz psiholoģisko labklājību. Tādēļ šiem procesiem būtu jāpapildina vienam otru.

Viena no būtiskākajām izmeklēšanas procesuālajām darbībām ir nopratināšana. Nopratināšanas kā procesuālas darbības mērķis ir tādas liecības iegūšana no nopratināmā, kas satur visus viņam vai viņai zināmos faktus par izmeklējamo lietu. Lai to panāktu, izmeklētājam jāizmanto metodes, kas dod ne tikai iespējami pilnīgu, bet arī pārbaudāmu informāciju, vienlaikus izveidojot uzticamu kontaktu ar nopratināmo un izmantojot tādas metodes, kas ļauj nopratināmajam droši un aktīvi iesaistīties – izprast jautājumus un atbildēt uz tiem, paust emocijas. Ja cietušā pozīcija ietver vēlmi, interesi, vajadzību nodot izmeklētāja rīcībā visu, kas svarīgs lietas izmeklēšanā, nopratināšanas rezultāti veicinās lietas objektīvu virzību. Bet šāda aktīva pozīcija ir tiešā saistībā ar cietušā subjektīvo stāvokli. Cietušajam jābūt spējīgam uz aktīvu domāšanu, lai spētu restaurēt atmiņā notikušo un atstāstīt, ievērojot to, ka tas restaurē atmiņā ne tikai faktus, bet arī ciešanas. Emocijas var ietekmēt psihisko aktivitāti gan negatīvi – palielinot ciešanas, bailes un radot pasivitāti un noslēgšanos, gan pozitīvi, ja saistītas ar jaunas pieredzes iegūšanu vai jaunām atziņām. Izmeklētājs to var nodrošināt, sniedzot atbalstu un vēršot tādas jūtas kā dusmas, bažas vai taisnīguma izjūta konkrētā un konstruktīvā virzienā lietas izmeklēšanai.

Izmeklētājam jāievēro arī visi iespējamie informācijas atklāšanas traucējumi. Tie, pirmkārt, ir cietušā psihisko stāvokļu īpatnības, kas radušās līdz noziedzīgajam nodarījumam, tā laikā un pēc, ieskaitot traumatiskās un paša cietušā psihiskās īpatnības kā temperaments, raksturs, vecuma un pieredzes noteiktās īpatnības. Otrkārt, nozieguma ilgums un laiks, kā arī laika posms starp notikušo un nopratināšanu. Treškārt, citu cilvēku viedoklis un izturēšanās, ja cietušais ir stāstījis par notikušo vai iztaujāts. Ceturtkārt, tādas jūtas kā bailes vai kauns par notikušo, kā dēļ cietušais var apzināti neatklāt informāciju, vai neizpratne par notikušā detaļu nozīmi, kā dēļ informācija neapzināti netiek sniegta.

Īpaša nozīme šiem faktoriem ir, ja cietušais ir nepilngadīgs. Papildu grūtības var radīt arī vecuma īpatnības, specifiskās terminoloģijas trūkums bērna valodā. Pēc likuma nopratināšanu drīkst veikt tikai vienu reizi, tādēļ izmeklētājam labi jāpārzina metodes, kā mazināt bērna stresu un veicināt iespējami labu sadarbību. Atsevišķos gadījumos kā seksuāla rakstura noziegumos vai ģimenes vardarbībā nozīmīgi var būt arī tādi faktori kā izmeklētāja dzimums un vecums, kas nedrīkstētu radīt asociācijas ar vardarbīgo personu vai radīt neuzticēšanos cietušā iepriekšējās pieredzes dēļ.

Lai maksimāli efektīvi vadītu kriminālprocesu, nepieciešams ne tikai prasmīgi veikt procesuālās darbības. Procesa virzītājam nākas arī novērtēt, kā procesuālās darbības ietekmē cietušo, un nepieciešams izprast faktoru sistēmu, kas ietekmē cietušā kā procesa dalībnieka (nevis objekta) sociālo un psiholoģisko aktivitāti. Šajā sistēmā ietilpst gan cietušais kā persona ar savām psiholoģiskajām īpatnībām un pozitīvo un ciešanu pieredzi, gan izmeklētājs kā aktīva persona un kriminālprocess ar savu gaitu un mērķiem, gan noziedzīgā nodarījuma traumatiskais raksturs, gan saistīto cilvēku un sabiedrības ietekme uz visu minēto. Lai ievērotu cietušā tiesības gan uz taisnu tiesu, gan uz psiholoģisko labklājību, procesa veicējiem (izmeklētājam, ekspertiem, prokuroram, tiesai) jāapzinās, ka vieni faktori veicina pozitīvu lietas virzību, citi – traucē, bet vēl kādi var būt duāli – virzoši vai traucējoši atkarībā no šo faktoru aktivizēšanas vai to saistības ar citiem apstākļiem procesa laikā. Dažus no faktoriem procesa virzītājs var mainīt pozitīvā virzienā, sadarbojoties ar cietušo, citi ir objektīvi un nemaināmi, vēl citu negatīvās ietekmes mazināšanai jāiesaista atbalsta personas vai speciālisti (vecāki nepilngadīgo cietušo gadījumā vai psihologi smagu traumatisko krīžu situācijās).

Vienu no sistēmas blokiem veido cietušā fizioloģiskās un psiholoģiskās īpatnības, to skaitā vecuma un dzimuma faktori, intelektuālās un fiziskās attīstības līmenis. Tie nosaka sajūtas, uztveri, atmiņu, domāšanu. Otrs sistēmas bloks, cieši saistīts ar pirmo, ir pastāvīgā apkārtējās vides sociālā iedarbība, tajā skaitā ģimenes ietekmes noteiktā socializācija – sociālās prasmes, kontakti, vērtības.

Socializācijas process ietver zināšanas par sevi un attiecību veidošanu ar citiem, sociālo un kultūras vērtību apgūšanu, zināšanas par sabiedrības struktūru un sociālo institūciju lomu, kā arī noteiktas praktiskās darbības prasmes kā materiālajā, tā sociālajā sfērā un normu, pozīciju, vērtību un nostādņu piesavināšanos. Tādas sociāli nosacītas emocijas kā bailes no kauna, nosodījuma vai vainošanas var veicināt nepretošanos vai izolāciju, tāpat kā atstumtība, vientulība vai iepriekš pārciesta vardarbība – iesaistīšanos sociāli bīstamos kontaktos. Atkarība no piederības savai grupai vai vispārējs konformisms (tieksme pēc pieņemšanas, atzīšanas, bailes no izstumšanas) būtiski samazina spēju pretoties vardarbībai un pazemojumam. Paaugstināts jūtīgums pret noteiktām negatīvām emocijām var būt saistīts ne tikai ar nervu sistēmas īpatnībām, bet arī ar trauksmi. Savukārt pārāk ilgstoša vai smaga stresa situācija var tiktāl izsmelt psiholoģiskās rezerves, ka rīcību nosaka tikai vēlme izdzīvot vai zūd pat tā. Tad vēlme izvairīties no ciešanām kļūst tik spēcīga, ka cietušais var nonākt uz destruktīvas uzvedības sliekšņa, ieskaitot pašnāvības risku. Tas attiecas gan uz pārciesto, gan uz izmeklēšanas laiku.

Kaut arī pavirši izvērtējot cietušā uzvedību, to var novērtēt kā neatbilstošu vai pat noziegumu veicinošu, ņemot vērā personas iepriekšējo pieredzi un nozieguma raksturu, faktori, kas veicinājuši noziegumu, parasti maz ir cietušā kontrolē. Drīzāk jāuzskata, ka noziedznieks ir izmantojis objektīvus un subjektīvus apstākļus, kas atvieglojuši vai veicinājuši noziegumu. Tomēr praksē bieži izmeklēšanas virzienu ietekmē ne tik daudz jautājums par cietušā spēju izprast un paredzēt notikuma gaitu, lai adekvāti pretotos briesmu apzināšanās brīdī, cik jautājums par "cietušā vainu" jeb noziegumu veicinošu uzvedību kā vardarbīgās personas attaisnojumu. (Īpaši tas attiecas uz seksuālas dabas noziegumiem un ģimenes vardarbību.)

