2. Februāris 2010 /NR. 5 (600)
Numura tēma
Viborgas uzsaukums: parlamenta kompetence un starptautiskie aizņēmumi
Mg.iur. summa cum laude
Jānis Pleps
LU Juridiskās fakultātes doktorants 

Pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes biogrāfijā atrodams interesants fakts. Krievijas Impērijas laikā viņš ticis notiesāts ar cietokšņa sodu uz trim mēnešiem un liegumu ieņemt sabiedriskus amatus.1 Cariskās Krievijas apstākļos daudziem vēlāk ievērojamiem Latvijas politiķiem nācies izciest cietumsodus vai izsūtījumu, taču lielākoties sodi tika piespriesti par revolucionāro darbību. Savukārt J. Čakstes piemērs ir gana savrups šajā ziņā. Kā prezidenta jubilejas reizē ticis atzīmēts, "Čakste bija stingrs demokrātijas atbalstītājs, un ne tikai vārdos. Viņu var uzskatīt par vienu no retajiem latviešiem, kurš ir bijis gatavs sēdēt cietumā tikai un vienīgi par savu uzticību demokrātijai".2

Cietumsods J. Čakstem tika piespriests par t. s. Viborgas uzsaukuma parakstīšanu. Pēc I Valsts domes atlaišanas Krievijas Impērijas valsts domnieki sapulcējās Viborgā un parakstīja aicinājumu Krievijas tautai aizstāvēt atlaisto Valsts domi un tautas priekšstāvniecības ideju.3 Uzsaukumā Krievijas pilsoņi tika aicināti piespiest Krievijas imperatoru atjaunot aizskartās Valsts domes tiesības, nemaksājot nodokļus un nedodot cilvēkus armijā. Viborgas uzsaukumu varēja pat traktēt kā aicinājumu uz revolūciju.4 Tomēr praksē šis uzsaukums neguva plašu ievērību, un vairāk palika kā atlaistās Valsts domes locekļu protests par Valsts domes atlaišanu.

Latvijas vēsturē Viborgas uzsaukums izpelnījies pozitīvas atsauksmes, piemēram, Ādolfs Šilde to nodēvējis par vēsturisku un stingru deklarāciju pret caru.5 Šajā rakstā aplūkosim Viborgas uzsaukuma sastādīšanas apstākļus, kā arī šī uzsau­kuma ietekmi uz Latvijas konstitucionālo iekārtu.

 

Vēstures fakti

XX gadsimta sākumā Krievijas Impērija nebija reaģējusi uz tām konstitucionālajām pārmaiņām, kas bija skārušas lielāko daļu valstu. Krievijas Impērijā vēl joprojām pastāvēja absolūta monarhija, un tajā nebija parlamenta kā tautas priekšstāvniecības institūta. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka ilgi šādu režīmu saglabāt neizdosies, jo sabiedrībā auga prasība pēc būtiskiem valsts iekārtas pārkārtojumiem, imperatora varas ierobežošanas un konstitucionālas monarhijas. Inteliģence sapņoja par Lielbritānijas konstitucionālās monarhijas parauga iedzīvināšanu Krievijā un franču parlamentārismu, atrodoties vairāk vai mazāk izteiktā opozīcijā pastāvošajam režīmam. Savukārt samērā daudzi tiecās pārmaiņas panākt revolucionāri, gatavojot vardarbīgu imperatora režīma gāšanu un veicot terora aktus pret varas pārstāvjiem.

