1. nodaļa. Sociālā nodrošinājuma tiesības

Sociālo iemaksu periods atbilst Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam

Senāta ALD 2009. gada 23. janvāra senatoru kolēģijas lēmums lietā Nr. SKA-137/2009

Satversmes 109. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Minētā Satversmes norma ir pieskaitāma pie sociālajām tiesībām un tā garantē personām tiesības prasīt no valsts sociālo nodrošinājumu un valstij ir pienākums tādu sniegt. Tas ir, minētā tiesību norma noteic, ka personām vispār ir tiesības prasīt no valsts materiālu nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Tajā pašā laikā minētā tiesību norma ietver konkretizācijas atrunu. Proti, Satversmes 109. pants norāda uz likumu, kuram ir jākonkretizē šo tiesību īstenošana, tas ir, jānosaka saprātīgi priekšnoteikumi šo tiesību efektīvai, vienlīdzīgai un taisnīgai izmantošanai. Tā kā sociālās tiesības ir specifiska cilvēktiesību joma, tā valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgs valsts pienākums. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu, 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005–08–01 secinājumu daļas 6.2. punktu). No minētā izriet, ka likumdevējam Satversmes 109. pantā ietverto sociālo tiesību īstenošana ir jākonkretizē likumā. Konkretizēšana nav pretrunā minētajai Satversmes normai, jo tā šādu regulējumu pieļauj. Tāpat Satversmes 109. pantam nav pretrunā tas, kādi ir priekšnoteikumi, lai persona varētu saņemt tai Satversmē garantētās sociālās tiesības. Tikai tad, ja likumā noteiktie konkrētās sociālās tiesības īstenošanas priekšnoteikumi atņem personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vispār, tie būtu uzskatāmi par nepieļaujamiem. Konkrētajā gadījumā likumdevējs ir noteicis priekšnoteikumu – deviņu mēnešu obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas pēdējo 12 mēnešu laikā. Šāds nosacījums ir pieļaujams, jo tas neatņem personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Savukārt tas, cik garu iemaksu periodu likumdevējs izvēlas, ir atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām. Citiem vārdiem, tā ir likumdevēja politiska izšķiršanās atkarībā no katras valsts iespējām. Turklāt šī politiskā izšķiršanās ir tieši atkarīga no sociālās apdrošināšanas sistēmas konkrētā valstī. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir izveidota sociālās apdrošināšanas sistēma, tas ir, personai šādā sistēmā ir jāpiedalās ar obligātām apdrošināšanas iemaksām un tikai pēc tam persona var saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, konkrētā gadījumā – bezdarbnieka pabalstu. Konkrēta laika perioda noteikšanu, par kuru ir jābūt veiktām obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, sociālo tiesību zinātnē sauc arī par pārbaudījuma laiku. Proti, perioda noteikšana, kurā ir jābūt veiktām iemaksām, kas turklāt ir obligāts priekšnoteikums pabalsta saņemšanai, tiek skaidrota ar finansiāliem motīviem, lai apdrošināmais būtu piedalījies apdrošināšanas līdzekļu uzkrāšanā, jo pabalstu izmaksa prasa lielus līdzekļus. Līdz ar to konkrēta perioda noteikšana, kurā ir jāveic iemaksas (deviņi mēneši laikā, kad pieteicējai atteica pabalsta piešķiršanu, un 12 mēneši – kad lietu izskatīja apgabaltiesa), nav pretrunā Satversmes 109. pantā noteiktajām personas sociālajām tiesībām, jo tas atbilst Latvijas izvēlētajam modelim sociālajās tiesībās, proti, sociālās apdrošināšanas sistēmai.

Valsts pensijas pārrēķina gadījumā iestāde lemj par administratīvā procesa uzsākšanu lietā no jauna

Senāta ALD 2009. gada 15. janvāra senatoru kolēģijas lēmums lietā Nr. SKA-111/2009

Senāta praksē atzīts, ka, lemjot par piešķirtas valsts pensijas pārrēķināšanu, ja ir kļuvuši zināmi jauni apdrošināšanas periodi, kas lēmuma pieņemšanas laikā par valsts pensijas piešķiršanu nav tikuši ievēroti, iestāde lemj par administratīvā procesa uzsākšanu pensijas lietā no jauna (sk. Senāta 2008. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-315/2008 13. punktu). Tāpēc apgabaltiesa, kas pievienojusies rajona tiesas sprieduma argumentācijai, pamatoti atsaukusies uz Administratīvā procesa likuma 87. panta pirmo daļu un pārbaudījusi, vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai bija pienākums atkārtoti uzsākt administratīvo lietvedību un pieņemt pieteicējam labvēlīgāku administratīvo aktu.

Vidējās izglītības iegūšanu apliecina mācību pabeigšana un diploms. Nav paļāvības uz PSRS normatīvajiem aktiem

Senāta ALD 2009. gada 15. janvāra senatoru kolēģijas lēmums lietā Nr. SKA-111/2009

Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējam invaliditātes pensija piešķirta 1991. gada 14. februārī, proti, laikā, kad bija spēkā Latvijas Republikas 1990. gada likums "Par valsts pensijām" (likums stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī). Šā likuma 36. pants, kā arī Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 29. novembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās kārtību" 8.2. apakšpunkts noteica, ka darba stāžā, kas dod tiesības uz darba, tostarp invaliditātes, pensiju, ieskaita arī mācību laiku augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās mācību iestādēs pēc vidusskolas beigšanas. 1995. gada likums "Par valsts pensijām", kas stājās spēkā ar 1996. gada 1. janvāri un nomainīja 1990. gada likumu "Par valsts pensijām", noteica, ka apdrošināšanas stāžu veido arī darbam pielīdzinātie periodi, tostarp mācību laiks augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas (likuma pārejas noteikumu 1. punkta 4. apakšpunkts). Līdz ar to secināms, ka Latvijas Republikas normatīvie akti, kas bija spēkā gan laikā, kad pieteicējam radās tiesības uz pensijas piešķiršanu, gan ir spēkā joprojām, tiešā tekstā nepārprotami noteic, ka mācību laiks personas stāžā, kas dod tiesības uz pensiju, ir ieskaitāms tikai tad, ja pirms konkrētā mācību perioda persona ir ieguvusi vidējo izglītību. Atbilstoši izglītības jomu regulējošām tiesību normām (piemēram, 1991. gada Latvijas Republikas Izglītības likuma 36. pants, 1998. gada Izglītības likuma 1. panta 6., 8. un 28. punkts, 11. pants) personai par noteiktas pakāpes (arī vidējās) un veida (arī vispārējās vai profesionālās) izglītības ieguvi izsniedz attiecīgu izglītības dokumentu: apliecību, atestātu vai diplomu. Līdz ar to secināms, ka izglītības dokumentu nevar aizstāt izziņa par noteiktu priekšmetu apguvi.

Papildus senatoru kolēģija norādījusi, ka Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumi Nr. 165 "Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība" regulē jautājumu par to, kādi dokumenti var apliecināt periodus, kas ieskaitāmi apdrošināšanas stāžā, piemēram, arhīva izziņa vai diploms var apstiprināt, ka persona četrus gadus ir mācījusies augstākajā mācību iestādē. Turklāt mācību laika ieskaitīšana apdrošināšanas stāžā netiek saistīta ar nosacījumu, ka mācībām jārezultējas ar noteiktas pakāpes izglītības (diploma) iegūšanu. Taču minētie noteikumi neregulē jautājumu par to, kādi dokumenti var apstiprināt noteiktas pakāpes (šās lietas kontekstā – vidējās) izglītības ieguvi, kas ir priekšnoteikums mācību laika ieskaitīšanai apdrošināšanas stāžā atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 1. punkta 4. apakšpunktam.

Nav pamatots kasācijas sūdzības arguments, ka pieteicēja apdrošināšanas stāžs bija jānosaka, ņemot vērā Latvijas PSR spēkā bijušos PSRS normatīvos aktus par pensiju jautājumiem un ka ir aizskarta viņa paļāvība uz PSRS normatīvajos aktos noteikto par mācību laika ieskaitīšanu stāžā. Kā jau minēts iepriekš, pieteicējam invaliditātes pensija piešķirta 1991. gada 14. februārī, proti, laikā, kad jau bija spēkā Latvijas Republikas 1990. gada likums "Par valsts pensijām". Tādējādi, piešķirot pensiju pieteicējam, iestādei bija jāpiemēro minētais likums, nevis citas valsts – PSRS – normatīvie akti. Atjaunojot neatkarību, Latvijas Republikā tika mainīta valsts iekārta un tiesību sistēma. Latvijā tika veidota arī jauna, no PSRS neatkarīga savas valsts pensiju sistēma. Līdz ar to jautājumi, kas saistīti ar šo jauno pensiju sistēmu, tostarp, kuri personas nodarbinātības un tai pielīdzinātie periodi ieskaitāmi apdrošināšanas stāžā, ir tiesībpolitikas jautājumi, par kuriem bija jāizšķiras likumdevējam.

Apdrošināšanas stāžs nav palielināms par laiku, kad pieteicējs bijis nestrādājošs invalīds

Senāta ALD 2009. gada 23. janvāra senatoru kolēģijas lēmums lietā Nr. SKA-112/2209

Atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" 25. panta pirmās daļas 1. punktam un 24. pantam piešķirto valsts, tostarp arī invaliditātes, pensiju var pārrēķināt, palielinot tās apmēru, ja par periodu pēc vecuma vai 1. vai 2. grupas invaliditātes pensijas piešķiršanas ir veiktas vai bija jāveic apdrošināšanas iemaksas.

Apgabaltiesa, kas pievienojusies arī Administratīvās rajona tiesas sprieduma argumentācijai, ir pareizi piemērojusi likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un likuma "Par valsts pensijām" attiecīgās tiesību normas un pamatoti secinājusi, ka par pieteicēju laikā, kad viņš bija nestrādājošs invalīds, nebija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Tāpēc viņš nav tiesīgs prasīt invaliditātes pensijas palielināšanu.

Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. panta ceturtās daļas 4. punkts, uz kuru atsaucas kasators, noteic, ka nestrādājoši pensionāri ir pakļauti pensiju apdrošināšanai. Pensiju apdrošināšana ir tikai viens no pieciem likumā paredzētajiem sociālās apdrošināšanas veidiem (sk. likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 4. pantu). No iepriekš minētā likuma 6. panta ceturtās daļas 4. punkta un 19. panta 4. punkta izriet, ka valstij ir pienākums veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par nestrādājošiem invalīdiem pensiju apdrošināšanai. Tas nozīmē, ka nestrādājošie invalīdi var pretendēt uz tiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, ko paredz pensiju apdrošināšanas veids. Atbilstoši minētā likuma 4. pantam un 8. panta otrajai daļai pensiju apdrošināšanas izmaksas ir vecuma pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas, nevis invaliditātes pensija. Invaliditātes pensija, lai gan tā arī ir viens no valsts pensiju veidiem, ir invaliditātes apdrošināšanas izmaksa. Līdz ar to likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. panta ceturtās daļas 4. punkts šajā lietā vispār nav piemērojams, jo pieteicējs vēlas pārrēķināt invaliditātes pensiju, kas nav pensiju apdrošināšanas izmaksa.