Ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumu tika apstiprinātas Krievijas tiesības uz Pitalovas teritoriju atbilstoši Latvijas un Krievijas robežlīgumam.

Jāatzīmē, ka līgums par valsts robežu starp Krievijas Federāciju un Latvijas Republiku ir atzīstams par starptautisko līgumu Vīnes 1969. gada konvencijas "Par starptautisko līgumu tiesībām" 2.a panta izpratnē. Abas valstis ir šīs konvencijas dalībnieces.

Vīnes konvencija tiek piemērota līgumiem, kas noslēgti starp valstīm (1. pants).

Jāuzsver, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa tāpat kā Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa un kā jebkura cita nacionālā tiesa ir tiesīga izskatīt lietas, pamatojoties uz savas valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem.

Ievērojot norādīto, jāaplūko Pitalovas rašanās un statusa izmaiņu vēsture, jāizpēta tiesību iegūšanas uz šo teritoriju pamatojums, kā arī jāanalizē minētais Satversmes tiesas spriedums. Raksta noslēgumā varētu izdarīt slēdzienu par Pitalovas teritorijas piederību atbilstoši starptautisko tiesību normām.

Attiecīgā apdzīvotā vieta pirmo reizi minēta kā Pitalovas ciems 1782. gadā. Atbilstoši 1920. gada Miera līgumam daļa Ostrovas apriņķa teritorijas (tostarp arī Pitalova) tika nodota Latvijai. 1925. gadā Latvijas valdība šo apdzīvoto vietu pārdēvēja par Jaunlatgali. Jaunlatgale 1933. gadā ieguva pilsētas tiesības, savukārt 1938. gadā jaunu nosaukumu – Abrene. 1944. gadā Abrene tika iekļauta Pleskavas apgabala sastāvā, bet 1945. gadā pilsētai tika atjaunots nosaukums Pitalova.

Krievijas un Latvijas robežlīgums tika parakstīts 2007. gada 27. martā Maskavā. Saskaņā ar šo starptautisko līgumu Pitalova palika Krievijas teritorijas daļa.

Kāda tad ir Pitalovas piederības maiņu juridiskā nozīme, par ko liecina tās iekļaušana Latvijas Republikas teritorijā un fakts par Latvijas Republikas iestāšanos un izstāšanos no Padomju Savienības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, rūpīgāk aplūkosim tiesību uz teritoriju iegūšanas veidus, kas atzīti starptautiskajās tiesībās.

Teritorijas iegūšanas veidi

Fjodors Martenss atzīmējis, ka starptautiskā īpašuma iegūšanas veidus var iedalīt divās daļās – sākotnējos (acquisitio originaria) un atvasinātos (acqusitio derivativa). Gan uz vieniem, gan uz otriem pilnībā vai daļēji ir piemērojami romiešu tiesībās izstrādātie īpašuma iegūšanas pamatprincipi.

Par sākotnējiem teritorijas iegūšanas veidiem uzskatāmi veidi, kad viena valsts palielina savu starptautisko īpašumu, neaizskarot citas valsts teritoriju. Pie šā veida pieder pieaugums, ieilgums un pieguvums.

Pieaugumā (accessio) kā teritorijas iegūšanas veidā valstij nav lielas nozīmes. Retajos gadījumos, kad valsts teritorija palielinās pieauguma ceļā, šā jautājuma apspriešanai var piemērot regulējumu, kas pastāv privāttiesībās. Tādi gadījumi varētu būt jūras dibena atsegšanās, salas izveidošanās upē vai pieskalojums (alluvio). Visi šāda veida dabiskie pieaugumi ir piekrastes valsts īpašums. Piemēram, kad Misisipi upes lejtecē izveidojās sala un Anglija pasludināja to par savu īpašumu, jo šo salu kā pirmais pamanīja kuģis ar Anglijas karogu, Vašingtonas valdība pamatoti iebilda pret šīm pretenzijām, jo sala atrodas tās upes lejtecē, kura pieder Amerikas Savienotajām Valstīm. Teritorijas pieaugums var būt arī mērķtiecīga cilvēku darba rezultāts, piemēram, Nīderlandē izsenis notiek darbi, lai nosusinātu ar ezeriem vai jūras ūdeņiem segto teritoriju.