Detalizētāk aplūkojot nozieguma dinamiku, atklājas nozieguma dinamikas bloks, kuras galvenos elementus var uzskaitīt: nozieguma subjekts un viņa attieksme pret savām darbībām, to sekām un līdzdalībniekiem vai citiem iesaistītajiem; nozieguma vai mēģinājuma priekšmets un mērķis; nozieguma veikšanas darbības un metodes; nozieguma rezultāts; tā fiziskie apstākļi (vieta, laiks, veicinoši vai traucējošie apstākļi u. c.), aculiecinieku, ja tādi bijuši, uzvedība un darbības; apstākļi un nozīmīgu personu rīcība pirms un pēc nozieguma.

Noziedzīgā nodarījumā tāpat kā jebkurā situācijā jānošķir objektīvais saturs, ko nosaka fiziski notikušais, un subjektīvā nozīme, ko notikuma dalībnieki piešķir tam atkarībā no savas izpratnes, pieredzes, nosliecēm, rakstura u. c. Objektīvais saturs un subjektīvā nozīme var būtiski atšķirties. Tādēļ informācijas nesēji – cietušais, liecinieki, kā arī nozieguma izdarītājs var dažādi novērtēt notikušo, pat necenšoties tīši slēpt atsevišķas detaļas. Jo smagākas traumatiskās sekas radījis nodarījums, jo lielāks risks, ka liecībās būs "izkropļojumi", t. i., neatbilstība realitātei situācijas subjektīvās uztveres dēļ.

Tomēr objektīvais saturs ietver ne tikai fiziskas darbības kā ievainojuma vai materiāla zaudējuma nodarīšanu. Tikpat objektīvas ir tās fiziskās vai psiholoģiskās darbības, kas rada negatīvas emocijas – bailes, kaunu, nepatiesu vainas izjūtu, traumatiskus psihiskos stāvokļus – trauksmi, depresiju, pēctraumas stresa sindromu, socializācijas traucējumus – darba un mācību spēju mazināšanos, sabiedriskās darbības pārtraukšanu un izolēšanos, veselības traucējumus, kas saistīti ar šoku, emocionālu vai fizisku krīzi vai satur psihosomatiskus simptomus, kā arī ekstenciālo (pamatuzskatu par dzīvi un sevi) krīzi ar vērtību sistēmas sabrukumu un dzīves jēgas zaudēšanu. Tieši tādēļ, nosakot soda un materiālās kompensācijas apmērus, tiesa ņem vērā ne tikai radīto mantisko zaudējumu apmēru un nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu, bet arī noziedzīga nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu, morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu un psihiskās traumas.

Daudzos gadījumos nozieguma izdarīšanā tā izdarītājs, gatavojot noziegumu vai tā veikšanas laikā, novērtē potenciālā upura personību – vecuma īpatnības, fizisko spēku, intelektuālās spējas, morāli, psiholoģiskās un citas īpatnības, kā arī fiziskos apstākļus.

Par būtisku faktoru, kas vēlāk zināmā mērā var noteikt gan upura ciešanas, gan sadarbību ar izmeklētāju, atzīstamas noziedznieka un upura attiecības līdz nozieguma izdarīšanai. Piemēram, pētījumi liecina, ka psiholoģiskās sekas ilgstošai emocionālai vardarbībai pret bērnu no pazīstamu, nozīmīgu pieaugušo personu puses pēc savām traumatiskām sekām pielīdzināma vienreizējai izvarošanai, ko veic svešs cilvēks. Savukārt, ja izvarošanu vai netiklas darbības pret bērnu veicis ģimenei piederīgs pieaugušais, laiks no nozieguma izdarīšanas līdz atklāšanai ir vidēji ilgāks un nozieguma epizožu ir vairāk nekā gadījumos, kad izvarotājs ir svešinieks.

Grupveida vardarbības vai cita nozieguma izdarīšana pēc upurī radītajām ciešanām un potenciālās bīstamības pielīdzināma vardarbībai ģimenē, kad informācija par vardarbīgo personu tiek apslēpta. Abos gadījumos ir vieglāk salauzt upura gribu un iebaidīt viņu, radot apstākļus, kas veicina nozieguma atkārtošanu pret to pašu vai citu upuri. Noziedznieki, atlaižot upuri pēc veiktās vardarbības, lieto psiholoģisko ietekmēšanu, lai panāktu, ka viņu nodarījums nenonāk atklātībā. Upura nospiestā stāvokļa un traumētās psihes dēļ ir viegli lietot dažādus paņēmienus – sākot no nepatiesas vainas uzspiešanas, biedēšanas ar kaunu sabiedrības priekšā un tiešiem draudiem par nozieguma atkārtošanu vai tuvinieku ietekmēšanu. Tomēr visiedarbīgāko metodi iespējams lietot tikai ģimenes loceklim – šantāžu ar pieķeršanos, pamešanu, mīlestību un ciešanu nodarīšanu agrākajam piesaistes objektam, kopējiem bērniem (partneru vardarbības gadījumā) vai mammai/tētim (vardarbības pret bērnu gadījumā).

Pat ja noziegumu veikusi viena persona, upuri var ietekmēt arī citi, ar vardarbīgo personu saistīti cilvēki. Tā kā tiesu prakse liecina, ka noklusēšanas gadījumā atsevišķa noziedzīga epizode ir sākums progresējošai noziedzīgai nodarījumu virknei, tad labs psiholoģiskais kontakts starp cietušo un izmeklētāju var būt aktivizējošs un motivējošs faktors šādas virknes pārtraukšanai, bet uzticības attiecību trūkums – gan būtiski traucēt izmeklēšanas gaitu, gan ļaut noziegumam turpināties. Arī tad, ja noziedzīgā darbība ir pārtraukta un cietušais sniedzis liecību par notikušo, nav garantijas, ka liecība netiks mainīta ģimenes vai citu nozīmīgu personu spiediena dēļ. 2002. gadā Baltkrievijā veiktais pētījums, kurā tika aptaujāti izmeklētāji, parādīja, ka, piemēram, nepilngadīgo izvarošanas gadījumos 67% gadījumu uz cietušo tika izdarīts spiediens no vardarbīgo personu un viņu tuvinieku puses. 62% no spiedienu saņēmušajiem mainīja liecību. Šādi rezultāti rāda, ka cietušais bez palīdzības nespēj pats savas tiesības aizstāvēt. Palīdzēt var dažādi. Iespējams pasargāt cietušo no spiediena izdarītāja, piemērojot tam apcietinājumu vai tuvošanās aizliegumu. Tomēr nav iespējams izolēt visu spiediena izdarītāju grupu vai aizliegt kādai sabiedrības daļai nekorekti izteikt savu viedokli vai izrādīt ziņkārību. Tādos gadījumos būtu jāizmanto speciālu institūciju palīdzība, attālinot cietušo (seksuālās vardarbības, vienaudžu vardarbības, ģimenes vardarbības u. tml. gadījumos). Tomēr gadījumos, kad tas nav iespējams vai nav ieteicams, svarīgi cietušajam saņemt atbalstu, psiholoģisko rehabilitāciju un visu izmeklēšanas darbību skaidrojumu, kas ļauj maksimāli uzticēties izmeklēšanas procesam un sadarboties.

Tādejādi cietušā psihoemocionālo stāvokli un spēju sadarboties ar izmeklētāju un citiem speciālistiem citu faktoru starpā ietekmē arī pats nozieguma sastāvs, t. i., noziedznieka personība, nozieguma dalībnieku skaits, nozieguma vieta, laiks un citi apstākļi, fiziskā uz psiholoģiskā iedarbība, kā arī nozieguma traumatiskās (materiālās, fiziskās un psiholoģiskās) sekas. Izmeklētājam jārēķinās ar šo faktoru nozīmi un ietekmi.

