Līdzšinējie Eiropas Savienības instrumenti tiesiskās sadarbības jomā civillietās regulēja tikai atsevišķus procesuālo tiesību jautājumus – jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi pārrobežu lietās, sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm.³ Šīs regulas ir īpašas ar to, ka ievieš autonomu procesuālo kārtību, sākot ar pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu un noslēdzot ar izpildes procesa jautājumiem. Kaut arī regulas ir tieši piemērojamas,⁴ tās neparedz risinājumu jebkuram civilprocesuāla rakstura jautājumam, kas var rasties konkrētajā procedūrā. Civilprocesa likums ir piemērojams tajos jautājumos, kur regulas normas atstāj jautājuma risināšanu dalībvalstu nacionālo normu ziņā vai arī uzliek par pienākumu nodrošināt atsevišķu normu piemērošanu tieši ar nacionālajām normām.⁵ Tieši ar atsevišķiem šādiem mijiedarbības un ieviešanas jautājumiem ir saistīti grozījumi. Tomēr, lai varētu runāt par konkrētajiem šajā sakarā veiktajiem grozījumiem Civilprocesa likumā, īsi ir jāapskata šo regulu galvenie principi.

Abām regulām ir daudz kopīga. Pirmkārt, tās ir piemērojamas tikai pārrobežu lietās, proti, tādās lietās, kur vismaz viena lietas dalībnieka pastāvīgā dzīvesvieta (domicils) nav tiesvedības dalībvalstī. Latvijā šādu pārrobežu civillietu ir daudz.