I. Tiesu prakse lietās par pārmērīgiem līgumsodiem

A. Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā SKC-212/2008.² Šajā lietā prasītājs lūdza piespriest līgumsodu, kas sākotnēji bija samērā neliels. Ceļot prasību par Ls 2196,29 vērta būvdarbu līguma atcelšanu, līgumsods bija Ls 1592,1, ko aprēķināja kā 0,5% dienā no līguma summas. Taču, kamēr lieta vairākkārt tika skatīta visās trijās tiesu instancēs, prasītājs divreiz grozīja prasību, līdz beidzot, pirms lietas pēdējās skatīšanas apelācijas instancē, līgumsoda daļa prasībā jau sasniedza Ls 12 078. Ar trešo apelācijas instances spriedumu tiesa samazināja līgumsodu līdz Ls 7000, cita starpā secinot: "[līgumsods] nevar kļūt par nepamatotu iedzīvošanās iespēju sakarā ar cita subjekta kļūdām, neizdarībām, vai pat apzinātu pārkāpumu".³ Par pēdējo apelācijas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza prasītājs, norādot: 1) spriedums nav motivēts ne ar vienu spēkā esošu nacionālo vai starptautisko tiesību normu; 2) to nevar pamatot ar Eiropas Ministru padomes rezolūciju Nr. 78(3) "Par soda klauzulu civiltiesībās"⁴ (turpmāk tekstā – Rezolūcija 78(3)), jo rezolūcijas adresāts ir dalībvalstu valdības un pati tiesa ir atzinusi to kā iztulkošanas avotu, kas pats par sevi nevar būt tiesību pamatojums; 3) tiesa atsaukusies uz iepriekšēju Senāta praksi citās lietās, neatklājot iepriekšējā tiesas spriedumā izvirzītos argumentus un nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Senāts apelācijas instances spriedumu atzina par pareizu un atstāja spēkā. Vispirms tika noraidīts kasatora trešais arguments, norādot, ka būtisko līdzību ar citām lietām veido prasītāju prasītās pārmērīgas līgumsoda summas. Tālāk Senāts norāda, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā taisnīguma principa izriet tiesas pienākums pieņemt "taisnīgu spriedumu". Tā kā šai lietā līgumsods izpilda soda funkciju, taisnīguma princips tiek sasaistīts ar prasību par soda samērīgumu[13].⁵ Tāpat tiek atzīmēts, ka tāda maksājuma uzņemšanās, kas var augt līdz bezgalībai, nevar atbilst līgumsoda būtībai un "[..] ir jābūt saprātīgām robežām, kuru noteikšana ekstremālos gadījumos kļūst par tiesas kompetenci, lietojot par mērauklu taisnīguma un samērīguma principus." [14]

Taču līdz ar apgalvojumu, ka, pieņemot izskatīšanā esošu likumprojektu,⁶ pēc būtības tikai apstiprinās taisnīguma principu attiecībā uz līgumsodu samazināšanu [17], Senāts nonāk pretrunā ar iepriekš teikto, ka Latvijā nav regulējuma, kas pieļautu līgumsoda taisnīguma un samērīguma vērtēšanu [16]. Arī vispārējs princips, ja tāds ir, veido regulējumu, taču šā principa avots un saturs spriedumā paliek neatklāts. Tā nu iznācis, ka Senāts pieļauj to pašu kļūdu (Civilprocesa likuma (CPL) 195. panta piektās daļas pārkāpums: nav norādīta tiesību norma, ar ko pamatots spriedums), uz ko iepriekš šajā pašā lietā aizrādījis apelācijas instancei, atceļot spriedumu.⁷ Tādēļ arī turpmākā vēršanās pie citu valstu tiesību sistēmu regulējuma, ārvalstu tiesībzinātnieku atziņām, Rezolūcijas 78(3) u. tml. neko nedod sprieduma pamatojumam, lai arī sniedz visai izvērstu salīdzināmo tiesību pārskatu. Ir neloģiski runāt par kādām ius cogens normām vai principiem pat ES valstu līgumtiesībās, ja esošie salīdzinošo tiesību pētījumi identificē būtiskas atšķirības dalībvalstu tiesiskajā regulējumā un pamatā tiek vērsti uz tāda kompromisa meklējumu, par ko kaut kad nākotnē būtu iespējams vienoties kā kopīgu regulējumu.⁸

Spriedums arīdzan neizskaidro, kā būtu vērtējams kreditora interešu samērīgums attiecībā uz līgumsoda saņemšanu, tā vietā atrunājoties, ka tiesa var ņemt vērā "dažādus apstākļus, tostarp arī kasācijas sūdzībā minētos", taču Senāta kompetencē nav tos vērtēt [19]. Tomēr šajā gadījumā, neskarot lietas būtību, Senāts nevarēja atklāt, vai normas ir piemērotas pareizi.⁹ No argumentācijas viedokļa apšaubāmi, ka kreditora interešu kritērijs būtu tikai un vienīgi radušies zaudējumi [15], ja reiz Senāts konstatējis, ka šajā lietā pielīgtajam līgumsodam ir tieši soda funkcija [13].