Cieši saistīts ar iepriekšējiem ir paša nozieguma traumējošais faktors, kas ietekmē gan cietušā fizioloģiskos (organisma reakciju stresa, krīzes vai izsīkuma apstākļos) un psiholoģiskos procesus (domāšanas, emociju, vērtēšanas izmaiņas), gan socializāciju (reaģēšanu, kontaktēšanos, izvēli).

Viens no zinātniski pamatotajiem modeļiem par psiholoģiski traumatiskajām sekām ir tā dēvētais internalizāciju modelis, kas radīts, balstoties uz pētījumiem par seksuālo izmantošanu, bērnu attīstību, piesaisti, traumas simp­tomiem. Praktiska šī modeļa lietošana liecina, ka modelis izmantojams arī citu psihisko ciešanu, ko radījuši ārēji faktori, gadījumos. Pārciešot vardarbību, ar to saistītā informācija par vardarbības veicēju, sevi un pasauli tiek internalizēta, tas ir, piesavināta, mainot pasaules uztveri. Jaunā internalizācija (uzskats par sevi) parasti ir "esmu sabojāts", "esmu bezspēcīgs", "esmu vainīgs", "esmu nepasargāts", "mana seksualitāte nozīmē jūtu un kontroles zaudēšanu" u. tml. Šāds modelis rada pamatdrošības un uzticēšanās zudumu, bezspēcības radītu iemācīto bezpalīdzību vai agresīvu uzvedību. Tā visa rezultāts bieži ir sajūta, ka nespēj sevi aprūpēt un aizsargāt, izmaiņas sevis, savu emociju un citu uztverē un saskarsmes traucējumi, destruktīva uzvedība un citi uzvedības vai sociālās funkcionēšanas traucējumi.

Pat kvalitatīvi un delikāti vadot procesuālās darbības, nopratināšana, konfrontācija ar aizdomās turamajiem, liecību pārbaude, ekspertīze un tiesas process liek cietušajam atgriezties pie nepatīkamām atmiņām un pārdzīvotajām emocijām. Atkārtotas ciešanas jauna nodarījuma, pārciestā atmiņu vai ar to saistītu notikumu, kā arī izmeklēšanas darbību dēļ var ne tikai aktualizēt traumas psiholoģiskos simptomus, bet arī nostiprināt to ietekmi personības struktūrā. Īpaši tas, protams, attiecas uz bērniem un nepilngadīgajiem, kā arī uz personām ar garīga rakstura traucējumiem. Tomēr pat nobriedušam cilvēkam ilgstoša vai atkārtota traumatiskā situācija var radīt paliekošas sekas. Līdz ar to izmeklētājam nākas atzīt, ka procesuālās darbības var radīt papildu traumu. Tādēļ izmeklētāja attiecībām ar cietušo ir tik būtiska nozīme cietušā tiesību realizācijā kriminālprocesa ietvaros abās nozīmēs – kā jautājumā par tiesībām uz taisnīgu tiesu, tā cietušā labklājības atjaunošanā un nodrošināšanā.

Psihiskais stāvoklis ir psihiskās darbības kopums noteiktā laika posmā, kas raksturo psihiskos procesus un uzvedību atkarībā no esošās realitātes iedarbības, pārdzīvotajiem psihiskajiem stāvokļiem un personības psihiskajām īpatnībām. Salīdzinošie pētījumi rāda, ka cietušā stāvoklis būtiski mainās laikā no pirmās noziedzīgās epizodes līdz sprieduma pasludināšanai un ir nosacīti sadalāms trīs posmos. Pirmais no tiem ir psihiskais stāvoklis noziedzīgā nodarījuma laikā, turklāt būtiska ir psihiskā stāvokļa dinamika, ja noziedzīgais nodarījums sastāv no vairākām epizodēm, kas notiek neatkarīgi no tā, vai cietušais ir vai nav vērsies pēc palīdzības. Otrais posms ir laika periods no noziedzīgā nodarījuma nākšanas atklātībā līdz kriminālprocesa uzsākšanai, un tā ilgums var būtiski ietekmēt stāvokļa negatīvās iezīmes. Trešais posms – pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laika periods. Katrā no šiem posmiem visi minētie faktori – personības psihiskās īpatnības un iepriekšējā socializācijas pieredze, nozieguma dinamika un noziedznieka personība, nozieguma traumatiskā daba un traumatisko simptomu aktualizācija – kriminālprocesa laikā dažādā mērā ietekmē cietušā kopējo psihisko stāvokli.

Jāņem vērā arī personību veidojošie aspekti, kas noteikuši cietušā psihisko stāvokli līdz noziedzīgajai epizodei. Tie var būt gan tādi vispārēji faktori kā vecums un garīgā veselība, gan specifiskie kā apreibinošu vielu lietošana. Emocionālās spriedzes spēku nosaka ne tikai nervu sistēmas tips, bet arī – kādas emocijas bijušas pārsvarā – pozitīvās vai negatīvās.

Izmeklētājam procesuālo darbību laikā jāpārzina visi minētie psihiskā stāvokļa aspekti. Tieši tas nosaka cietušā uztveri noziedzīga nodarījuma laikā, spēju iegaumēt tā detaļas, novērtēt notiekošo, pieņemt adekvātu lēmumu un rīkoties. Jebkurā gadījumā viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko izmeklētāji uzdod tiesu psiholoģijas ekspertiem – vai cietušais spēja pareizi uztvert ar viņu veiktās darbības vai viņam nodarīto kaitējumu, vai cietušais bija spējīgs pretoties vai kā citādi kavēt noziedzīgās darbības. Atbilde uz šo jautājumu nav atkarīga tikai no vecuma (piemēram, mazs bērns), intelekta (garīgā atpalicība), garīgas slimības (paranojas) vai fiziska traucējuma (kurlums vai aklums), bet arī no tādiem faktoriem kā dzīves pieredze, zināšanas, sociālās vides pieņemtās normas.

Par īpaši nozīmīgu faktoru uzskatāma tā dēvētā vardarbības normalizācija. Šī psiholoģiskā fenomena būtība patiešām izteikta paradoksālajā terminā – vardarbība tiek uztverta kā norma, ja vardarbīgā persona vienlaikus ir arī aprūpētāja. Tāda situācija var veidoties ģimenē, kur viens vai abi vecāki ir vardarbīgi pret bērniem (kuri savukārt ir atkarīgi no vecāku materiālās un sociālās aprūpes), pāru attiecībās, kur viens no partneriem ir vardarbīgs pret otru, ir izolējis otru no sabiedrības un padarījis par sociāli vai ekonomiski atkarīgu, kā arī ģimenēs, kur vardarbīgais no vecākiem manipulē ar otra vecāka emocionālo pieķeršanos bērniem. Ilgstoša vienlaicīga vardarbība un atkarība rada emocionālu un vērtību sajukumu, izjauc dabīgo robežu starp pieņemamām un nepieņemamām sociālām lomām. Tādējādi cietušais var attaisnot pret sevi vērstas darbības vai izjust vainu, bailes vai bezspēcību situācijās, kurās cits cilvēks pretosies.

Pieaugušam cietušajam sevis novērtēšana ir viena no svarīgākajām darbībām, kas nosaka, uz kādu atrisinājumu indivīds ir tendēts. Ja novērtējums kādu iemeslu dēļ provocē indivīdu attīstīt vispārīgu negatīvu uzskatu par sevi – "sabojāts", bezspēcīgs un bezcerīgs, vainīgs un tamlīdzīgi, tad arī jebkuras citas personas uzvedība tiks interpretēta kā indikators tam, ka viņš patiešām ir nespējīgs un mazvērtīgs, tādēļ nepasargāts un apdraudēts.