Ieilgumu (usucapio) starptautiskajās tiesībās atšķirībā no privāttiesībām piemēro ļoti retos gadījumos. Ieilguma nozīmi starptautiskajās tiesībās varētu aprakstīt šādi:

1) starptautiskās tiesības neatzīst ieilguma termiņu, jo valsts valda pār konkrētu teritoriju, kamēr tā var un vēlas uzturēt pār to savu varu;

2) starptautiskajās tiesībās nav ieilguma termiņa tecējuma pārtraukuma. Valsts vara var faktiski zaudēt savu valdījumu, bet vienmēr var censties tā vai citādi to atgūt;

3) starptautiskajās tiesībās nozīme ir tikai neatminamam ieilgumam (antiquitas, vetustas, cujus contraria memoria non existit). Uz šo apstākli balstās visa politiskā karte, visa civilizēto un necivilizēto valstu pastāvēšana. Laika spēks un vēstures sankcija liek apklust visām pretenzijām un apsūdzībām, kuras savulaik varēja radīt valsts veikta vardarbība un netaisnīgums, lai paplašinātu savas teritorijas. Šādā situācijā valstij vairs nevar piemērot beati possidentes! Fakts, ko pārklājis neatminams ieilgums, ir likumīgs starptautiskajās tiesībās.

Ar pieguvumu (occupatio) var apzīmēt valsts veiktu nevienam nepiederošas zemes, proti, teritorijas, kas nepieder nevienai citai valstij, iegūšanu. Šā veida izmantošanas vēsture ir gana pamācoša, jo ar tā palīdzību tika radīta daudzu mūsdienu valstu politiskā varenība un finansiālā, rūpnieciskā vai tirdznieciskā ietekme. F. Martensa dzīves laikā okupācijas jautājumam sākotnēji bija tikai vēsturiska nozīme. Taču kopš 1878. gada, kad atdzima Francijas, Vācijas un Anglijas koloniālās tieksmes, kā arī kad Beļģijas karalis Leopolds II nodibināja Starptautisko Āfrikas sabiedrību, eiropieši ieņēma ievērojamas teritorijas Āfrikā, īpaši Kongo upes krastos, un Klusā okeāna salās. Šajā procesā notika sadursmes starp atsevišķām valstīm, kas radīja nepieciešamību izlemt savstarpējās teritoriālās pretenzijas, kā arī paredzēt efektīvas okupācijas nosacījumus. Ar šādu mērķi 1884. gadā tika sasaukta Berlīnes Āfrikas konference, kas savu darbu noslēdza 1885. gada februārī ar nozīmīga starptautiskā akta parakstīšanu.¹ Ņemot vērā Berlīnes konferences nolēmumus un tālaika starptautiskās tiesības, efektīva okupācija kā starptautiska īpašuma iegūšanas veids tika pakļauta šādiem nosacījumiem:

1) subjektīvi nepieciešams, lai okupācija notiktu valsts varas vārdā un ar tās piekrišanu. Ja to īsteno amatpersonas vai valsts varas institūcijas, tad nevar būt šaubu, kura valsts uzskatāma par attiecīgās teritorijas īpašnieku. Okupācija, kuru īstenojušas privātpersonas, jāapstiprina valdībai, kuras labā tā veikta;

2) okupācija ir efektīva, ja valsts nepārprotami pauž gribu pakļaut šo teritoriju savai varai un izmantot to telpu, kura atklāta, ieņemta vai pievienota tās teritorijai. Ārēji šo valsts nolūku (animus possidendi) parāda ar valsts karoga vai ģerboņa pacelšanu vai citiem simboliskiem aktiem šajā teritorijā, piemēram, ar valdīšanas kārtības noteikšanu, karaspēka nosūtīšanu vai nocietinājumu būvi;

3) okupācijas objekts var būt tikai nevienam nepiederošas zemes vai apgabali.

