Iepriekšējā rakstā tika pamatota tēze, ka šādas darbības kvalificējamas pēc noziedzīgo nodarījumu ideālās kopības (Krimināllikuma (KL) 26. panta otrā daļa), proti: ja īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinājis pirmais pircējs, attiecībā pret pirmo pircēju noticis piesavināšanās mēģinājums, bet pret otro – pabeigta krāpšana. Ja īpašuma tiesības nostiprinājis otrais pircējs, pret pirmo pircēju notikusi pabeigta piesavināšanās, bet pret otro – krāpšanas mēģinājums.

Pēc pirmā atsavinājuma līguma noslēgšanas nekustamais īpašums, kaut arī tas zemesgrāmatā turpina skaitīties kā atsavinātājam piederošs (Civillikuma (CL) 994. panta pirmā daļa), tiesiskajās attiecībās starp viņu un ieguvēju (pircēju, apdāvināto) uzskatāms par mantu, kas ietilpst ieguvēja mantībā,² respektīvi, attiecībā pret atsavinātāju ir sveša manta. Tāpēc, ja pastāv arī pārējās krāpšanas vai piesavināšanās pazīmes, atsavinātājs ir saucams pie kriminālatbildības.

Taču situācijas praksē ir visdažādākās. Ne vienmēr nekustamā īpašuma otrreizēja atsavināšana, tai skaitā pārdošana, izmantojot apstākli, ka pirmais ieguvējs īpašuma tiesības nebūs paguvis nostiprināt zemesgrāmatā, būs kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums. Tieši otrādi – nekustamā īpašuma otrreizēja atsavināšana lielākoties būs vērtējama vienīgi no civiltiesiska strīda pozīcijām.

Šī raksta mērķis ir apskatīt kritērijus, pēc kuriem iespējams nošķirt gadījumus, kuros nekustamā īpašuma otrreizēja atsavināšana, tai skaitā pārdošana, kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums, bet kuros kā civiltiesisks strīds. Rakstā apskatītās situācijas balstīsies uz prezumpciju, ka atsavinātāja nolūks likt šķēršļus pirmajam ieguvējam (pircējam, apdāvinātajam) nostiprināt īpašuma tiesības radies pēc pirmā līguma noslēgšanas.

Otrreizēja nekustamā īpašuma atsavināšana nav pamats saukšanai pie kriminālatbildības

I.J. Foiņicikis 1871. gadā izdotajā monogrāfijā par civillikumu un krimināllikumu savstarpējo saistību norādīja, ka "civilos un kriminālos likumus ir rakstījis viens un tas pats likumdevējs, tāpēc to uzdevums ir aizsargāt vienas un tās pašas tiesiskās attiecības. Nevar pieļaut domu, ka viena un tā pati parādība izraisa vai neizraisa valsts aizsardzību atkarībā no tā, pie kuras no tiesām vērsīsies cietušais. Nevar būt situācija, ka viena un tā pati darbība vienas tiesas skatījumā būs tiesiska, bet citas tiesas skatījumā – prettiesiska".³

Tāpēc no krimināltiesiskā viedokļa sīkāku vērtējumu neprasa gadījumi, kuros viena un tā paša nekustamā īpašuma otrreizēja atsavināšana, tai skaitā pārdošana, atļauta saskaņā ar CL noteikumiem.

Tipiskākie gadījumi, kuros otrreizēja nekustamā īpašuma atsavināšana ir atļauta, ir šādi:

1) ja ir pamats vienpusēji atkāpties no pirmā līguma izpildes/prasīt līguma atcelšanu (CL 1589., 1919., 2040., 2070. pants u. c.);

2) ja pirmais līgums ir ar defektiem, kas padara to par apstrīdamu (CL 1459., 1467. pants u. c.);

3) ja pirmais līgums ir ar defektiem, kas padara to par absolūti spēkā neesošu (CL 1405., 1409., 1415., 1484., 1486. pants u. c.).

Par tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma

Iestājoties likumā noteiktiem priekšnoteikumiem, kad atsavinātājs izmanto tiesības atkāpties no pirmā līguma, nekustamais īpašums no jauna pāriet atsavinātāja mantībā.⁴ Šādā gadījumā atkārtota nekustamā īpašuma atsavināšana vairs nav rīcība ar svešu mantu, kas ir viena no obligātajām noziedzīgo nodarījumu pret īpašumu pazīmēm.

CL visai dažādi definē līdzēja tiesības atkāpties no līguma izpildes. Piemēram, CL 1589. pants: "vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama", CL 1663. pants: "var prasīt tā atcelšanu", CL 2040. pants: "pirkuma līgumu var atcelt vienai pusei prasot", CL 2070. pants: "var prasīt līguma atcelšanu", CL 1919.–1921. un 2313. pants: darījumu (dāvinājumu, pilnvarojumu) "var atsaukt".