Ja savukārt cietušais ir spējīgs vērtēt reāli, noskaidrojot notikušā saturu, piedzīvojot sāpes, dusmas vai zaudējuma sajūtu un nepieņemot iracionālu, vispārīgu atbildību par notikušā iemesliem, viņš ir spējīgs saprast, ka traumatiskais notikums ir pieredzes daļa, nav visaptverošs un nav iepriekšējo izslēdzošs. Tikai tādā gadījumā cietušais var pievērst tiešu un fokusētu uzmanību traumatiskā notikuma pieredzei un pārstrādāt to kā sematiskās (faktu un nozīmju atcerēšanās) un autobiogrāfiskās (sevis atcerēšanās kā notikumā iesaistīto) atmiņas sastāvdaļu, salāgojot to vienotā priekšstatu sistēmā, papildinot priekšstatu par pasauli un nesagraujot paštēlu.

Gan noziedzīgās darbības laikā, gan pēc tās cietušā psihisko stāvokli var ietekmēt dažādi faktori, kas veicina vai apgrūtina atcerēšanos un aizmiršanu, veido cietušā viedokli par notikušo un viņa darbības sakarā ar notikušo. Ir svarīgi izprast, kā mūsu prāts atlasa, ko atcerēties un ko aizmirst, tādējādi veidojot pieredzi.

Pieredzi var aprakstīt kā cilvēka izziņas darbības rezultātu, kas ir psihes juteklisko jeb tiešo procesu (sajūtu un uztveres), vispārināto jeb pastarpināto procesu (domāšanas, runas un iztēles), kā arī apkalpojošo procesu (uzmanības un atmiņas) vienība. Šo vienību ietekmē emocionālā sfēra – emociju, jūtu, garastāvokļu un emocionalitātes kopums, kas nodrošina izziņas un uzvedības regulāciju, vajadzību un interešu veidošanos, ietver priekšstatus un priekšstatu sistēmas. Tā veidojas pasaules izpratne (pasaules redzējums uz pieredzes vispārināšanas un uz jūtu un pārliecību pamata) un Es-koncepcija (priekšstatu un nostādņu kopums par sevi). Uz pieredzes pamata, ievērojot gan objektīvos, gan subjektīvos faktorus, darbojas novērtēšana, prognozēšana un iztēle. Tas nosaka to, ko persona domā par kādu savas dzīves posmu vai kā attiecas pret kādu notikumu pagātnē.

Pieredze ir ne tikai atmiņas daļa, bet arī veids, kā atcerēties, un tas rada indivīda dzīves stāstu jeb apzinātu formu, kā indivīds uztver un respektē savas dzīves notikumus. Atmiņas ir veids, kā prāts kodē pieredzes elementus dažādās formās, izmantojot laika nepārtrauktības sajūtu, savienojot pagātnē iegūto pieredzi ar esošā uztveri un nākotnes paredzēšanu. Tas ļauj saprast, kā pagātnes notikumi var ietekmēt reakciju un darbību nākotnē, pat ja nav apzinātu atmiņu par pagātnē notikušo.

Eksistē netīšā atmiņa, kas darbojas caur neapzinātu uztveršanu un neapzinātām emocijām. Šādas iegaumēšanas rezultāts gan ietekmē personas uzvedību, bet uzvedības cēloņi paliek ārpus izpratnes robežas.

Lai paskaidrotu formulēto jeb tīšo atmiņu, var lietot teicienu "cilvēki saprot, kad runā par atmiņām", ir sajūta "es atceros" pretstatā netīšajai atmiņai, kas tiek parādīta darbībā. Eksistē divas formulētās atmiņas formas. Pirmkārt, sematiskā jeb faktu un to nozīmju atcerēšanās tā, ka tos var kodēt ar vārdiem vai grafiskā formā un novērtēt skalā "patiess-nepatiess". Otrkārt, epizodiskā (autobiogrāfiskā) atmiņa, kas ietver sevis vai cita atcerēšanos notikuma (epizodes) laikā. Šis atmiņas veids satur secības, laika sajūtu, lietu uztveri, lietu novietojumu un izjūtu par sevi notikuma telpā un laikā. Sematiskā atmiņa ļauj atcerēties notikuma faktu, bet ne sevi tajā. Epizodiskā atmiņa ir "sevis pazīšana". Šī atmiņas forma ir būtiska pieredzes apzināšanās procesā, jo ietver sevis apzināšanos.

Paralēli darbojas aktīvā jeb operatīvā atmiņa, kas ļauj saistīt dažādus atspoguļojumus par vienu vai vairākiem faktiem vai epizodēm un manipulēt ar tiem prātā. Ja tīšā atmiņa ir aktīva un var izmantot gan traumatiska notikuma faktus (sematiskā atmiņa), gan sevis apzināšanos tajā (epizodiskā atmiņa), tad ir iespējama šī traumatiskā notikuma atspoguļojuma saistība ar ilgstošajā atmiņā esošo pieredzi jeb vardarbīgās pieredzes pārstrādāšana un integrēšana. Ja pieredze ir integrēta, tā ir iekļauta prāta darbības veselumā un ir pieejama, t. i., to "var atcerēties". Neintegrēta vai nepieņemta (noliegta) pieredze ir bloķēta, turklāt bloķēšanai tiek tērēti netīšās atmiņas spēki.

Atmiņa ir spēja saglabāt pieredzi, bet emocijas ir regulācijas process, kas aktualizē (vai apslāpē) psihes procesus atkarībā no subjektīvā nozīmīguma. Pieredze ar mazu emocionālo intensitāti maz rosina fokusētu uzmanību un tai ir augsta varbūtība tikt atzītai par "nesvarīgu". Tādēļ to nav viegli atsaukt (aktīvajā) atmiņā. Pieredze ar mērenu emocionālo intensitāti saņem apzīmējumu "svarīga", un to ir daudz vieglāk atcerēties. Ja notikumam ir milzīga, nomācoša un piepildīta ar vardarbību emocionālā intensitāte, daudzi faktori var kavēt apstrādi, lai padarītu to par apzinātu, stresa pilnu atmiņu. Atzīstot to, ka traumatisko atmiņu daba ir emocionāli ļoti intensīva, jāatzīst arī, ka atmiņu neapzinātais saturs uz sajūtām, kas bijušas traumatiskā notikuma brīdī, vada ātrāk nekā sākas situatīvā izprotamība. Acīmredzot ne katra pieredze atmiņā tiks formulēta kā epizode. Viens no kritērijiem, kā prāts izvēlas, ir emocionālā intensitāte. Otrs – atmiņu saderība, nepārtrauktības sajūta. Ja atmiņā būtu daudz nesaderīgu, pretrunīgu epizožu, reakcija varētu svārstīties no apmulsuma līdz pat depersonalizācijai.

Procesuālo darbību laikā, protams, ir svarīgi uzlabot augsti emocionālu notikumu atcerēšanos. Tomēr jāņem vērā, ka jebkuras asociācijas aktualizē šo atmiņu emocionālo fonu un atjauno ciešanas. Psihe cenšas aizsargāties no tā. Vienlaikus darbojas realitātes princips, kura dēļ indivīda prātam ir tendence atgriezties pie emocionāli nesakārtotā notikuma atmiņām. Ar notikuma atmiņu emocionālo sakārtošanu saprotama šo atmiņu emocionāla novērtēšana tā, ka tās var saskaņot ar iekšējo pasaules atspoguļojumu, pasaules izpratni, sevis atpazīšanas sajūtu. Notikuma personīgo nozīmīgumu var izmainīt no totāli negatīva un graujoša uz ar pārējo pieredzi un pasaules uzskatu saskaņojamu tā, ka eksistējošā pozitīvā pieredze pēc nozīmīguma pārspēj traumatisko. Apzinoties tā atšķirīgumu no citiem notikumiem (īpatnības) un citas sakarības ar pārējo pieredzi (piemēram, notikuma unikalitāti vai atkārtošanos), šīm atmiņām var piešķirt reālistisku vietu kopējā pieredzes ainā. Līdz ar to vienlaikus ir aktuālas divas pretējas prāta darbības – izvairīties no ciešanām, izstumjot visu, kas saistīts ar traumatisko notikumu, no tīšās atmiņas netīšajā, un emocionāli sakārtot šī notikuma atmiņas nepretrunīgā iekšējā sistēmā. Un tas, kas, pavirši uzlūkojot cietušo izskatās kā nejūtīgums, noslēgšanās vai pat nevēlēšanās sadarboties, var būt arī spēcīgi psihiski procesi, kuru darbība paņem visu cilvēka spēku, vai aizsargreakcija, ja šādai iekšējai darbībai spēka nepietiek. Atbalstoša palīdzība no otra cilvēka bieži vien ir vienīgais iespējamais resurss, lai persona spētu izturēt emocionālo spriedzi un aktīvi lietot savas specifiskās atmiņas.