4) okupācijas robežas noteic valdības faktiskais spēks uzturēt savu autoritāti ieņemtajā teritorijā. Kur nav valsts varas, tur nav arī pieguvuma, jo okupācija ir saistoša, ciktāl tā pastāv. Kādi apstākļi pierāda valsts varas darbību – tas ir jautājums, kas izlemjams katrā gadījumā atsevišķi atbilstoši vietējiem apstākļiem un tiem līdzekļiem, kuri konkrētajā brīdī ir pieejami okupantam. Tādēļ F. Martenss nepiekrīt I.K. Blunčlija viedoklim, ka ir vispārējs princips, atbilstoši kuram okupants ir tiesīgs uzskatīt par savu valdījumu ne vien patiešām ieņemto teritoriju, bet arī visas zemes, kas kopā ar šo teritoriju veido organiski vienotu veselumu;

5) valstij, kas ieņēmusi kādu apgabalu ar mērķi to okupēt, ir pienākums diplomātiskā ceļā informēt par šo faktu citas valstis. Šajā paziņojuma aktā (acte de notification) jābūt apmēram noteiktām iegūtā apgabala robežām.²

Par atvasinātajiem starptautiskā īpašuma iegūšanas veidiem ir uzskatāmi visi veidi, ar kuru palīdzību viena valsts iegūst no otras valsts kādu tās teritorijas daļu, brīvi vai piespiedu kārtā otrai valstij piekāpjoties. Kopēja iezīme visiem atvasinātajiem iegūšanas veidiem ir līgums, abpusēja vienošanās starp valstīm par konkrētas teritorijas nodošanu. Atvasinātie iegūšanas veidi ir pirkums, labprātīga atteikšanās un iegūšana iekarojuma rezultātā.

Teritorijas pirkums starptautiskajās tiesībās ir izņēmuma teritorijas iegūšanas veids, ko ļoti reti izmanto starptautiskajās attiecībās. Jebkurā gadījumā tas ir pieļaujams tikai gadījumā, ja pirkums neattiecas uz attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem. Teritorijas pārdevuma gadījumā tās iedzīvotājiem jāpiešķir tiesības izceļot noteiktā laika posmā. Kā šādu teritorijas iegūšanas veidu var minēt Amerikas Savienoto Valstu rīcību, kad tā nopirka Krievijas Amerikas teritoriju par 7 200 000 dolāru un no Dānijas nopirka Svētā Toma salu un Svētā Jāņa salu par 1 500 000 dolāru.

Labprātīga atteikšanās vai teritoriju apmaiņa arī tiek reti izmantota starptautiskajās tiesībās. 1863. gadā Grieķijas karaliste tādā veidā no Anglijas ieguva Jonijas jūras salas. Kā labprātīgu atteikšanos daļēji var vērtēt Nicas un Savojas grāfistes nodošanu Francijai 1860. gadā pēc Turīnas konferences. Saskaņā ar 1890. gada konvenciju Helgolandes salu Anglija nodeva Vācijai, apmaiņā palielinot savus valdījumus Āfrikā uz Vācijas rēķina.

Starptautiskajā praksē ir zināmi arī gadījumi, kad valstis ir apmainījušās ar savām pierobežu teritorijām. Tā, atbilstoši PSRS un Polijas 1951. gada 15. februāra līgumam šīs valstis apmainīja dažus pierobežu apgabalus.³

Iekarošana (debellatio) ir viens no senākajiem teritorijas iegūšanas veidiem, kas vēl F. Martensa laikos bija viens no visbiežāk izmantotajiem. Lai teritorija tiktu nodota iekarošanas rezultātā, nepieciešama:

1) līgumslēdzēju valstu piekrišana, kas tiek pausta miera līgumā;

2) atdotās teritorijas faktiska iegūšana, kuras rezultātā iegūstošā valsts to ieņem un pakļauj savai pārvaldei;

3) atdotās teritorijas iedzīvotāju faktiska pakļaušanās jaunai varai.

Pagājušā gadsimta sākumā šis trešais nosacījums tika piemērots tādējādi, ka teritorijas pievienošanas iekarojuma vai cita veida pieprasījuma rezultātā likumībai nepieciešama attiecīgās teritorijas iedzīvotāju formāla piekrišana (plebiscīts). Izvērtējot plebiscīta aizstāvju un pretinieku viedokļus, jāatzīst, ka šāds viedoklis ir juridiski nepamatots. No tiesību viedokļa, ikviens līgums, arī par teritorijas nodošanu, kļūst saistošs visai valstij, ja tam ir piekritušas kompetentās iestādes. Tas ir mūsdienu publisko tiesību princips, un tam nav nekādu izņēmumu. Ja teritorija, pamatojoties uz līgumu, tiek pievienota citai valstij, iedzīvotājiem ir jāpakļaujas savam liktenim, bez tiesībām pretstatīt savu gribu valsts varas lēmumam.⁴

