Par vienu no galvenajiem tiesību sistēmas pilnvērtīgas darbības principiem var uzskatīt tiesību normu saskaņošanu starp dažādām tiesību nozarēm un vienas nozares ietvaros. Viennozīmīgi var apgalvot, ka vienīgais normatīvais akts, atbilstoši kuram personu var saukt pie kriminālatbildības, ir Krimināllikums¹ (turpmāk arī KL). Taču jāatzīst, ka arī administratīvām normām ir diezgan liela nozīme krimināltiesībās. Krimināllikumā ir normas ar blanketām dispozīcijām, normas ar administratīvo prejudīciju,² kā arī dažu pantu dispozīcijās ir paredzēti kvalificējošie apstākļi, kuri ļauj norobežot krimināli sodāmu rīcību no administratīva pārkāpuma.

Rakstā tiks pievērsta uzmanība tikai vienai divu nozaru mijiedarbības izpausmei – normām, kuras paredz kriminālatbildību par atkārtoti gada laikā izdarītu administratīvo pārkāpumu.

Administratīvo pārkāpumu kriminalizācijas apsvērumi

Jau ir izskanējuši viedokļi, ka arī mūsu valsts KL vajadzētu atteikties no normām, kuras paredz atbildību par atkārtoti gada laikā izdarītu administratīvo pārkāpumu. Tā, piemēram, profesors U. Krastiņš norāda,³ ka nav nepieciešams noziedzīgu nodarījumu sastāvos ietvert atkārtotu administratīvo pārkāpumu. Līdzīgi asociētais profesors A. Judins norāda,⁴ ka Latvijas krimināltiesībās jāatsakās no nodarījumu kriminalizācijas sakarā ar pārkāpuma atkārtotu izdarīšanu gada laikā. Arī raksta autore uzskata, ka atkārtotā administratīvā pārkāpuma kriminalizācija nav pareizais problēmas risinājums.

KL normas ar minēto juridisko konstrukciju nozīme ir tāda, ka darbība vai bezdarbība kļūst par noziedzīgu nodarījumu, ja tā tiek izdarīta gada laikā pēc tam, kad likumā noteiktajā kārtībā tiek fiksēts analoģisks administratīvais pārkāpums. KL 23. panta piektajā daļā ir noteikts, ka atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu Krimināllikuma Sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos veido atkārtoti gada laikā izdarīti tādi paši likumpārkāpumi, par kuriem kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja pastāv to kopums, tas ir, ja konstatēts, ka šie likumpārkāpumi šajā laikā izdarīti ne mazāk kā divas reizes, un ja iepriekšējā reizē, pārkāpējam zinot, tie likumā noteiktajā kārtībā fiksēti.

Kriminālprocesa likuma 125. panta "Fakta legālā prezumpcija" pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka bez papildu procesuālajām darbībām par pierādītu uzskatāms likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi.⁵ Tātad var secināt: "likuma noteiktajā kārtībā fiksēts" nozīmē, ka persona par pirmo pārkāpumu tika sodīta administratīvi vai par administratīva pārkāpuma izdarīšanu tika sastādīts administratīvais protokols. Šajā jautājumā būtu jāpiekrīt A. Judinam, ka personas saukšana pie kriminālatbildības par atkārtoti gadā laikā izdarītu nodarījumu nav soda noteikšana par diviem likumpārkāpumiem – Krimināllikumā ir paredzēta atbildība nevis par diviem pārkāpumiem, kas izdarīti gada laikā, bet par atkārtoti izdarītu pārkāpumu. Dienā, kad personai piemēro sodu par atkārtoti gada laikā izdarītu nodarījumu, viņa jau parasti ir administratīvi sodīta par pirmo pārkāpumu. Administratīvais sods šajā gadījumā netiek atcelts, savukārt atkārtota sodīšana par vienu un to pašu nodarījumu nav pieļaujama (non bis in idem).⁶

Par skaidrojumu tam, ka mūsu valstī vairāki atkārtoti izdarītie administratīvie pārkāpumi ir kriminalizēti, var kalpot apstāklis, ka likumdevējs vēlas efektīvi ierobežot tādu nodarījumu skaitu, kuri nesasniedz tādu kaitējuma pakāpi, kas raksturīgs noziedzīgam nodarījumam, taču plaša to izplatība traucē normālai valsts un sabiedrības darbībai.