Apzinoties konferencē izvirzītā jautājuma aktualitāti un nozīmīgumu, kā arī plašo iespējamo dalībnieku ieinteresētību, tika noteikts ierobežots konferences plenārsēžu dalībnieku skaits, sākotnēji paredzot 120 dalībniekus, bet vēlāk, izvērtējot izrādīto interesi, tika rasta iespēja skaitu palielināt līdz 150 dalībniekiem. Lai konferencē izvirzītais jautājums tiktu aplūkots no dažādiem skatu punktiem, aicināto dalībnieku loks veidojās no tiesu, prokuratūras, advokatūras, izmeklēšanas iestāžu, augstāko juridiskās izglītības iestāžu (LU Juridiskās fakultātes, Latvijas Policijas akadēmijas kriminālprocesa docētāji), kā arī citu ar kriminālprocesa jautājumu risināšanu saistīto institūciju (Tieslietu ministrijas, Tiesībsarga biroja, Juridiskās palīdzības administrācijas, Probācijas dienesta) pārstāvjiem. Sekcijās bija dota iespēja piedalīties ikvienam interesentam.

Konferences darbs tika organizēts divās plenārsēdēs un četrās sekcijās. Konferenci atklājot, konferences organizācijas komitejas priekšsēdētāja izteica gandarījumu par iespēju valsts svētku priekšvakarā sanākt kopā uz konferenci, kas veltīta Kriminālprocesa likuma (turpmāk –KPL) darbības trīs gadu jubilejai. Tika uzsvērts, ka KPL ir vēl bērna vecums un ka vēl ir laiks to pilnveidot, lai tas būtu ilgtspējīgs mūsu tik mainīgajos apstākļos, nodrošinot noziedzīgo nodarījumu, kuru skaits aug un saturs mainās, atklāšanas, izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāti. Tāpat izteikts vēlējums, lai konference ir visu dalībnieku kaut neliela dāvana mūsu valstij tās lielajā jubilejā.

Sākuma plenārsēdi vadīja Satversmes tiesas priekšsēdētājs Mg.iur. G. Kūtris. Tās kopējais jautājums “Kriminālprocess teorijā un praksē – ieguvumi un zaudējumi”. Savas domas, atbildot uz uzdoto jautājumu, izteica LU Juridiskās fakultātes dekāne profesore Dr.iur. K. Strada-Rozenberga, LR Augstākās tiesas priekšsēdētājs I. Bičkovičs, Latvijas Republikas ģenerālprokurors J. Maizītis un Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs J. Grīnbergs.

Visi runātāji atzina, ka KPL nenoliedzami bija nepieciešams, tā tapšanā ieguldīts milzu darbs, taču tā pieņemšanas noslēguma posms bijis sasteigts. Tā rezultātā KPL ir daudzi trūkumi un nepilnības, kuras nākotnē jānovērš, rīkojoties atbildīgi un profesionāli. K. Strada-Rozenberga koncentrēti un saturīgi pievērsās KPL trūkumu un pozitīvā devuma apskatam. Kā pozitīvais tika norādīts tas, ka KPL ietverts reālistiskāks un modernāks kriminālprocesa mērķa definējums; iekļauti un reglamentēti jautājumi, kuri iepriekš vispār nebija aplūkoti, nebija aplūkoti vienkopus vai pietiekami precīzi; īpaša vieta atvēlēta cilvēktiesībām un to kontroles mehānismam u.c. aspekti. Savukārt kā KPL trūkumu galvenie cēloņi tika norādīta nevienveidīga pieeja vienveidīgu un salīdzināmu situāciju risinājumam; paviršības terminu lietojumā; nepietiekama praktisko situāciju modelēšana; atsevišķu būtiskas ietekmes tiesību normu izstrāde bez visaptveroša skata uz kriminālprocesa būtību, bez padziļinātas zinātniskas analīzes utt.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs savā runā īpaši pievērsās tiesu neatkarības nodrošināšanai un draudiem, kas radušies tiesu neatkarībai atsevišķu KPL paredzēto institūtu dēļ (piemēram, iespēja pieprasīt atklāt tiesnešu apspriedes noslēpumu). Salīdzinot KPL ar labu uzvalku, kurš piegriezts pēc labākās modes, bet izņemts no darbnīcas priekšlaicīgi, I. Bičkovičs kā galveno likuma trūkumu minēja tā grūto praktisko lietošanu, ko nosaka likuma konstrukcija. Savukārt kā pozitīvais tika norādīta vienkāršoto procesu daudzveidība, atteikšanās no iztiesāšanas nepārtrauktības, rakstveida process kasācijas instances tiesā u.c.