Vērtējot strīdus par teritorijas piederību, dažkārt var būt grūti izšķirt attiecīgo jautājumu, tikai balstoties uz formāli juridisko suverenitātes iegūšanas faktu. Suverenitātes iegūšana var iestiepties tālā pagātnē, kad nebija vienošanās par valstu robežām mūsdienu izpratnē un bija ļoti atšķirīgi teritorijas iegūšanas veidi. No visiem iegūšanas veidiem vēlāk nozīmi ieguva divi – efektīva okupācija un neatminams ieilgums. Šo abu veidu pamatā ir viens un tas pats efektīvas valsts suverenitātes īstenošanas princips. Šis princips arī visbiežāk ir strīda par teritorijas piederību izlemšanas pamatā. Citiem vārdiem, strīda laikā jānoskaidro, kura no strīdus pusēm efektīvi īsteno suverenitāti pār noteikto teritoriju un kādās robežās. Tas ļauj noskaidrot jautājumu par robežu stāvokli, jo valsts robežas ir tās teritoriālās suverenitātes īstenošanas pamats.

Savukārt ar klusējošo piekrišanu var apzīmēt gadījumus, kad ir pamats protesta izteikšanai, bet valsts neprotestē. Klusējošās piekrišanas koncepcija vairākkārt ir izmantota starptautisko tiesu un arbitrāžu nolēmumos. Piemēram, šo koncepciju Starptautiskā tiesa izmantoja lēmumos par zvejas tiesību zonu Anglijas un Norvēģijas strīdā (1951. gadā), par tempļa piederību Kambodžas un Taizemes strīdā (1962. gadā) un par atsevišķu robežteritoriju piederību Beļģijas un Nīderlandes strīdā (1959. gads).

Efektīvai okupācijai nepietiek tikai ar suverenitātes pasludināšanu pār noteiktu teritoriju, bet valstij patiešām jāīsteno sava jurisdikcija, izdodot likumus, pret attiecīgo teritoriju pildot savus pienākumus, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem. Valsts funkciju īstenošanai pār okupēto teritoriju ir jābūt nepārtrauktai, jo tās pārtraukums bez atjaunošanas salīdzinoši ilgā laikā var tikt iztulkots kā atteikšanās no attiecīgās teritorijas un nodoma īstenot savu suverenitāti pār to arī turpmāk.

Tādā veidā efektivitātes princips teritorijas okupācijas gadījumā ir gana relatīvs, jo tas atkarīgs no attiecīgās teritorijas pieejamības un apdzīvotības. Efektivitātes galvenā prasība balstās uz to, lai valsts neaprobežotos ar formālu pievienošanas aktu, bet lai darbotos kā teritoriālais suverēns.⁵

Kā atzīmē L. Koče, lielākoties juridiskajā literatūrā tiek nošķirti piecu veidu tradicionālie teritoriālo ieguvumu gadījumi, proti, atklāšana (simboliskā aneksija), efektīva okupācija, neatminams ieilgums, cesija un iekarojums. To varētu vēl papildināt, kā iegūšanas veidus norādot pirkumu, zemesgabalu apmaiņu, dāvinājumu, nomas līgumu, novāciju, kā arī pieaugumu.

Visus veidus L. Koče iedala divās lielās grupās – sākotnējos un atvasinātos. Pie sākotnējiem veidiem tiek pieskaitīta atklāšana jeb simboliskā aneksija un efektīvā okupācija. savukārt par atvasinātiem veidiem uzskatāms neatminams ieilgums, iekarošana, pakļaušana, aneksija (debellatio), kolonizācija, cesija, pirkums, zemesgabalu apmaiņa, ķīla un nomas līgums.

Lai varētu konstatēt neatminamu ieilgumu, jāpastāv šādiem kritērijiem:

1) teritorijas valdījums izpaužas suverenitātes īstenošanā;

2) valdījumam jābūt publiskam (oficiālam);

3) valdījumam jābūt miermīlīgam, pastāvīgam un nepārtrauktam.