Diemžēl psihiskie stāvokļi, kas saistīti ar traumatiskajām atmiņām un ir radušies noziedzīgas darbības laikā vai īsi pēc tam, ir vieni no smagākajiem – bailes, sāpes, morālas un psihiskas ciešanas.

Bailes kā briesmu emocionālais atspulgs ir saistītas ar situācijas nenoteiktību, neticību saviem spēkiem un labvēlīgam iznākumam. Baiļu astēniskā forma ārēji parādās kā drebuļi, sasaistītība kustībās vai pat sastingums, nemērķtiecīgas darbības. Tā kā šī forma ir pasīva, tādas bailes paralizē gribu un rada uztverē briesmu pārspīlējumu. Vienlaikus samazinās spēja pretoties un rodas bezpalīdzības stāvoklis pat pieaugušam nobriedušam cilvēkam. Savukārt baiļu stēniskā forma, kas ir aktīva, saasina spēju pretoties, bet visi organisma spēki tiek iesaistīti cīņā un uzmanības lauks sašaurinās līdz atsevišķi uztvertiem apdraudošajiem elementiem, neļaujot uztvert kopainu. Ja astēniskās bailes rada atmiņā briesmu pārspīlējumu, tad stēniskās – fragmentāru, nesasaistītu detaļu mozaīku. Šausmas kā baiļu smagākā forma sevišķi smaga pārdzīvojuma rezultātā parasti saistītas ar spēju psihiskās un fiziskās darbības izmaiņu, loģiskās domāšanas traucējumiem līdz pat dezorientācijai telpā un laikā. Tādēļ reizēm hronoloģiski sakārtots un loģisks noziedzīgās epizodes pārstāsts nekad nebūs iespējams – bailes pārrauj jebkuru piesaisti realitātei.

Sāpju sajūta vēl vairāk pastiprina bailes, un, ja noziedzīgā epizode ir bijusi fiziski vardarbīga, centrālajā nervu sistēmā rodas pastāvīga dominējoša uzbudinājuma perēklis, kas var paralizēt jebkuru aktivitāti, vienlaikus pastiprinot sāpes vai, tieši otrādi, radot īpašu nejūtīgumu.

Psihisko pārdzīvojumu komplekss rada īpašu cietušā stāvokli, kas pēc simptomiem var līdzināties psihiskas saslimšanas simptomiem (maniakāli depresīvais sindroms, šizofrēnija, epileptoformas lēkmes u. tml.). Atšķirībā no slimības šie simptomi ir dinamiski mainīgi un strauji mazinās, izzūdot to avotam, tomēr sekas var saglabāties ilgstoši. Tomēr, saņemot adekvātu palīdzību, ir sagaidāms, ka sekas neietekmēs visu personas funkcionēšanu, bet tikai ar pārdzīvotajām ciešanām saistīto sfēru.

Laikam līdz lietas nodošanai tiesai un tiesas procesa laikā raksturīga psiholoģiska nomāktība, spēku izsīkums, bezpalīdzības un atsvešinātības izjūta. Seksuālu noziegumu gadījumos stāvokli sarežģī arī bailes par nevēlamu grūtniecību vai saslimšanu ar seksuāli transmisīvām slimībām. Ģimenes vardarbības situācijās kā papildu faktors ir nepieciešamība mainīt dzīvi, ekonomiskā un sociālā nedrošība, neziņa. Ja vardarbīgā persona nav izolēta, pievienojas vēl bailes par atriebību un jaunām ciešanām. Arī pašam cietušajam var parādīties dusmas, tendence uz agresiju vai atriebību.

Vienlaikus pārciestā rezultātā var pazemināties pašvērtība un pašcieņa. Tas parādās kā sociālo kontaktu samazināšanās, attiecību izmaiņas. Ikdienišķas neveiksmes rada neadekvātu spriedumu par sevi kā nederīgu, samazinās radošās spējas un produktivitāte. Cietušā garīgā līdzsvara zaudēšana reizēm sakrīt ar izmeklēšanas grūtībām, tādējādi radot šaubas par taisnīguma iespēju līdz pat ekstenciālai krīzei, dzīves jēgas zaudēšanai un suicidālām domām.

Jo ilgāks laiks paiet no noziedzīgā nodarījuma līdz lietas ierosināšanai, jo spēcīgāk var būt mainījies cietušā psihiskais stāvoklis. Ja ir saņemta adekvāta palīdzība un atbalsts, cietušā rehabilitācijas gaita var būt veiksmīga. Rezultātā agrīna nopratināšana emocionālas spriedzes dēļ vienmēr parādīs pārciestā traumatiskās sekas, bet var būt traucēta noziedzīgā nodarījuma apstākļu detalizēta noskaidrošana. Pat vēl vairāk – no psihiskā stāvokļa atkarīga cietušā motivācija un spēja sadarboties, sniedzot patiesu liecību. Atkārtota liecība, ja tādu atļauj likums, var būt pilnīgāka, ja notikusi veiksmīga rehabilitācija. Pretējā gadījumā laiks darbojas gan pret iespējami taisnīgu tiesu, gan pret cietušā spēju atgūt psiholoģisko labklājību.

Vardarbības seku mazināšana ir iespējama, līdz ar to arī cietušā sadarbošanās izmeklēšanas laikā ir iespējama, ievērojot trīs faktorus. Pirmkārt, jācenšas palielināt cietušā emocionālā stāvokļa stabilizēšanas iespēju un cietušā spēju saņemt palīdzību, lai pretotos simptomiem, kas saistīti ar vardarbības traumu. Otrkārt, nepieciešams ar izskaidrošanu un iedrošināšanu mainīt izjūtas, kas asociējas ar traumas atmiņām tā, lai atmiņas un uzmācīgi sajūtu uzliesmojumi vairs neturpinātu uzmācīgi vai sāpīgi dominēt ikdienas dzīvē. Treškārt, sarunu laikā jācenšas attīstīt praktisku un pozitīvu nākotnes orientāciju, kas izriet no tiem iekšējiem modeļiem, kas nav saistīti ar traumas simptomiem un izriet no iepriekšējas pozitīvas pieredzes. Šie faktori paredz gan iepriekšējās pieredzes izmantošanu, gan pārciestās vardarbības pieredzes apzināšanos un pārstrādi. Tomēr jāapzinās, ka izmeklētājs procesuālo darbību laikā tikai daļēji var pievērsties šiem faktoriem.

Pēdējos gados ir izveidots uz vardarbību psiholoģiskās rehabilitācijas fokusēts modelis, kura pamatā ir uzskats, ka stress tiek piedzīvots kā vardarbības traumas sekas, nevis kā indivīda iekšējie traucējumi. Vardarbība (īpaši seksuālā) tiek aprakstīta un izskaidrota gan kognitīvā, gan emocionālā līmenī, indivīdam tiek palīdzēts atdalīt pieredzi no paštēla. Citiem vārdiem, vardarbības akts ir tikai viens no daudziem piedzīvotiem notikumiem, kas ar indivīdu ir bijuši, tas ir unikāls katram indivīdam, bet ap šo notikumu ir daudzu citu tagadnē saistītu notikumu tīkls, kas daļēji izriet no pagātnes situācijas un daļēji skar nākotnē paredzamo.