Ģenerālprokurors uzsvēra, ka KPL kopumā nav vērtējams kā pilnīgi jauns likums, jo daudzas novitātes tika ietvertas jau KPK tā pēdējos spēkā esamības gados. J. Maizītis galvenokārt pievērsās kriminālprocesa vienkāršoto formu ietekmei uz kopējo kriminālprocesa normu piemērošanu, atzīstot, ka pēdējā laikā visproblemātiskākais izrādījies vienošanās process. Kā KPL radīts ieguvums tika norādīta dažādu procesuālu termiņu ieviešana vai stingrāka noteikšana, kas veicinājusi procesu ilguma samazināšanos praktiski visās kategorijās (gan kopējais procesa ilgums, gan piespiedu līdzekļu piemērošanas ilgums u. tml.). Tāpat pozitīvi vērtēta arī resoriskās pārbaudes esamība, gan atzīstot nepieciešamību pēc tās stingrākas reglamentācijas. J.Maizītis šajā konferencē aizsāka arī jautājumu, kurš uzmanību izpelnījās vairākkārt – par zemo cilvēktiesību aizsardzības līmeni operatīvo darbību veikšanā un šo darbību rezultātu izmantošanu kriminālprocesā.

Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs pievērsās kriminālprocesa principu nozīmei, atgādinot, ka KPL bija iecerēts kā nopietns ieguldījums cilvēktiesību aizsardzībā. Par svarīgāko normu šajā kontekstā atzīts KPL 12. pants par cilvēktiesību garantēšanu, kā arī citi pamatprincipi, piemēram, tiesības uz lietas pabeigšanu saprātīgā termiņā. Tika atzīts, ka KPL paredzētās fundamentāla rakstura tiesības faktiski netiek respektētas, piemēram, norma par saprātīgiem termiņiem joprojām vērtējama kā deklaratīva, jo praktiski netiek ņemta vērā, par saprātīgu termiņu atzīstot kriminālprocesus trīs četru gadu garumā. Runas noslēgumā J. Grīnbergs atzina, ka KPL trūkumu ir daudz, par ko liecina grozījumu izdarīšana vēl pirms likuma spēkā stāšanās, un norādīja, ka šāda pavirša attieksme pret likuma tekstu tā autoritāti nevairo.

Konferences pirmā sekcija tika veltīta cilvēktiesību ievērošanai un tās kontrolei kriminālprocesā. Pamatreferātu par jautājumu “Cilvēktiesību ievērošanas un tās kontroles pilnveides nepieciešamība piespiedu pasākumu mehānismā kriminālprocesā” nolasīja profesore Ā. Meikališa. Paneļdiskusijā tika apspriesti šādi jautājumi – par pirmstiesas kriminālprocesa termiņa reglamentācijas pilnveidošanu; par izmeklēšanas tiesnešu funkciju paplašināšanu; par tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā; par kratīšanu pie valsts amatpersonām, kuras apveltītas ar kriminālprocesuālo imunitāti, kā arī par valsts nodrošināto kompensācijas mehānismu un tiesībsarga lomu cilvēktiesību aizsardzībā kriminālprocesā. Sekcijas dalībnieki nonāca pie vienota secinājuma, ka pareiza jautājuma atrisināšana par cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā ir garants “Kurp ved kriminālprocess?“ pozitīvai atbildei.

Otrā sekcija “Pierādīšana kriminālprocesā” aizsākās ar profesores K. Stradas-Rozenbergas referātu “Pierādīšana kriminālprocesā – aktualitātes teorijā un praksē”. Paneļdiskusijā tika aktualizēti jautājumi par pierādījumu pietiekamības izvērtēšanu, to tiešas un mutiskas pārbaudes nepieciešamību iztiesāšanas laikā, kā arī pierādījumu ticamības izvērtēšanu un nepieciešamību precizēt Augstākās tiesas Senāta darbības robežas pierādījumu jaunas izvērtēšanas ziņā. Tāpat uzmanību piesaistīja jautājumi par operatīvās darbības rezultātu izmantošanu pierādīšanā, aktualizējot jautājumu par nepieciešamību nākotnē atteikties no operatīvās darbības veikšanas kriminālprocesa ietvaros; kā arī speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas un tajos iegūtu pierādījumu pieļaujamība atsevišķiem problēmaspektiem. Noslēgumā, apskatot pierādīšanas problēmas no aizstāvības realizēšanas skata punkta, tika aktualizēti jautājumi par subjektiem, uz ko gulstas pierādīšanas pienākums, pierādījumu pietiekamības atšķirīgo izpratni; par lietas sadalīšanu uz tiesu nododamajā un arhīva lietā; par lietisko pierādījumu izpratni un atšķirīgo viedokli jautājumā, vai pirmstiesas kriminālprocesa termiņš attiecināms uz ierobežojumu rīcībai ar mantu, kas rodas, kādu priekšmetu u.tml. atzīstot par lietisko pierādījumu.

Trešā sekcija bija veltīta mantiskiem jautājumiem kriminālprocesā, un tajā ar galveno referātu “Mantisko jautājumu un to risinājuma kriminālprocesā aktuālie jautājumi” uzstājās Satversmes tiesas priekšsēdētājs un LU lektors G. Kūtris. Paneļdiskusijā tika aktualizēti šādi jautājumi: ne īpaši veiksmīgais regulējums, kas paredz noziedzīgi iegūtas mantas procesā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanu apelācijas kārtībā; nepieciešamība likumā noregulēt to personu statusu, kuru tiesības uz mantu tiek aizskartas ar procesuālajām darbībām; aresta uzlikšana laulāto mantai, arestam pakļautās mantas nodošana glabāšanā; lietisko pierādījumu izpratne un šī jēdziena nepamatota paplašināšana praksē u. c.