Neveiksmīgais karš ar Japānu Krievijas Impērijā izraisīja 1905. gada revolūciju – plaši sabiedrības slāņi pieprasīja pārmaiņas revolucionārā ceļā. Lai savaldītu revolucionāro Krieviju, imperatoram Nikolajam II nācās piekāpties. 1905. gada 17. oktobrī viņš paziņoja par savu gatavību atzīt Krievijas pilsoņu neaizskaramās pilsoniskās brīvības, kā arī sasaukt Valsts domi, bez kuras piekrišanas neviens likums nevarētu iegūt likumīgu spēku. 17. oktobra manifests nozīmēja atteikšanos no absolūtas monarhijas idejas, atbilstīgi laikmeta prasībām ieviešot konstitucionālo monarhiju. 1906. gada 23. aprīļa Krievijas Impērijas pamatlikumos tika ietvertas gan pilsonisko brīvību garantijas, gan arī jaunās valsts iekārtas regulējums, paredzot arī Valsts domes pilnvaras.6

Tāpat tika izsludinātas I Valsts domes vēlēšanas, kas lielākajā daļā Krievijas Impērijas teritorijas notika 1906. gada februārī un martā. Latvieši šajās vēlēšanās ieguva vairākus valsts domnieku mandātus. No Kurzemes tika ievēlēti zvērināti advokāti Jānis Čakste un Jānis Kreicbergs, no Vidzemes – lauksaimnieks Arvīds Brēmers un zvērināts advokāts Kārlis Ozoliņš, no Latgales – garīdznieks Francis Trasuns, savukārt no Rīgas – zvērināts advokāts Frīdrihs Grosvalds.7 Kopumā uz Valsts domes sanākšanas brīdi visā Krievijas Impērijas teritorijā tika ievēlēti apmēram 450 valsts domnieki.

Valsts domes sanākšana 1906. gada 27. aprīlī bija ievērības cienīgs notikums Krievijas monarhijas vēsturē, taču drīzumā atklājās nepārvaramas pretrunas starp Valsts domes vairākumu un imperatoru. Nikolajs II un Ministru padomes priekšsēdētājs Ivans Goremikins bija plānojuši formāli sasaukt Valsts domi un pēc tam pasludināt tās darbā pārtraukumu. Taču Valsts dome vēlējās turpināt darbu un sāka skatīt jautājumus, kas atbilstoši Krievijas Impērijas pamatlikumiem nebija ietverti Valts domes kompetencē. Tās vairākumā esošie konstitucionālie demokrāti panāca neuzticības izteikšanu valdībai, pieprasot tās atkāpšanos. Papildus tam konstitucionālo demokrātu līderis Pāvels Miļukovs pieprasīja fundamentālu konstitucionālo reformu – Valsts domes vēlēšanu reformu, lai to vēlētu vispārējās vēlēšanās, augšpalātas – Valsts padomes – likvidāciju un Valsts domei atbildīgu valdību.8 Konstitucionālajā konfliktā starp Valsts domi un imperatoru bija vērojams interesants paradokss: lai gan valdība tika apsūdzēta centienos atdzīvināt patvaldības paliekas, tā pēc būtības stingri ievēroja konstitūciju un tajā paredzēto kompetenci. Savukārt Valsts dome, tiecoties aizstāvēt konstitūciju, pēc būtības pretendēja uz patvaldības atdzīvināšanu, aizvietojot neierobežoto imperatora varu ar tikpat neierobežotu tautas priekšstāvju kā suverēnās tautas gribas paudēju varu.9

1906. gada 8. jūlijā imperators parakstīja manifestu par I Valsts domes atlaišanu. Domes ēku slēdza un to apsargāja karaspēks, neļaujot valsts domniekiem sapulcēties. Sevišķu sašutumu izpelnījās tas, ka par imperatora lēmumu Valsts domei iepriekš netika paziņots. Ierodoties uz Valsts domi, valsts domnieki tajā netika ielaisti un bija spiesti uzzināt par domes atlaišanu no paziņojumiem, kas bija izlīmēti uz sētām un laternu stabiem ap Valsts domi. Tas tika uztverts kā tautas priekšstāvniecības pazemojums.10 Daudzi no domes deputātiem nolēma doties uz Viborgu, lai apspriestos par turpmāko rīcību. Kopumā Viborgā ieradās apmēram 220 valsts domnieki, kuri sapulcējās uz apspriedi 9. jūlija vēlā vakarā. Konstitucionālo demokrātu līdera P. Miļukova plāns bija pieņemt uzsaukumu, kurā Krievijas pilsoņi tiktu aicināti uz pasīvo pretošanos – nodokļu nemaksāšanu, atteikšanos iet karadienestā un valdības ārējo aizņēmumu neatzīšanu. Attiecīgā uzsaukuma projektu izstrādāja pats P. Miļukovs, un tas tika nogādāts uz Viborgu.

