Tiesas kompetences robežas tiesību normu jaunradē

Varas dalīšanas princips pieļauj tiesai realizēt tiesību normu jaunradi, tomēr nosaka arī šīs rīcības robežas. Tiesiskuma robežas ir jāidentificē gan attiecībā uz situācijām (priekšnoteikumiem), kurās tiesa var realizēt tiesību normu jaunradi, gan attiecībā uz metodēm, kā tiesai šī vara ir jārealizē. Jautājumu par tiesas kompetences robežām jārisina no vairākiem aspektiem. Bez minētajiem aspektiem konstitucionalitātes kontekstā būtiski ir noteikt tiesas kompetences ārējās robežas tiesību normu jaunradē. Respektīvi, ir jāidentificē tiesas tiesībradošās rīcības “lauks”, kura ietvaros meklējami priekšnoteikumi un īstenojamas metodes tiesiskai tiesnešu tiesību jaunradei.

a) Vispārējie tiesību principi un tiesību sistēma kā tiesas kompetences ārējā robeža

Tiesa ir vienīgi likumam pakļauta. Ja šo normu tulko paplašināti un atbilstoši dabisko tiesību izpratnei un vispārējiem tiesību principiem, tiesa ir pakļauta likumam un tiesībām. Tātad tiesas kompetence neiziet ārpus tiesību sistēmas. Darbība tiesību sistēmā izmantojama kā kritērijs tiesnešu tiesību radīšanas kompetences robežu noteikšanai.

Leģitīmai tiesas darbībai ir zināmas robežas – tiesai ir pienākums spriest taisnīgu tiesu saskaņā ar likumu un tiesībām, nevis radīt tiesības atbilstoši tai šķietami ideālai taisnīgai sabiedriskai kārtībai.¹ Darbība intra ius ir ne tikai tiesas rīcības konstitucionalitātes pamats, tā ietver arī metodoloģisko aspektu par argumentu loku, kas tiek izmantots, tiesai pamatojot nolēmumu.

b) Juridiska spriešana kā tiesas kompetences ārējā robeža

Aplūkojot Vācijas tiesību doktrīnas atziņas par tiesnešu tiesībām,² secināms, ka viens no kritērijiem, kas nosaka tiesas darbības robežas tiesību jaunradē, ir nepieciešamība pamatot savus lēmumus ar juridiskiem un tikai juridiskiem argumentiem. Ja tiesas nolēmuma pamatā ir nejuridiski un politiski apsvērumi, tad ar šādu nolēmumu tiesa iejaucas jomā, kas nav tās kompetencē. Lai gan pamatojumā dažkārt var tikt vērtētas sabiedrības kopējās intereses un īpaši sociāli vai ekonomiski faktori, tomēr tiesa nedrīkst pārkāpt robežu, aiz kuras sākas politiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Politisko interešu izsvēršana rezultējas politiskos lēmumos un ir to subjektu kompetencē,³ kam piemīt politiskā vara. Likumdevējs ir sīki uzskaitījis to subjektu loku, kas ir tiesīgi pieņemt politiskus lēmumus,⁴ un tiesa viennozīmīgi nav starp šiem subjektiem. Politiski lēmumi arī nepakļaujas tiesas kontrolei⁵ – tā ir viena no varas dalīšanas principa izpausmēm, kas ierobežo tiesu varas kontroli pār izpildvaru un likumdevēju varu. “Ja [tiesa] ķeras pie tiesiski politisku argumentu izmantošanas, tad uz šādu robu aizpildīšanu ar tiesnešu tiesību palīdzību nevar raudzīties bez bažām, jo aktuāli kļūst valsts varas dalīšanas jautājumi.