Ceturtajā sekcijā “Pirms­tiesas procesa pabeigšanas veidi un to virzība tiesā” tika prezentēti divi pamatreferāti. Ģenerālprokurors J. Maizītis uzstājās ar referātu “Pirmstiesas procesa pabeigšanas veidi un to virzība tiesā – attīstības tendences”, savukārt profesore V. Liholaja referēja par izlīgumu un tā tiesiskajām sekām kriminālprocesā. Abas tēmas tika turpinātas arī paneļdiskusijā, kur uzmanība tika veltīta atšķirībām lietu sagatavošanā un iztiesāšanā atkarībā no pirmstiesas procesa pabeigšanas veida, tāpat tika aktualizēti kriminālprocesa izbeigšanas problēmjautājumi pirmstiesas kriminālprocesā. Tika arī rosināts izlīgumu paredzēt kā vienu no kriminālprocesa nosacītas izbeigšanas gadījumiem.

Noslēguma plenārsēdē, kuru vadīja LU Juridiskās fakultātes dekāne profesore Dr.iur. K. Strada-Rozenberga, ar kopējo nosaukumu “Apsūdzība, aizstāvība, tiesas spriešana: trīs kriminālprocesa funkcijas vienotam mērķim – krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam” tika nolasīti trīs referāti, katrs veltīts kādai no norādītajām kriminālprocesa funkcijām.

Profesore Ā. Meikališa referēja par apsūdzības izpratni, sākotnēji skatot apsūdzību kā kriminālprocesa funkciju, pēcāk – apsūdzību kā konkrētai personai izvirzītu konkrētu krimināltiesisku pretenziju. Tika norādīts gan uz KPL nepilnībām apsūdzības tiesiskajā reglamentācijā, gan uz prakses kļūdām apsūdzības izpratnē, tās satura un apmēra noteikšanā un grozīšanā. Noslēgumā tika piedāvāti konkrēti risinājumi KPL redakcijas pilnveidošanai ar apsūdzību saistītajos jautājumos.

Zvērināta advokāte G. Kaminska pievērsās aktuālās aizstāvības realizācijas problēmām. Tika skatīti trīs aspekti – personas tiesības uz aizstāvību, to skaitā tiesības izvēlēties savu aizstāvības pozīciju kontekstā ar tiesībām atteikties sniegt liecību; apelācijas pārsūdzības pamatojums un tā papildināšana; un KPL nenoregulētā situācija izmeklēšanas tiesnešu un prokuroru “apstiprinājuma”, “piekrišanas” u. tml. formai. Īpašu interesi un pēcāk arī diskusijas izraisīja zvērinātas advokātes viedoklis par to, ka situācijā, ja apsūdzētais tiesā atsakās liecināt, tiesas sēdē nav nolasāmas viņa pirms­tiesas procesā sniegtās liecības.

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs P. Gruziņš savu referātu aizsāka ar tiesas spriešanas jēdziena satura atklāšanu, atzīstot, ka šis jēdziens nav pielīdzināms lietas iztiesāšanai, bet gan aptver tikai pēdējo posmu, kad tiesa izlemj tai uzticētos jautājumus. Referents atgādināja, ka no sprieduma kvalitātes ir atkarīga uzticība tiesu varai, norādot, ka tiesu nolēmumi procentuāli visvairāk tiek atcelti tieši nepareizas KPL normu piemērošanas dēļ, un uzverot, ka nekas nevar aizstāt personiskās tiesneša īpašības, kas nepieciešamas tiesas spriešanai.

Konference noslēdzās ar diskusiju, kurā galvenokārt uzmanība tika pievērsta apsūdzības grozīšanas; mantisko jautājumu risinājuma; apsūdzētā liecību nolasīšanas; speciālo izmeklēšanas darbību un operatīvās darbības rezultātu izmantošanas problēmām; kā arī neatrisinātajam jautājumam par vairāku procesa dalībnieku nopratināšanas procesuālo formu.

Izvērtējot konferences norisi, var secināt, ka tā savu mērķi sasniedza. Neapšaubāmi, ka vienas dienas konference nevarēja atrisināt visus teorētiskos un praktiskos jautājumus, tomēr tā radīja iespēju sākt diskusiju, piedaloties gan teorētiķiem, gan dažādas procesuālās pozīcijas pārstāvošiem praktiķiem. Tā radīja iespēju noslēgt konferenci ar vēlmi diskusiju turpināt gan turpmāku konferenču, semināru, darba apspriežu, gan publikāciju formā.

Konferences organizācijas komitejas priekšsēdētāja,
LU Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Ārija Meikališa