Būtiskākais šā starptautisko tiesību institūta robs, pēc L. Kočes domām, ir tas, ka termiņš, kas nepieciešams, lai valsts iegūtu šādu ieilgumu, ir ļoti nenoteikts. Ne starptautisko tiesību praksē, ne arī doktrīnā nav izstrādāts kopējs termiņš visiem ieilguma gadījumiem.⁶

Par taisnīgu jāatzīst teritorijas iegūšanas tiesiskuma pārbaude tiesas ceļā, jo to, ko par likumīgu neatzīst institūcijas, kuru kompetencē ietilpst strīdu izšķiršana, nevar uzskatīt par atbilstošu pastāvošajām tiesībām.

Ņemot vērā minēto, var secināt, ka mūsdienās starptautiskajās tiesībās efektīvs valdījums un neatminams ieilgums ir visbiežāk sastopamais tiesību uz teritoriju iegūšanas veids.

Pitalovas gadījums

Kopš Latvijas Republikas atdalīšanās no Padomju Savienības 1990. gadā pagājuši jau deviņpadsmit gadi. Visus šos gadus Krievijas Federācija ir īstenojusi suverenitāti pār Pitalovas teritoriju.

Jāatzīmē, ka jautājums par Pitalovas piederību radās 2005. gadā, kad Latvijas valdība pieņēma deklarāciju, kurā tā, pamatojoties uz 1920. gada Miera līgumu, paziņoja par Pitalovas piederību Latvijai.

Tādā veidā piecpadsmit gadus Krievijas suverenitāte pār minēto teritoriju netika apstrīdēta, kas, ievērojot ANO Starptautiskās tiesas nolēmumus, ļauj secināt, ka Latvijas Republika bija zaudējusi jebkādu pamatu uz valdījumu pār Pitalovu, pat ja tāds būtu bijis.

Valsts savu statusu vispārēji iegūst ar ārēju neatkarību un efektīvu iekšēju valdību, kā arī skaidri noteiktu teritoriju.⁷

Šāda pozīcija ir pilnīgi izskaidrojama. Teritorijas valdījuma daba, ko īsteno valsts, būtiski atšķiras no privātpersonas īstenota valdījuma. Privātpersonai var piederēt īpašums un tai pietiek nepārkāpt citu personu tiesības un neradīt šo tiesību apdraudējumu, lai šīs privātpersonas valdījums būtu likumīgs. Cita pieeja ir izmantojama, lai izvērtētu valsts valdījumu pār kādu teritoriju.

Valsts funkcija ir savu pilsoņu, kā arī citu personu, kas atrodas tās teritorijā, tiesību un brīvību nodrošināšana. Tāda ir civilizētas valsts jēga. Tāpēc valstij nav un nevar būt tiesību uz teritoriju, ja tā nerūpējas par šīs teritorijas iemītniekiem.

Kādi iebildumi tika izteikti pret to, ka Pitalovas teritorija pieder Krievijas Federācijai? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāaplūko Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums, kas citastarp veltīts arī Pitalovas statusam. Satversmes tiesa attiecīgos jautājumus savā spriedumā analizējusi no Latvijas konstitucionālo tiesību viedokļa, taču tie jāskata arī no starptautisko tiesību viedokļa.

Sprieduma 5.2. punktā norādīts, ka no Neatkarības deklarācijas izriet divi fakti: Latvija 1940. gadā tika okupēta un tās neatkarība tika atjaunota 1990. gadā, proti, Neatkarības deklarācijas preambulā ir ietverta norma par Latvijas valstiskuma nepārtrauktību.

Šī norma ir ļoti svarīga, lai pamatotu Pitalovas piederību Latvijai. Varētu pat teikt, ka tā ir Latvijas teritoriālo pretenziju pamatakmens. Izvērtēsim šāda apgalvojuma pieļaujamību starptautiskajās tiesībās.

Autors atbalsta Hugo Lauterpahta viedokli: kad mēs paziņojam par to, ka valsts pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, vērtējot pašu valsts pastāvēšanas faktu, mums jābūt skaidram, vai valstij ir visas nepieciešamās pazīmes, kuras starptautiskās tiesības tai izvirza. Konkrēti mums jāvērtē valsts neatkarība, proti, vai valstī ir valdība, kas nav atkarīga no nevienas citas valsts.⁸

Ņemot vērā šo viedokli, grūti piekrist argumentam par Latvijas valstiskuma nepārtrauktību.