Šis projekts gan neguva vienbalsīgu atbalstu, jo vairāki domnieki iebilda. Profesors Leons Petražickis atzīmēja, ka šāds paziņojums neatbilst Krievijas Impērijas pamatlikumiem un ir antikonstitucionāls.11 Tomēr ar balsu vairākumu klātesošie valsts domnieki atbalstīja uzsaukuma pieņemšanu, un mazākums solidarizējās ar vairākumu, parakstot attiecīgo uzsaukumu. Kopumā to parakstīja 232 Valsts domes deputāti – 180 deputāti to izdarīja Viborgā, bet 52 deputāti pēcāk paziņoja par savu pievienošanos uzsaukumam.12 J. Čakste un A. Brēmers piedalījās valsts domnieku sanāksmē un parakstīja Viborgas uzsaukumu, savukārt Jānis Kreicbergs par savu pievienošanos uzsaukumam paziņoja vēlāk, kad virkne uzsaukuma parakstītāju jau bija apcietināti. F. Trasuns uzsaukumu neparakstīja, taču atbalstīja tajā ietvertās idejas.13

Viborgas uzsaukumā to parakstījušie valsts domnieki norādīja uz motīviem, kuru dēļ, viņuprāt, imperators nepamatoti ir atlaidis Valsts domi: "Pildot jūsu norādījumu un mūsu pienākumu, mēs izstrādājām likumus, kas nodrošinātu tautas brīvību, mēs prasījām padzīt neatbildīgus ministrus, kuri, nesodīti pārkāpjot likumu, apspieda brīvību; taču vispirms mēs vēlējāmies pieņemt likumu par zemes piešķiršanu darbīgiem zemniekiem, šajā sakarā iedalot valsts, dalienas, kabineta, klosteru, baznīcu un piespiedu kārtā atsavināto privātīpašuma zemi. Valdība šādu likumu atzina par nepieņemamu, bet, kad dome vēlreiz neatlaidīgi apstiprināja savu lēmumu par piespiedu atsavināšanu, tika pasludināta tautas priekšstāvju atlaišana."14 Secinot, ka imperatora mērķis ir panākt jaunas – daudz paklausīgākas un iztapīgākas – domes ievēlēšanu, Viborgas uzsaukuma parakstītāji aicināja Krievijas pilsoņus nepakļauties imperatoram: "Stingri iestājieties par samīdītās tautas priekšstāvniecības tiesībām, iestājieties par Valsts domi! Ne dienu Krievija nedrīkst palikt bez tautas priekšstāvniecības! Jums ir līdzekļi, lai to panāktu: valdībai nav tiesību bez tautas priekšstāvniecības piekrišanas ne ievākt no tautas nodokļus, ne iesaukt karadienestā. Tādēļ tagad, kad valdība ir atlaidusi Valsts domi, jums ir tiesības nedot tai ne kareivjus, ne naudu. Bet, ja valdība, cenšoties iegūt sev līdzekļus, aizņemsies, tad šādi aizņēmumi, kas noslēgti bez tautas priekšstāvniecības piekrišanas, no šā brīža nav spēkā, un krievu tauta tos nekad neatzīs un neatmaksās. Tātad līdz tautas priekšstāvniecības sasaukšanai nedodiet ne kapeiku valsts kasei, nevienu kareivi armijai! Esiet stingri savā noraidījumā, kā viens iestājieties par savām tiesībām! Iepretī vienotai un nelokāmai tautas gribai nevar pastāvēt nekāda vara."15