Ievērojot visus aprakstītos aspektus, kas saistīti gan ar cietušā personību, gan nozieguma dabu, gan noziedzīgā nodarījuma traumatisko raksturu un tā radītiem psihiskiem stāvokļiem, cietušā liecībā iespējami sekojoši realitātes izkropļojumi un nepilnības:

– pārspīlējumi (noziedznieku skaits, lietoto priekšmetu bīstamība);

– vispārinājumi un nespēja diferencēt (kā "visi darīja", "visi reizē sāka");

– trūkst detaļu par notikušo, fragmentārisms;

– hronoloģiskas neprecizitātes vai notikuma detaļu kārtības jaukšana;

– neprecizitātes laika (datums un laiks, ilgums, secība) un telpas (notikuma vieta, kustība) ziņā.

Izmeklētājam jārēķinās, ka cietušā psihiskā stāvokļa īpatnības rada reālu ietekmi uz atmiņu, gribu, emocionālo un fizisko izturību. Turklāt papildu stresu rada pati izmeklēšanas situācija kā frustrējošs apstāklis. (Frustrācija – emocionālas un uzvedības reakcijas īpatnības, ko rada nepieciešamība pārvarēt objektīvas vai subjektīvas grūtības.) Ja kopējā spriedze ir pārāk liela, bet atbalsts un palīdzība netiek sniegti vai netiek sniegti saprotamā un pieņemamā formā, psihiskais stāvoklis var nonākt līdz dezorganizētam līmenim ar vienaldzību, atteikšanos realizēt savas tiesības uz taisnīgumu un labklājību, vēlmi psiholoģiski un fiziski izolēties līdz pat notikušā noliegšanai un liecības maiņai. Cita neadekvāta frustrācijas reakcijas īpatnība ir zaudēta spēja atšķirt būtisko no maz­svarīgā un vērtību sajukums, kā rezultātā cietušais var pieprasīt taisnīgumu un kompensāciju neadekvātā vai nelegālā formā. Ja psiholoģiskā spriedze tā arī netiek mazināta vai citādi izlādēta, traumatiskās sekas var izveidot personībā stabilu uzvedības modeli, kas uztur spriedzi un provocē destruktīvu un dezadaptīvu reakciju, bieži – visa mūža garumā.

Apkopojot visus minētos faktorus sistēmā un atzīstot noziedzīgās darbības traumējošo ietekmi uz šiem faktoriem, jāatzīst, ka izmeklēšanas procesuālo darbību laikā pat pieaugušam cilvēkam, kas līdz šim funkcionējis sociāli adaptīvi, nepieciešams speciāls atbalsts un palīdzība. Kaut arī psihologa klātbūtne procesuālo darbību laikā paredzēta tikai nepilngadīgām personām un juridisko atbalstu atsevišķos gadījumos palīdz realizēt arī advokāts, sevišķi smagu noziegumu gadījumos vai smagas psiholoģiskās krīzes situācijā tikai adekvāta rehabilitācija un atbalsta personas klātbūtne var palīdzēt cietušajam kļūt par pilnvērtīgu procesa dalībnieku un sadarbības partneri izmeklēšanā.

Viktimoloģija kā zinātne pēta visu apstākļu kopumu, kas rada upuri un nosaka upura psihisko stāvokli un uzvedību. Tādējādi viss minētais par cietušā tiesībām uz taisnīgumu un labklājības atjaunošanu, cietušā psihisko stāvokli procesuālo darbību laikā un tā ietekmi uz izmeklēšanas procesu, pārciestā traumatiskās sekas un to reaktualizācijas risks, protams, ietilpst viktimoloģijas pētījumu sfērā. Viktimizācijas procesā (kļūšana par upuri, upura lomas pieņemšana) svarīgi gan objektīvie faktori, kuru ietekme nav saistīta ar cietušās personas gribu, bet kurus izmanto noziedznieks, gan subjektīvie faktori, kuru ietekmi uz notikuma gaitu lielākā vai mazākā mērā nosaka pats cietušais.

Pie objektīvajiem faktiem pieskaitāmi cietušā vecums, attīstības, intelekta un kultūras līmenis, ikdienas vide un tās vērtības, personības psiholoģiskās īpatnības (iedzimtās, ieaudzinātās), dzīves pieredze, attiecības ar tuviem cilvēkiem (vecākiem, ģimeni, draugiem), sociālais stāvoklis un sociālie kontakti. Šeit pieskaitāmi arī tādi faktori kā gada laiks, diennakts laiks, vieta, iepriekšējā situācija un potenciālā upura tā brīža fiziskais un emocionālais stāvoklis.

Tomēr ne vienmēr objektīvos un subjektīvos apstākļus var pilnībā atdalīt. Piemēram, upura stāvokli var raksturot gan slimība, gan fiziska objektīva nespēja veikt kādas darbības. Bet tas var būt alkohola vai narkotiku reibums, un tad būtisks ir jautājums, vai šādā stāvoklī potenciālais upuris nonācis pēc savas gribas (subjektīvs faktors) vai cita cilvēka vardarbības vai manipulācijas rezultātā (objektīvs faktors). Savukārt personas uzvedība, kaut arī balstās uz objektīviem faktoriem, satur būtisku daļu arī brīvas gribas un izvēles (izņemot īpašas situācijas kā ļoti mazs bērns, ekstremāla vardarbība u. tml.). Tādēļ tiesu ekspertiem uzdotais jautājums, vai cietušais spēja adekvāti novērtēt situāciju un pretoties, ir būtisks arī šādā nozīmē.

Ja eksistē pārvarami apstākļi, kas varētu palielināt personas gribas un izvēles lomu procesuālajās darbībās, tad izskaidrošana, sociāli adekvāta motivēšana, uzticības radīšana var palīdzēt samazināt objektīvo faktoru negatīvo ietekmi uz cietušā spēju sadarboties savu tiesību realizācijā.

Diemžēl sadarbošanās iespēju bieži vien ierobežo izmeklētāja nepareiza izpratne par subjektīvo un objektīvo faktoru lomu nozieguma gaitā un viedoklis par upura vainu, kas it kā mazina noziedzīgās darbības veicēja atbildību. Kaut arī upura darbības var tikt uzskatītas par provocējošām, tāds novērtējums nedrīkstētu atbrīvot pretējo pusi no atbildības par viņa izvēli pārkāpt normas, izmantot upura nespēju novērtēt riskus un citus apstākļus, radīt zaudējumus vai ciešanas. Ja cietušā darbībā bijusi nevērība, riska radīšana (piemēram, lietu atstāšana bez uzraudzības), provokācija (piemēram, vīrieša seksuālās uzmanības piesaistīšana vai afektīva dusmu izpausme konflikta situācijā) vai citi elementi bez krimināla satura, tas nekādā veidā neattaisno kādas personas kriminālu uzvedību un tie nav uzskatāmi par atbildību mazinošiem apstākļiem. Šādi fakti ņemami vērā profilakses vai rehabilitācijas darbā, bet tas nedrīkstētu ietekmēt procesuālās darbības un noziedzīgo darbību vērtējumu. Diemžēl tieši seksuālās un ģimenes vardarbības gadījumos, kuriem būtu jāseko publiskas apsūdzības procesam, cietušā vainošana bieži ietekmē ne tikai izmeklētāja attieksmi pret cietušo, bet arī procesuālo darbību emocionālo fonu vai pat šo darbību veikšanu (respektīvi, neveikšanu). Vienīgi tad, ja cietušā uzvedība ir bijusi bīstama otrai personai vai kaut kādā veidā būtiski ietekmējusi tā apzinātas izvēles iespējas un gribas brīvību, var uzskatīt, ka cietušajam jāuzņemas sava daļa atbildības par notikušo.

Jāatzīmē, ka arī nozieguma veicējs sevis attaisnošanai lieto upura vainošanas taktiku un cenšas šajā manipulācijā ievilt izmeklētāju, sabiedrību vai pārliecināt upuri par "viņa paša vainu". Ja cietušais pieņem savu "upura lomu", tam seko negatīvs pašvērtējums, vēlēšanās neatklāt "savu vainu" baiļu vai kauna dēļ, un sadarbība ar izmeklētāju var tikt būtiski traucēta.

Dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem kriminālprocess atšķiras. Ir tādi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem tiek uzsākts kriminālprocess pat tad, ja cietušā pieteikums nav saņemts, t. i., tad, ja par noziedzīgu nodarījumu attiecīgajām valsts iestādēm kļuvis zināms nevis no personas, kam radies kaitējums, bet no citiem avotiem, piemēram, citas personas vai iestādes pieteikuma, vai ja to konstatējuši izmeklēšanas iestādes vai prokuratūras darbinieki. Ir arī tādi publiskās apsūdzības kriminālprocesi, kurus var uzsākt tikai tad, ja ir saņemts cietušā vai viņa pārstāvja pieteikums. Pastāv arī t. s. privātās apsūdzības process. Ja pret personu bijis vērsts tāds noziedzīgs nodarījums, par kuru notiek privātās apsūdzības process, personai vai tā pārstāvim ar pieteikumu par procesa uzsākšanu jāvēršas tiesā. Tomēr jebkurā gadījumā cietušā personīgajai līdzdalībai ir būtiska loma kriminālprocesa gaitā.

Tādēļ cietušā iesaistīšana procesuālajās darbībās izmeklētājam ir jāplāno, ievērojot visus minētos faktorus un izmantojot visus līdzekļus, lai mazinātu šo faktoru negatīvo ietekmi.

Vēl pirms tikšanās ar cietušo izmeklētājam jāpārdomā savas darbības un apstākļi, kas tieši vai netieši var ietekmēt gan liecināšanu, gan citas procesuālās darbības. Viens no šādiem apstākļiem ir cietušā atbalsta personas līdzdalība procesā.

Nepilngadīgā cietušā gadījumā likums nosaka psihologa klātbūtni nopratināšanā, bet nebilst neko vairāk par psihologa iesaistīšanos citās procesuālajās darbībās kā, piemēram, medicīniskā ekspertīzē. Savukārt likumiskā pārstāvja klātbūtne, uz ko ir tiesības nepilngadīgajam cietušajam, ne vienmēr ir izmeklēšanas interesēs. Gadījumos, kad cietušo un pārstāvi – parasti tā ir māte – saista uzticības pilnas, atklātas attiecības, kad pārstāvja līdzpārdzīvojums ir pieņemams cietušajam un attieksme atbalstoša, pārstāvja klātbūtnē bērns vai pusaudzis jutīsies drošāk un pilnīgāk iesaistīsies sadarbībā ar izmeklētāju. Tomēr pusaudzis var kautrēties stāstīt par pārciesto vecāku klātbūtnē detalizēti pat tad, ja tieši šis no vecākiem ir pirmais, kam viņš vai viņa uzticējies. Īpaši tas sakāms par seksuāla rakstura noziegumiem. Reizēm bērni uzņemas atbildību par vecāku jūtām un cenšas pasargāt tos no ciešanām, līdz ar to liecināšana viņu klātbūtnē radīs augstu emocionālo spriedzi un tikai apgrūtinās iztaujāšanu. Līdz ar to katrā gadījumā izmeklētājam nāksies izvērtēt, vai likumiskā utt. pārstāvja klātbūtne ir nepilngadīgā cietušā un izmeklēšanas interesēs.

Būtiska nozīme ir arī likumiskā pārstāvja pozīcijai nepilngadīga cietušā gadījumā. Tādēļ viss, kas sacīts par kontakta veidošanu ar cietušo, attiecināms uz nepilngadīgā likumisko pārstāvi, ja vien tas nav neitrāls institūcijas pārstāvis (bāriņtiesas vai bērnu nama pārstāvis). Emocionālā saikne, kas nosaka vecāku, aizbildņu vai citu radniecīgu saišu saistītu likumisko pārstāvju attieksmi pret cietušo (vienalga – pozitīva vai negatīva), ietekmēs viņu pozīciju procesuālo darbību laikā. Neizpratnes, baiļu vai cietušā vainošanas gadījumā tā būs kā traumatiska cietušajam, tā traucējoša procesuālajām darbībām. Adekvāts atbalsts savukārt mazinās emocionālo spriedzi un retraumatizācijas risku, radot labvēlīgu atmosfēru patiesības noskaidrošanai.

Pilngadīga cietušā gadījumā likums neko nenosaka jautājumā par atbalsta personu. Tomēr bieži, sevišķi ģimenes vardarbībā vai tiešā noziegumā pret personu, cietušajam ir tuvs radinieks, draugs vai padomdevējs, kas atbalsta viņu visa procesa gaitā. Ja atbalsta persona ir sociāli adekvāta, tā līdzdalība procesā – liecība, klātbūtne – var būt palīdzoša. Sevišķi smagu noziegumu gadījumos, kad cietušā psihiskā darbība ir traucēta vai dezorganizēta, lietderīga var būt arī psihologa iesaistīšanās.

Savukārt vēlams, lai izmeklēšanas procesā būtu iesaistīts pēc iespējas mazāk personu, ar kurām cietušajam jākontaktējas, pārstāstot pārdzīvoto. Nepieļaujama ir situācija, ka cietušajam vispirms notikušais jāpārstāsta vienai personai, sniedzot iesniegumu, tad nākamajai liecinot, vēl ekspertam konfrontācijā, tiesas sēdē utt. Šāda faktu un detaļu pārstāstīšana ne tikai atsauc atmiņā pārciesto un liek to pārdzīvot no jauna, uzturot ciešanas. Tā nostiprina traumatiskos simptomus, radot risku destruktīvas uzvedības un dezadaptīvu psiholoģisko aizsardzības modeļu izveidošanai.

Sevišķi smagu noziegumu vai nepilngadīgu cietušo gadījumos svarīga ir tehnisko līdzekļu lietošana – audio vai video ieraksts. Pirmkārt, tas atvieglo pierādījumu fiksēšanu un samazina laiku, kas cietušajam jāpavada, sniedzot liecību. Otrkārt, tādējādi informāciju var fiksēt pēc iespējas precīzi, kas nav mazsvarīgi tālākajā procesā. Bez tam videoieraksts ļauj fiksēt ne tikai faktus, kā tos pārstāsta cietušais, bet arī cietušā neverbālo un emocionālo reakciju, kas var būt papildu pierādījums un var liecināt par psihisko traumu un ciešanām. Bez tam tieši emocionālo reakciju analīze norāda, kā cietušais ir uztvēris ar viņu veiktās darbības vai zaudējumus, vai tie ir pareizi saprasti un vai cietušais spēja pretoties noziedzīgo darbību laikā. Bez tam īpaši bīstamos gadījumos, kad cietušo var apdraudēt nozieguma izdarītāji vai ar tiem saistītas personas, videoieraksts var kļūt ne tikai par vienīgo liecību, bet paradoksālā kārtā pasargāt cietušo no atkārtotas vardarbības.

Kā jebkura sadarbība arī izmeklētāja sadarbība ar cietušo sākas ar kontakta nodibināšanu. Izveidot uzticēšanās attiecības, labvēlīgu attieksmi, drošu atmosfēru – tas ir uzdevums, kura realizēšanā ieguldītās pūles atmaksājas vienmēr. Tā kā viena no cietušā psihiskā stāvokļa īpatnībām bieži ir izmainīta motivācija, tad pozitīvās emocijās un attieksmē balstīts psiholoģiskais kontakts ir viens no būtiskākajiem paņēmieniem gribas aktivizēšanai, noslēgtības un neadekvātu aizsardzību mazināšanai. Kontakts ir veids, kā baiļu, vainas un bezspēcības radītu motivāciju pārvērst aktīvā un sabiedriski vēlamā.