Šajā punktā tiesa arī apgalvo, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts piešķir valdībai tiesības stāties diplomātiskās attiecībās ar Padomju Savienību. Līdz 9. punkta atcelšanai Latvija varēja slēgt līgumus ar Krieviju tikai tā, lai neviens no jaunajiem līgumiem nebūtu pretrunā 1920. gada 11. augusta Miera līgumam. Šādai pozīcijai grūti piekrist.

Saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 59. pantu līgums uzskatāms par pārtrauktu, ja tā dalībnieki noslēdz citu līgumu par to pašu jautājumu un

а) no jaunākā līguma izriet vai kādā citā veidā konstatējams dalībnieku līgums, lai attiecīgais jautājums tiktu regulēts ar šo līgumu;

b) jaunākā līguma normas ir tiktāl nesavienojamas ar iepriekšējā līguma normām, ka abus līgumus nav iespējams piemērot vienlaikus.

Jāuzsver, ka šī konvencija nostiprināja līdz tās pieņemšanai pastāvējušās starptautiskās paražas.⁹

Tāpat no pašu valstu suverenitātes izriet to tiesības slēgt līgumus. Paliek neskaidrs, kāpēc atšķirībā no citām valstīm – starptautisko tiesību subjektiem, pēc personas, kas izvirzījusi šādu argumentu, viedokļa, Latvijas Republika ir ierobežota tiesībās noslēgt starptautiskos līgumus.

Sprieduma 5.3. punktā minēts arī tāds arguments, ka likuma, ar kuru Saeima pilnvarojusi Ministru kabinetu parakstīt robežlīgumu, jēga ir nodrošināt, lai tas atbilstu Miera līgumam. Acīmredzami, šāds arguments noraidāms tādu pašu iemeslu dēļ kā iepriekš minētais arguments.

Sprieduma 5.4. punktā ir ietverts šāds apsvērums: "Satversmes 3. pantā esot nostiprināta Latvijas valsts teritorija. Lai noskaidrotu Latvijas valsts teritorijas grozīšanas kārtību, vajagot izmantot Satversmes sagatavošanas materiālus. Vērā ņemams esot Latvijas Satversmes sapulces locekļa Friča Mendera paustais viedoklis, ka Satversme nedrīkst pieļaut iespēju svešai varai atdot daļu Latvijas. Pieteikuma iesniedzējs akcentē arī Satversmes komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka viedokli, ka Satversmes 3. pants neparedzot iespēju ar starptautiskiem līgumiem grozīt Latvijas valsts robežu." Savukārt sprieduma 9. punktā ir ietverta atsauce uz to, ka līgums, kas noslēgts ar PSRS okupācijas periodā, ir prettiesisks. Juridiskie akti, ar kuriem Abrene tikusi nodota PSRS, neatbilstot Miera līgumam.

Iebilstot pret šiem argumentiem, līdztekus minētajām starptautiskajām paražām vajadzētu atsaukties arī uz konvencijas 46. pantu. Saskaņā ar šo normu valsts nevar atsaukties uz to, ka tās piekrišana līguma saistošajam spēkam pausta, pārkāpjot tās nacionālo tiesību normas, kas attiecas uz kompetenci slēgt līgumus, kā pamatu tam, lai valsts piekrišana šādam līgumam tiktu atzīta par nesais­tošu, ja vien šāds pārkāpums nav bijis acīmredzams vai tikusi pārkāpta fundamentāla nacionālo tiesību norma.

Uzskatu par neiespējamu izvērtēt Satversmi, lai noskaidrotu, cik fundamentālas ir tās normas. Tomēr vēlētos uzsvērt, ka nevar pasludināt starptautisko līgumu par spēkā neesošu, ignorējot tam noteiktās procedūras. Šī procedūra paredzēta konvencijas 65. pantā un to aizsāk dalībnieka, kurš apstrīd līguma spēku, paziņojums citiem līguma dalībniekiem, kuriem tiek piešķirts trīs mēnešu termiņš iebildumu izteikšanai. Latvija šādu paziņojumu nav iesniegusi. Ja būtu citu līguma dalībnieku iebildumi, un Krievijas pozīcija Pitalovas jautājumā ir labi zināma, pusēm tiek piešķirti divpadsmit mēneši kompromisa meklējumiem. Gadījumā, ja kompromiss netiek panākts, jebkura no pusēm var vērs­ties ANO Starptautiskajā tiesā. Nekas no šeit minētā Pitalovas gadījumā nav izmantots.