Sabiedrībā Viborgas uzsaukums neguva plašu atbalstu, un tas nekavēja nedz nodokļu iekasēšanu, nedz arī karavīru iesaukumu. Arī imperators Nikolajs II Viborgas uzsaukumam nepievērsa lielu uzmanību. Pret 169 valsts domniekiem, kuri bija parakstījuši uzsaukumu, gan tika ierosināta krimināllieta, bet tas notika tikai 1906. gada septembrī. Krimināllieta beidzās ar 167 valsts domnieku notiesāšanu ar trīs mēnešu cietumsodu par centieniem aicināt Krievijas pilsoņus uz nepaklausību un pretošanos likumam ar īpaša uzsaukuma palīdzību.16 Viborgas uzsaukums tika vērtēts kā antikonstitucionāla valsts domnieku atbilde uz imperatora lēmumu par Valsts domes atlaišanu, kas tika pieņemts atbilstoši konstitūcijai.17

 

Valsts domes kompetence

Mūsdienās par ikviena parlamenta galveno funkciju ierasts uzskatīt tieši likumdošanas darbu. Taču vēsturiski parlamentārisma attīstībā kā pirmā tika atzīta kārtu parlamentu līdzdalība budžeta jautājumu izlemšanā, proti, bez parlamenta piekrišanas monarham nebija tiesību iekasēt nodokļus.18

Piemēram, Anglijas parlaments tikai 1381. gadā pieprasīja sev likumdošanas tiesības, lai bez parlamenta piekrišanas neviens likums nevarētu stāties spēkā, bet jau 1297. gadā skaidri tika noteikta parlamenta kompetence budžeta jautājumos. Šajā likumā bija noteikts, ka karalis nevar iekasēt nekādus nodokļus un nodevas bez arhibīskapu, bīskapu un citu prelātu, grāfu, baronu, bruņinieku, pilsētnieku un citu brīvu ļaužu piekrišanas un kopējās gribas. Līdzīgi arī viduslaiku Francijā ģenerālštati tika sasaukti budžeta jautājumu izlemšanai, tiem neietiecoties karaļa likumdošanas tiesībās. Žans Bodēns, aizstāvot Francijas karaļa suverenitāti un apšaubot ģenerālštatu tiesības lemt saistoši karalim, tajā pašā laikā atzina: nav pasaulē neviena karaļa, kurš varētu savus pavalstniekus ar nodokļiem aplikt patvaļīgi, bez viņu piekrišanas.19

Ar parlamentu kompetenci lemt par valsts budžetu un nodokļu iekasēšanu cieši ir saistīta parlamenta kompetence lemt par ārējiem aizņēmumiem. Aizliegums iekasēt nodokļus bez tautas priekšstāvniecības piekrišanas bija viens no parlamenta pastāvēšanas priekšnoteikumiem, kas monarhus spieda sasaukt un uzklausīt kārtu pārstāvjus. Taču tajā pašā laikā šī nepieciešamība zustu, ja monarhs varētu brīvi bez parlamenta akcepta aizņemties budžetam nepieciešamos finanšu līdzekļus. Līdz ar to parlamenta piekrišanas nepieciešamība ārējiem aizņēmumiem izrietēja no parlamentam nodotās kompetences lemt par budžetu un nodokļiem.

Pēc Francijas revolūcijas Nacionālā sapulce gan tiecās visu ārpolitiku atstāt karaļa kompetencē, tādējādi izvairoties no atbildības par pieņemtajiem lēmumiem šajā jomā, kā arī atzīstot, ka ārpolitikā ir nepieciešama ātra un enerģiska rīcība, taču laika gaitā arvien vairāk tika paplašināta parlamenta kompetence starptautiskajās attiecībās. Francijas III Republikas konstitūcija parlamenta piekrišanu prasīja arī tirdzniecības līgumiem un līgumiem par aizņēmumiem un aizdevumiem.20 Šāda konsekvence neapšaubāmi izrietēja no parlamenta īpašajām budžeta tiesībām. Tā kā jau Francijas 1791. gada 3. septembra Konstitūcija tautas priekšstāvjiem, lemjot par budžetu, aizliedza atteikties no valsts parādu nomaksas, tad vēl jo vairāk bija loģiska tautas priekšstāvju līdzdalība un līdz ar to arī politiska atbildība par ārējiem aizņēmumiem. Kā rakstījis profesors Sergejs Kotļarevskis, XX gadsimta sākumā lielākajā daļā Eiropas valstu tika prasīta parlamenta piekrišana tiem starptautiskajiem līgumiem, kas skar tautas priekšstāvniecības likumdošanas un budžeta tiesības.21 Parlamenta piekrišanas nepieciešamība attiecīgo starptautisko līgumu noslēgšanai vispārēji tika atzīta par obligātu parlamenta kompetences elementu.