Cietušā psihiskais stāvoklis ir saistīts ar īpašu emocionālo jūtīgumu, kas saistīts ar afektīvās sfēras dinamiskiem traucējumiem. Atkarībā no šo traucējumu smaguma nosakāma cietušā spēja gan uztvert informāciju, gan pareizi saprast un novērtēt notiekošo. Smagākajos gadījumos – kā afektīvi šoka stāvokļi, reaktīvā depresija vai histēriska psihoze – uztvere un domāšana ir būtiski traucētas vai pat zudis kontakts ar realitāti. Prasība liecināt par pārciesto šādā stāvoklī tikai padziļinātu traumatisko pārdzīvojumu, radot cietušajā izjūtu par izmeklētāja neiejūtību, savu bezpalīdzību un situācijas bezcerīgumu kopumā.

Savukārt tas, ka cietušajam tiek dots gan pietiekams laiks, gan adekvāts atbalsts afektīvā stāvokļa normalizēšanai, ļaus viņam atgūt kontaktu ar realitāti. Šajā gadījumā ar realitāti būtu saprotami divi aspekti. Pirmkārt, tā ir spēja uztvert reāli sevi un savus pārdzīvojumus, izjūtot sevi kā vienotu veselu personību ar laikā nepārtrauktu integrētu pieredzi. Šāda integrācija ļauj pārvarēt ciešanu radīto "internalizāciju modeli" un atgriezties pie veselīgas psiholoģiskās funkcionēšanas. Otrkārt, tā ir spēja adekvāti novērtēt pagātnes notikumus un sevi tajā, kas procesuālo darbību kontekstā nozīmē pareizi saprast un novērtēt noziedzīgās darbības, kurām cietušais ticis pakļauts.

Tāpat kā atmiņas un domāšanas procesus ietekmē gan saņemtā informācija, gan ar to saistītās emocijas, informācija un emocijas ietekmē visus pārējos psihiskos procesus. Pētījums par pārciestas vardarbības seku simp­tomu saistību ar vardarbības pieredzes apzināšanos liecina, ka pat smagas vardarbības gadījumos traumatiskās sekas ir mazākas, ja pieredzes apzināšanās līmenis ir augstāks, pie tam apzināšanās veidojas no faktu, emociju un seku atzīšanas, to pārstāstīšanas un integrēšanas iepriekšējā pieredzē.

Tādēļ kontakta veidošanā tik svarīgi ir izskaidrot cietušajam viņa tiesības un pienākumus, iepazīstināt viņu ar procesuālo darbību kārtību, saturu un mērķi, informēt par iespēju saņemt psiholoģisku, sociālu un juridisku palīdzību izmeklēšanas un tiesas laikā, kā arī nepieciešamības gadījumā pēc tam. Kaut arī ne visi izmeklēšanas fakti būtu jādara zināmi cietušajam izmeklēšanas laikā, pietiekama informētība ļaus viņam justies kā sadarbības partnerim, nevis kā pasīvam objektam, ko izmanto procesuālās darbībās. Sniedzot šādu informāciju, protams, jāņem vērā cietušā spēja to uztvert un izprast. Bērnam, pusaudzim vai personai ar mentāliem traucējumiem izskaidrošana jāveic viņam pieņemamā valodā un līmenī. Personai, kurai pārdzīvotais radījis dziļu krīzi ar dinamiskiem, bet pārejošiem afektīviem (emociju) un uztveres traucējumiem, iespējams, būs raksturīgi regresīvi vai obscesīvi (uzmācīgu domu) simptomi, kas apgrūtinās izpratni. Bieži pat šķietami triviālās situācijās ir lietderīgi pārliecināties, kā cietušais izpratis sniegto informāciju, kā spēs to izmantot un kādas emocijas šī informācija radījusi.

Drošības sajūtas atjaunošana, uzticēšanās, kontakts ar realitāti, pietiekama informācija un izpratne par procesuālajām darbībām būtiski mazina cietušā emocionālo spriedzi procesuālo darbību laikā. Līdz ar to tā vietā, lai tērētu psihes spēkus sevis iedomātai aizsargāšanai vai reālu ciešanu psihiskai pārstrādei, cietušais izmeklēšanas laikā savu iespēju robežās, no vienas puses, kļūst par apzinīgu procesuālo darbību partneri, no otras puses, detalizēti liecinot par notikušo, gūst iespēju paaugstināt pieredzes apzināšanās līmeni un mazināt pārciestā traumatiskās sekas. Līdz ar to var droši apgalvot, ka emocionālās spriedzes mazināšana ir psihiskās un sociālās aktivitātes nosacījums un tajā ieinteresētas abas puses – gan kriminālprocesa virzītājs, gan cietušais.

Organizējot procesuālās darbības, jāparedz visi iespējamie drošības pasākumi, lai procesuālo darbību – nopratināšanas, konfrontācijas, liecību pārbaude uz vietas, ekspertīze u. c. – laikā nebūtu traucējumu. Jāievēro, ka cietušā emocionālā spriedze jau tā ir augsta un psihiskais stāvoklis var būt nestabils. Tādēļ jebkurš papildu kairinātājs var samazināt jau tā traumēto psiholoģisko izturību, pastiprinot psihiskās reakcijas un radot neirotiskus vai psihotiskus stāvokļus. Traucējums var būt telpas nepiemērotība (pārāk pieblīvēta ar lietām, kas var novērst uzmanību, pārāk auksta, karsta vai nevēdināta), laika trūkums, kas liek izmeklētājam steigties un steidzināt cietušo. Kā traucējums var iedarboties telefona zvans vai nepiederošas personas ielūkošanās telpā, izmeklētāja novēršanās citu, nesaistītu darbību veikšanai. Pat nepiemērots vai nekorekts izmeklētāja komentārs par cietušā uzvedību var tikt uztverts kā vainojošs. Pavisam nepieļaujami, ja tajā pašā telpā atrodas ar procesu nesaistīta persona vai vienā telpā vienlaikus notiek citas procesuālās darbības.

Tā kā procesuālās darbības ar cietušo izmeklēšanas procesā nes sev līdzi neizbēgamu traumatisko pārdzīvojumu reaktualizācijas un psiholoģisko ciešanu risku, procesa vadītājam – izmeklētājam, prokuroram, tiesnesim – tāpat kā cietušajam var būt nepieciešama speciāla palīdzība, lai līdzvērtīgā kvalitātē realizētu cietušā tiesības gan uz taisnīgu tiesu, gan uz psiholoģisku labklājību.

Par iepriekšēju (preventīvu) palīdzību uzskatāma, pirmkārt, teorētisko zināšanu un izpratnes iegūšana par visu faktoru sistēmu, kas ietekmē cietušā kā procesa dalībnieka (nevis objekta) sociālo un psiholoģisko aktivitāti. Tas nozīmē, ka juristu izglītībā jāparedz psiholoģisko zināšanu iegūšana. Otrkārt, procesa vadītāja materiālais un tehniskais nodrošinājums – kabineta iekārtojums, tehniskie līdzekļi, normāla darba slodze u.tml. tāpat ietekmē cietušā tiesību realizāciju.

Procesuālo darbību laikā speciālo palīdzību var nodrošināt divējādi. Pirmkārt, regulāra uzraudzība ļautu procesa virzītājam sarunā ar pieredzējušāku, speciālu apmācību saņēmušu kolēģi vai citu speciālistu izvērtēt visu sistēmu katrā atsevišķā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanā. Otrkārt, sevišķi smagu noziegumu vai sarežģīto procesuālo darbību gadījumā cietušā tiesību realizācijai pieaicināms speciālists psihologs, kas cietušajam var palīdzēt pārvarēt vardarbības traumatiskās sekas un iespējami netraumatizējošā veidā iziet cauri kriminālprocesuālajām darbībām. Iespējams, ka psihologam, novērtējot cietušā psihisko stāvokli, var nākties atzīt, ka cietušais nespēj kādās no procesuālajām darbībām iesaistīties, jo tādā gadījumā psiholoģisko ciešanu risks pārsniegtu pieļaujamo. Šādā situācijā procesa virzītājs, nepieciešamības gadījumā kopā ar psihologu, var meklēt citus ceļus iespējamo pierādījumu meklēšanai.