Literatūrā tiek norādīts, ka jautājums par līgumsoda samērīgumu ar pieļautā pārkāpuma smagumu un taisnīgumu nav īpaši regulēts un arī nepadodas regulējumam.² Tomēr šo jautājumu nevajadzētu atstāt bez ievērības, jo tad līgumsoda izpratne varētu kļūt ļoti nekonsekventa un nonākt pretrunā ar šī institūta būtību. Tādēļ ir nepieciešams konkretizēt kritērijus, saskaņā ar kuriem varētu izvērtēt līgumsoda apmēra samērīgumu un taisnīgumu. Būtu par maz, ja tiesa tikai konstatētu, ka konkrētais apmērs ir vai nav samērīgs, neizvēršot argumentāciju. Tiesai būtu jāpamato savs viedoklis, vērtējot līgumsoda samērīgumu un taisnīgumu saskaņā ar konkrētiem kritērijiem.

Sods un līgumsods

Līgumsoda institūta izpratni, iespējams, maldinoši veido tā nosaukumā ietvertais "sods", kas tādēļ būtu paskaidrojams, jo "sods" un "līgumsods" ir nošķirami jēdzieni. Sods ir valsts prerogatīva,³ bet līgumsods – soda klauzula civiltiesībās. Sods, piemēram, kā krimināltiesiska sankcija ir piespiedu līdzeklis, ko valsts vārdā uzliek personai, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.⁴ Sodu nosaka publiskā vara, bet līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest. Pirmajā gadījumā tas ir publiski tiesisko attiecību spaidu elements, otrajā – privāti tiesiskas attiecības un puses brīvi pielīgts līguma noteikums. Kopīgais abiem ir sodošā funkcija. Sodīšana, attiecībā uz kuru varētu būt piemērojami daži soda noteikšanas principi, arī ir robeža, kur šo institūtu līdzība beidzas.

Vēsturiski paraugoties uz līgumsoda institūtu, var secināt, ka šī robeža nebija tik strikti nosakāma, jo, pirmkārt, līgumsods senāk ir bijis nosakāms arī kā ieslodzīšana cietumā, brīvības atņemšana, miesas sods,⁵ kas būtu jau izteiktāka līdzība ar krimināltiesisku sankciju mūsdienās. Otrkārt, sākotnēji jebkurš sods bija privāts atriebības un zaudējumu atlīdzināšanas akts.⁶ Nereti ir izskanējuši viedokļi, ka līgumsoda institūts neiederas privātajās tiesībās, kā arī daudzviet tiek norādīts, ka tiesiskas valsts princips nonāk pretrunā ar ideju, ka civiltiesību subjekti var viens otru sodīt.⁷ Šāds apgalvojums varētu tikt saistīts ar līgumsoda vēsturisko izcelsmi un tiesību zinātnieku atziņām, ka līgumsodam tomēr piemīt sodošā funkcija.

Tomēr tiesai varētu būt tiesības uz iejaukšanos līgumsoda apmēra korekcijā, jo tas izriet no taisnīguma principa.