1906. gada 23. aprīļa Krievijas Impērijas pamatlikumos expressis verbis Valsts domei tiesības lemt par starptautisko līgumu ratifikācijā nepiešķīra, ārpolitikas jautājumus atstājot kā Krievijas imperatora ekskluzīvo kompetenci. Pamatlikumu 114. pants aizliedza Valsts domei lemt par valsts parādu apmaksu un Krievijas Impērijas uzņemtajām saistībām. Valsts aizņēmumu ņemšana un to nosacījumi saskaņā ar pamatlikumu 118. pantu bija imperatora kompetences jautājums. Tāpat pamatlikumi imperatoram piešķīra tiesības veikt ārējos aizņēmumus, ja Valsts dome neapstiprinātu gadskārtējo budžetu. Šāds regulējums tiesību zinātnē tika kritizēts, norādot, ka tas neatbilda tālaika konstitucionālo tiesību attīstības līmenim un pauda klaju neuzticību tautas priekšstāvjiem. Tajā laikā vienīgi Japānas Meidzi konstitūcija paredzēja tikpat ierobežotas parlamenta budžeta tiesības un atstāja ārējo aizņēmumu veikšanu imperatora kompetencē. Lielākajā daļā Eiropas valstu, tostarp arī Prūsijā un Austroungārijā, par šiem jautājumiem jau bija jālemj arī parlamentiem.22

Viborgas uzsaukumā atlaistās I Valsts domes locekļi mēģinājai modernizēt Krievijas Impērijas konstitucionālo regulējumu un saskaņot to ar tālaika konstitucionālo tiesību teoriju. Uzsaukumā ietverta atziņa: ja bez tautas priekšstāvniecības piekrišanas nevar tikt iekasēti nodokļi, bez tās piekrišanas imperators nevar iegūt arī nepieciešamos līdzekļus izdevumu segšanai ārējo aizņēmumu ceļā. Lai arī Krievijas Impērijas pamatlikumos šie jautājumi bija nodalīti, XX gadsimta sākuma konstitucionālo tiesību praksē šīs abas kompetences tika cieši saistītas. Ja atzītu monarha tiesības brīvi veikt ārējos aizņēmumus, parlamenta budžeta kompetence un veto tiesības nodokļu jautājumos paliktu iluzoras.

Daudzi tālaika Krievijas valststiesību eksperti apzinājās šo konstitucionālo pretrunu un pamatlikumu normu interpretācijas ceļā tiecās to mīkstināt. Profesors Vasilijs Ivanovskis rakstīja, ka Krievijas imperatora vara starptautisko līgumu slēgšanas jomā konstruēta citādi, nekā līdzīgas Rietumeiropas monarhu pilnvaras, nepieļaujot nekādu tautas priekšstāvniecības līdzdalību starptautiskajās attiecībās.23 Profesors Ļevs Šalands piedāvāja Krievijas Impērijas pamatlikumu regulējumu vērtēt sistēmiski. Lai gan tajos netika noteikta Valsts domes kompetence lemt par starptautiskajiem līgumiem, tajā pašā laikā pamatlikumu 86. pants paredzēja, ka neviens likums nevar tikt pieņemts bez Valsts padomes un Valsts domes piekrišanas, bet pamatlikumu 94. pants aizliedza likumus atcelt citādi kā vien likumdošanas ceļā. Līdz ar to Ļ. Šalands secināja, ka gadījumos, kad kāds jautājums Krievijā apspriežams likumdošanas ceļā, tad par to likumdošanas ceļā jālemj arī Valsts domei. Valsts ārējie aizņēmumi kā budžeta jautājumu elements neapšaubāmi bija viena no tām jomām, kurās imperators starptautisko līgumu slēgšanā bija saistīts ar Valsts domes piekrišanu likumdošanas ceļā.24 Savukārt profesors Nikolajs Lazarevskis uzskatīja, ka starptautiskie līgumi, kas skar likumos regulētos jautājumus, stājas spēkā tikai pēc tam, kad par tiem likumdošanas ceļā lēmusi Valsts padome un Valsts dome. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts pamatlikumu 94. pants.25

