Pagājušās nedēļas JV redakcijas slejā kolēģis G. Litvins jau pieminēja Latvijas Kredītņēmēju apvienības iniciēto Krīzes likuma projektu un uzsākto parakstu vākšanu tā atbalstam. Tobrīd likās, ka tas ir tikai vienas sabiedrības daļas (kredītu atmaksas grūtībās nonākušo) iniciatīva, kas diezin vai gūs plašāku atbalstu. Taču tieši JV iznākšanas dienā, 6. oktobrī, kļuva zināms par valdības vadītāja Valda Dombrovska priekšlikumu ar līdzīgu mērķi: viņš uzdevis Valsts kancelejai izstrādāt grozījumus likumos, kas principiāli mainītu mājokļa hipotekārās kreditēšanas “spēles noteikumus”, proti, atšķirībā no līdzšinējās Latvijas civiltiesību prakses noteikt, ka kredītņēmēja – fiziskas personas – atbildība pret kredīta devēju saistībā ar vienīgā mājokļa iegādi būtu aprobežota ar ķīlas vērtību, bet pēc ķīlas realizācijas nebūtu iespējama piedziņas vēršana uz pārējo kredīta ņēmējam piederošo mantu, kā arī nebūtu iespējams pieprasīt galvotājiem veikt maksājumus atlikušās aizdevuma summas apmērā, kas palikusi pēc ķīlas realizācijas. Turklāt ļoti būtisks aspekts ir vēlme šos grozījumus attiecināt uz jau izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem.

Norobežojoties no politiskās un ekonomiskās diskusijas, kas Latvijā un ārvalstīs virmo ap šo priekšlikumu, JV aicināja uz neklātienes diskusiju vairākus juristus un arī ieinteresētās puses (banku un kredītņēmēju pārstāvjus). Viņu viedokļi ir atšķirīgi, pat savstarpēji izslēdzoši (sk.: 4.–9. lpp.). Tātad Valsts kancelejas juristiem dotais uzdevums būs “vienādojums ar daudziem nezināmajiem” un acīmredzot arī ar grūti paredzamu juridisko un finansiālo iznākumu.

Pat ja Latvija ekonomiskās krīzes ēnā atkāpsies no vispārējā principa, ka līgumi ir jāpilda (gan starp kredītņēmējiem un devējiem, gan starp Latviju un Zviedriju...), kādam par šo līgumu nepildīšanu tomēr būs jāsamaksā. Ja to nedarīs kredītņēmēji, tad par šīs nastas sadali acīmredzot būs jāvienojas (vai jātiesājas) bankām un Latvijas valstij.