Simpoziju atklāja Baltijas un Vācijas Augstskolu biroja vadītāja Ieva Pranka un profesors Dr. Tomass Šmics (Thomas Schmitz). Abi uzsvēra ES dalībvalstu konstitucionālo tiesu lielo nozīmi Eiropas integrācijas jautājumu analīzē. Dr. T. Šmics uzsvēra arī katras dalībvalsts tiesas attieksmi pret ES tiesībām un Eiropas Kopienu tiesas (turpmāk tekstā – EKT) jaunradi, vērtējot no valsts suverenitātes viedokļa. Notiek ES un nacionālo valstu tiesību pārklāšanas, tāpēc konstitucionālajai tiesai katrā dalībvalstī ir jāaizsargā konstitūciju kodols – katras valsts identitātes panti. Piemēram, Vācijas konstitucionālās tiesas praksē ir novērojama eiroskeptiķa pozīcija. Ir pat bijis aicinājums “apturēt” EKT darbību. Suverenitāti nevar dalīt, tomēr Dr. T. Šmics izvirzīja jautājumu, vai šī XVI, XVII gs. suverenitātes izpratne atbilst mūsdienu koncepcijai. Mūsdienās valstis ir atkarīgas no starptautiskas sadarbības, tādējādi nav simtprocentīgas suverenitātes. Veidojas supranacionālas institūcijas kopēju interešu un atsevišķi katras valsts interešu labad. Runājot par Eiropas integrāciju, nebūtu jāaprobežojas tikai ar Vācijas vai Francijas, bet arī pārējo ES dalībvalstu konstitucionālo tiesu prakses analīzi. Arī tajā ir būtiskas atziņas par Eiropas integrāciju.

Pāvijas universitātes (Università degli studi di Pavia) profesore Džūlija Rosolillo (Giulia Rossolillo) iepazīstināja klātesošos ar Itālijas konstitucionālās tiesas praksi par Itālijas piedalīšanos Eiropas integrācijā. Itālijā tiesu prakse ir labvēlīga Eiropas integrācijai un nav novērojama asa reakcija pret ES tiesībām. Referente apskatīja arī jautājumu par duālisma un monisma teoriju izpausmēm Itālijā. Konstitucionālās iekārtas pamatprincipu aizsardzības nolūkos konstitucionālā tiesa ir tiesīga pārbaudīt konkrētu ES tiesību noteikumu atbilstību Itālijas pamattiesībām, kā arī kontrolēt nacionālos tiesību aktus, kas kavē vai traucē ES tiesību ievērošanu.

Dr. Haralds Kristians Šeus (Harald Christian Scheu) no Prāgas Kārļa universitātes (Univerzita Karlova v Praze) analizēja abus konstitucionālās tiesas spriedumus par Lisabonas līguma ratifikāciju Čehijā. Tiesa ir atzinusi ES tiesību pārā­kumu par nacionālajām tiesībām. Šajā kontekstā runātājs norādīja uz Eiropas ordera lietu. Tiesa nevērtēja Lisabonas līguma vispārīgo ietekmi, bet tikai konkrētus jautājumus. Tiesa pirmajā spriedumā analizēja suverenitātes nodošanas robežas, kompetences nodošanu, elastīguma klauzulu, “laipas” klauzulu, kompetenci noslēgt Lisabonas līgumu un ES Pamattiesību hartas nozīmi, otrajā spriedumā – tikai suverenitātes un obstrukcijas robežas. Tiesa atzina, ka ES nevis atņem suverenitāti, bet gan stiprina to. Abi spriedumi esot arī interesanti arī no procesuālā viedokļa.

Biznesa augstskolas “Turība” lektors, Latvijas Universitātes doktorants Jānis Pleps, kā arī Latvijas Universitātes lektori Edmunds Broks un Māris Lejnieks analizēja Latvijas Satversmes tiesas spriedumu par Lisabonas līguma ratifikāciju Latvijā. J. Pleps norādīja, ka Satversme regulē procedūras, bet nenosaka vērtības. Tās ir izsecināmas no procedūru regulējuma. Lisabonas līguma spriedums bija prognozējams un konservatīvs, jo atbilda tiesību zinātnē izteiktajām atziņām. Tomēr J. Pleps izvirzīja provokatīvu jautājumu, vai konstitucionālā likuma, ar ko ratificēja Lisabonas līgumu, atbilstību Satversmei maz varēja pārbaudīt? Vai tas ir akcepts, ka Satversmē ir divlīmeņu normas?

E. Broks salīdzināja Vācijas un Latvijas konstitucionālo tiesu spriedumus. Lisabonas līguma vērtējums atšķiras, bet rezultāts ir vienāds. Vācijā tas tiek uztverts kā potenciāls drauds, bet Latvijā – kā tiesiskuma garants.

M. Lejnieks analizēja Satversmes 68. panta ceturto daļu. Nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību ES ir Saeimas deputātu politiskā griba. Tomēr jāapzinās, ka izmaiņas ir būtiskas. Ja lēmums izsludināt tautas nobalsošanu ir politisks, tad jautājums par izmaiņu būtiskumu ir fakta jautājums. Izmaiņu būtiskums nekur nav definēts, bet varētu piemērot būtisko apstākļu maiņas doktrīnu (1969. gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajām līguma tiesībām” 62. panta pirmās daļas d. punkts).

Nobeigumā Dr. T. Šmics runāja par Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu par Lisabonas līguma ratifikāciju Vācijā. ES tika pārmests, ka tā nepietiekami aizstāvēja cilvēktiesības, bet līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos pamattiesību harta kļūst saistoša. Tomēr tiesa atzina, ka līgums ir atbilstošs Vācijas pamatlikums, ja tiek nostiprinātas parlamenta pilnvaras ES integrācijas procesā. Saskaņā ar Lisabonas līgumu, kurš nav konstitūcija, ES vēl nav sasniegusi valsts (federācijas) kvalitāti. ES vēl ir suverēnu valstu kopums. Vēl nav Eiropas tautas, kas būtu leģitimācijas avots. Nākamais attīstības solis varētu novest ES pie valstiska veidojuma.

Gatis Litvins