Šo zinātnieku viedoklis gan citos tālaika darbos nesau­dzīgi kritizēts.26 Tomēr kritiķi savā argumentācijā atsaucās uz skaidri un nepārprotami formulētām pamatlikumu normām, nenoliedzot parlamenta piekrišanas nepieciešamību kā tādu, kā arī dažviet pozitīvi vērtējot Rietumeiropas valstu konstitucionālo praksi, kad par ārējiem aizņēmumiem vai valsts robežām lemj parlaments likumdošanas ceļā. Praksē arī Valsts dome pēc Viborgas uzsaukuma nekad neuzstāja uz savu pilnvaru paplašināšanu. Piemēram, 1909. gada līgumā ar Turciju daļa kontribūcijas tika atdota atpakaļ kā pateicība par Bulgārijas neatkarības atzīšanu, kas radīja zināmu ietekmi uz valsts budžetu, taču par to Valsts domei netika piedāvāts lemt.27

Viborgas uzsaukumā ietverto principu, ka ārējie aizņēmumi, kas noslēgti bez tautas priekšstāvniecības piekrišanas, nav spēkā, lai arī šķietami pārkāpa Krievijas Impērijas pamatlikumos noteikto valsts varas institūciju kompetences sadalījumu, sistēmiskas interpretācijas ceļā no pamatlikumu normām varēja atvasināt. Tāpat šāda principa iedzīvināšana būtu sekmējusi konstitucionālas monarhijas un parlamentārisma ideju nostiprināšanos Krievijas Impērijā.

 

Konstitucionālā ietekme

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī saglabājās zināma jaunās republikas pēctecība ar Krievijas Impēriju ne vien normatīvā, bet arī tiesību piemērošanas līmenī. Viens no pirmajiem jaunizveidotā Latvijas Senāta Administratīvā departamenta izlemjamajiem konstitucionālo tiesību jautājumiem bija valdības un parlamenta kompetences nošķiršana. Lemjot šos jautājumus, Latvijas Senāts iezīmēja tendenci likumdevēja ekskluzīvo kompetenci tulkot maksimāli šauri: "Pēc vispārējām valststiesībām tautas reprezentācijai starp citu nepiekrīt tādu rīkojumu izdošana, kuri negroza valsts vai valsts orgānu satversmi un neuzliek iedzīvotājiem jaunus nodokļus."28

Šāds Senāta secinājums nozīmēja, ka tikai par valsts vai valsts orgānu satversmi un jauniem nodokļiem obligāti ir jālemj likumdevējam. Pārējos likumdošanas jautājumos, pēc Senāta ieskata, Ministru kabinetam bija plaša rīcības brīvība. Latvijas Senāts, skaidrojot Latvijas pagaidu satversmē noteikto valsts varas orgānu kompetenci, atsaucies uz Krievijas Impērijas praksi un normatīvo regulējumu. Tādā veidā sākotnēji tika saglabāta Latvijas pēctecība ar Krievijas Impēriju. Savukārt Krievijas Impērijā parlaments – Valsts dome – tika izveidots tikai 1906. gadā un līdz impērijas sabrukumam tas nebija spējis iegūt nozīmīgu lomu valsts varas institūciju sistēmā. Svarīgāko jautājumu izlemšana atradās Krievijas imperatora vai Ministru padomes kompetencē.29