Līdz ar to robežlīgums ir spēkā un tas jāizpilda visiem tā dalībniekiem.

Sprieduma 5.5. punktā tiek apstiprinātas teritoriālās pretenzijas uz Pitalovu, norādot, ka Miera līgumā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no savām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tostarp arī Pitalovas dzelzceļa staciju un citām Pleskavas guberņas teritorijām, kuras ar Miera līgumu tika atdotas Latvijai.

Nenoliedzami, līgums ir jāievēro visiem tā dalībniekiem. Taču valstis ir tiesīgas mainīt pastāvošos starptautiskos līgumus pēc abpusējas piekrišanas vai slēgt jaunus līgumus par to pašu jautājumu, jo tas izriet no valsts suverenitātes principa.

Spriedumā ietvertā pozīcija nav pamatota arī citu iemeslu dēļ. Ja Latvijas valstiskums 1940. gadā netika pārtraukts, tad kāpēc tāda valsts varas institūta kā Latvijas PSR valdības lēmumi nav saistoši Latvijas Republikai? Ja valstiskums tika pārtraukts, pretenzijas uz Pitalovas teritoriju ir vēl nepamatotākas. Pārtraucot valsts pastāvēšanu, ja tai nav tiesību pārņēmēja, šīs valsts teritorija iegūst terra nullis statusu un var būt citu valstu pretenziju objekts.

Sprieduma 6.1. punktā norādīts, ka Neatkarības deklarācija noteic Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. Visas valsts varas institūciju darbības, kuras neatbilst šai doktrīnai, uzskatāmas par neatbilstošām arī Neatkarības deklarācijai un spēkā neesošām. Arī šādam argumentam grūti piekrist. Neatkarības deklarācija ir Latvijas nacionālo tiesību akts. Valstu pēctecības jautājumi ir starptautisko tiesību jautājums. Līdz ar to šāda deklarācija nevarēja radīt nekādas doktrīnas valstu pēctecības jomā.

Vairākos sprieduma punktos tiesa atsaucas, ka Latvijas Tautas padome 1918. gada 17. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, kas apvienota tās etnogrāfiskajās robežās. Tāpat tiesa vērtējusi, ka 1940. gada jūnijā PSRS veica agresiju pret Latvijas Republiku. Jebkuras teritorijas izmaiņas agresijas un prettiesiskas iejaukšanās rezultātā ir starptautiski prettiesiskas darbības. Taču Satversme šo seku novēršanu atstāj starptautisko tiesību regulējumam.

Viens no Krievijas tiesību uz Pitalovas teritoriju iegūšanas pamatiem ir starptautiskais līgums par valsts robežu ar Latvijas Republiku, kurš uzskatāms par spēkā esošu. Attiecīgo faktu apstiprinājusi arī Satversmes tiesa, sprieduma 35.3. punktā norādot, ka līguma rezultātā Latvijas Republika ir atteikusies no tiesībām uz Abrenes teritoriju.

Noslēgumā varētu secināt, ka atbilstoši starptautisko tiesību normām Pitalovas teritorija pieder Krievijai.

No krievu valodas tulkojis Jānis Pleps

¹ Мартенс Ф.Ф. Современное международное право цивилизованных народов. Москва: Зерцало, т. 1, 2000, с. 268–271.

² Симон. О завладении по международному праву. Санкт-Петербург, 1894.

³ Сборник действующих договоров, соглашений и конвенций, заключенных СССР с иностранными государствами. Вып. ХIV. Москва: 1957, с. 152.

⁴ Мартенс Ф.Ф. Указ. соч., с. 274–277.

⁵ Клименко Б.М. Мирное решение территориальных споров. Москва: Международные отношения, 1982, с. 158–162.

⁶ Коче Л.Х. Международно-правовые основания и способы определения принадлежности и статуса территории: Автореф. канд.дисс. Казань, 2000, с. 16–18.

⁷ Lauterpacht H. Recognition in International Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1948, p. 31.

⁸ Ibid, p. 45.

⁹ Benvenisti E. The Israeli-Palestinian Declaration of Principles: a Framework for Future Settlement. European Journal of International Law, 1993, Nr. 4, p. 545.