Es piekrītu, ka blakussūdzību iesniegšanas gadījumā jautājums par valsts nodevas ieviešanu ir niansēts. Visiem taču ir zināms, ka ar lēmumu lieta netiek izspriesta pēc būtības, bet pēc būtības tiek izspriesti procesuālie jautājumi, kuri bieži vien civilprocesā ir izšķirošas dabas. Turklāt, tiesneša lēmumu pieņemšana ir pilnīgi normāla un neatņemama civillietas izskatīšanas sastāvdaļa. Iesniedzot prasības pieteikumu, prasītājs jau samaksā valsts nodevu par attiecīgo prasījumu (piemēram, laulības šķiršanas lietās tie tagad ir 100 lati). Rodas jautājums, par ko viņš šos 100 latus maksā ? Vai tikai par prasības iesniegšanas faktu kā tādu, vai tomēr arī par prasījuma izlemšanu pēc būtības ? Lai izskatītu lietu pēc būtības, CPL pats paredz vairākus obligātus procesuālo lēmumu veidus, ar kuriem, piem., sagatavo lietu iztiesāšanai vai nodrošina lietas procesuālo virzību. Līdz šim uzskatīju, ka valsts nodeva nosedz arī neatņemamo procesuālo darbību izmaksas.

Otrs interesants moments parādās tiesu pieejamības jautājumā. Paaugstinot valsts un kanceleju nodevas, arvien vairāk būs cilvēku, kuri tās nespēs samaksāt un līdz ar to arī vērsties tiesā. CPL 43.p.4.d. paredz, ka tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, atbrīvo pilnīgi vai daļēji no tiesas izdevumu samaksas utt. Pirmkārt, tiesnešu loma tiesu pieejamības nodrošināšanā no 1.marta pieaugs strauji. Otrkārt, pieņemsim, ka tiesnesis, iespējams, nepamatoti ar lēmumu ir atteicis atbrīvot personu no tiesas izdevumu samaksas. Saskaņā ar CPL 45.p. par šādu tiesneša lēmumu var iesniegt blakussūdzību. Iznāk, ka personai vēl ir no savas kabatas jāmaksā 20 lati, lai pārsūdzētu šo lēmumu, lai gan viņai ir finansiālas problēmas jau tā. Un pat ja persona šos 20 latus samaksās un apgabaltiesa apmierinās blakussūdzību (atceļot lēmumu), vai personai būs iespēja dabūt atpakaļ šos 20 latus ? Protams, ka nē. Un ne jau savas vainas dēļ, bet 1.instances tiesas tiesneša paviršības vai nekompetences dēļ.

Manuprāt, likumdevējam, ieviešos tik lielu valsts nodevu par blakussūdzību iesniegšanu, bija jāparedz arī mehānisms, kā to atgūt atpakaļ pēc iespējas ātrāk gadījumā, ja blakussūdzība tikusi apmierināta. Arguments, ka prasītājs to, IESPĒJAMS, atgūs no ATBILDĒTĀJA pēc lietas izskatīšanas pēc būtības (CPL 41.p.), ir neloģisks, jo: 1) ne jau atbildētājs ir vainīgs pie tā, ka tiesnesis pieņēmis aplamu lēmumu (tas ir tiesneša pienākums būt profesionālim, par to viņš saņem algu), 2) tā kā lēmums ir nolēmums, ar kuru izlemj konkrētu procesuālu jautājumu, tad šī lēmuma pareizība vai nepareizība un tā atcelšana nevar tikt saistīta ar to, kāds vēlāk būs lietas iznākums pēc būtības, t.i., pietiek ar to, ka lēmumu atcēlusi augstākas instances tiesa, lai blakussūdzības iesniedzējam rastos tiesisks pamats atgūt atpakaļ savus 20 latus no VALSTS budžeta (var taču būt situācijas, kurās blakussudzība ir apmierināta, bet lietas izskatīšanā pēc būtības prasība ir noraidīta). Šāda mehānisma CPL grozījumos, diemžēl, nav.