Latvijas Satversmes sagatavošanas gaitā šis kompetences sadalījums mainījās. Satversme nostiprināja parlamentārismu un Saeimas virsvadību valsts varas institūciju sistēmā. Satversmes komisijas izraudzītais referents Jānis Purgals atzina: "Centrālo vietu Latvijas valsts augstāko orgānu starpā ieņem Saeima [..] Saeima ir Latvijas likumdošanas iestāde. Kā tautas priekšstāvju sapulce viņa ieņem visredzamāko vietu. [..] Budžeta tiesība ir viena no visvecākajām tautas priekšstāvības tiesībām. Šai tiesībai ir svarīga nozīme valsts dzīvē. Budžets ir valsts saimniecības plāns. No pareizi vadītas valsts saimniecības atkarājas kā visas valsts un tautas, tā lielā mērā arī atsevišķu pilsoņu tiklab materiālā, kā garīgā labklājība."30

Satversmes tekstā tika precīzi noteikta Saeimas kompetence budžeta jautājumos, tostarp kompetence lemt par ārējiem aizņēmumiem. Satversmes 68. pants paredzēja, ka visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Savukārt Satversmes 81. panta otrais teikums paredzēja Saeimas ekskluzīvo kompetenci, proti, jautājumus, par kuriem Ministru kabinets nebija tiesīgs lemts. Šo jautājumu uzskaitījumā tika ietverts liegums grozīt valsts budžetu un budžeta tiesības, kā arī liegums Ministru kabinetam lemt par Valsts kases zīmju emisiju, valsts nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem un aizņēmumiem. Tie visi bija Saeimas kompetencē ietilpstoši un likumdošanas ceļā apspriežami jautājumi.31

Tajā pašā laikā parlamentārajā praksē bija vērojama tendence, ka Saeima nevis lēma par Ministru kabineta iepriekš noslēgta starptautiskā līguma par aizņēmumu apstiprināšanu, bet gan sākotnēji ar likumu pilnvaroja Ministru kabinetu veikt šādu aizņēmumu, nosakot arī aizņēmuma ņemšanas un izlietošanas nosacījumus.32 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija secinājusi, ka "Saeima šajos gadījumos pre factum ar likumu pilnvaroja valdību uzņemties [..] ārējas kredītsaistības, kas ietvēra pilnvarojumu slēgt attiecīgus līgumus."33

Satversmes tiesa jau iepriekš bija atzinusi, ka Satversmes 68. pants pieļauj šādu prae factum Saeimas piekrišanu noteiktu starptautisko saistību uzņemšanai: "Satversmes 68. pants paredz Saeimas tiesības apstiprināt Ministru kabineta parakstītos starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus. Satversme nenoteic, ka Saeimai jāpilnvaro Ministru kabinets parakstīt starptautisko līgumu, taču Satversmē nav ietverts arī aizliegums to darīt. [..] Gadījumos, kad Ministru kabinets iecerējis sagatavot un parakstīt tādus starptautiskos līgumus, kas skar Latvijas valstij būtiskus jautājumus, iepriekšēja Saeimas piekrišana šādai Ministru kabineta rīcībai, ar likumu pilnvarojot Ministru kabinetu sagatavot vai parakstīt kādu likumu, piešķir Ministru kabineta rīcībai papildu leģitimitāti un otrai līgumslēdzējai pusei apliecina, ka ne vien Latvijas valdība, bet arī parlaments pēc līguma parakstīšanas to akceptēs un neiebildīs pret šāda līguma stāšanos spēkā. Latvijas Satversmes teksts lielā mērā tapa, par pamatu ņemot Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūciju. Komentējot šīs konstitūcijas normas, Vācijas tiesību zinātnē ir atzīts: gadījumos, kad izpildvara iecerējusi ar starp­tautisku līgumu samazināt valsts teritoriju, parlaments savu piekrišanu šādai rīcībai var paust, ne vien apstiprinot jau noslēgto starptautisko līgumu, bet arī iepriekš pilnvarojot prezidentu parakstīt šādu līgumu."34 Saeimas parlamentārā prakse ārējo aizņēmumu slēgšanā liecina, ka šāda procedūra tikusi izmantota.

Viborgas uzsaukumā ietvertā prasība pēc plašākas parlamenta kompetences budžeta jautājumos Satversmes sistēmā tika precīzi un skaidri īstenota, saskaņojot Latvijas konstitucionālo regulējumu ar tālaika valdošo konstitucionālo tiesību doktrīnu un praksi. Domājams, noteikta loma šā jautājuma izlemšanā bija no Latvijas teritorijas ievēlēto valsts domnieku dalībai Viborgas uzsaukuma sastādīšanā un Latvijas Satversmes sapulces prezidenta J. Čakstes personiskajai pieredzei šajos kompetences strīdos.

 

Secinājumi

Krievijas Valsts domē latviešu parlamentārieši ieguva pirmo politiskās darbības un likumdošanas darba pieredzi. Vēsturnieku darbos tieši Valsts dome vērtēta kā pirmā nopietnā latviešu parlamentāriešu skola.35

Valsts domnieku sastādītais Viborgas uzsaukums iezīmēja būtisku nepilnību Krievijas Impērijas pamatlikumos, kas jau tajā laikā neatbilda nedz citu Rietumeiropas valstu konstitucionālajai praksei, nedz arī valdošajam konstitucionālo tiesību teorijas viedoklim. Efektīvas parlamenta tiesības lemt par valsts budžetu un nodokļiem ir cieši saistītas ar parlamenta līdzdalību jautājumu par valsts ārējiem aizņēmumiem izlemšanā. Tādēļ XX gadsimta sākumā konstitucionālo tiesību teorijā tika atzīts, ka parlamentam par valsts ārējiem aizņēmumiem ir jālemj likumdošanas ceļā.

Lai arī Viborgas uzsaukuma idejas neguva plašu ievērību un Krievijā netika īstenotas, Satversmes izstrādāšanas gaitā tās pilnībā ietvertas Satversmes tekstā, skaidri paredzot noteiktu Saeimas kompetenci, lemjot par aizņēmumiem.

 


1 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Biogrāfiskas studijas. Bruklina: Grāmatu draugs, 1985, 19.–20. lpp.; Stradiņš J. Jānis Čakste un demokrātijas ideju iedibināšana Latvijā. Grām.: Čakste J. Taisnība uzvarēs vienmēr. Atziņas. Runas. Dokumenti. Raksti. Vēstules. Otrais, papildinātais un pilnveidotais izdevums. Rīga: Jumava, 2009, 6.–7. lpp.

2 Raudseps P. Valstsvīrs un demokrāts. Diena, 12.09.2009.

3 Krievijas Valsts domes deputāta parakstītais deputātu grupas t. s. Viborgas uzsaukums "Tautai no tautas priekšstāvjiem". Grām.: Čakste J. Taisnība uzvarēs vienmēr. Atziņas. Runas. Dokumenti. Raksti. Vēstules. Otrais, papildinātais un pilnveidotais izdevums. Rīga: Jumava, 2009, 112.–113. lpp.

4 Рыбас С. Столыпин. Москва: Молодая гвардия, 2009, c. 78–79.

5 Šilde Ā. Pirmie Latgales latviešu parlamentārieši. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 333. lpp.

6 Plašāk sk.: Ольденбург С.С. Царствование императора Николая II. Ростов-на-Дону: Феникс, 1998, c. 249–283; Котляревский С.А. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Grām.: Котляревский С.А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. 207–340.

7 Šilde Ā. Pirmie Latgales latviešu parlamentārieši. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 332. lpp.

8 Plašāk sk.: Ольденбург С.С. Царствование императора Николая II. Ростов-на-Дону: Феникс, 1998, c. 284–300; Рыбас С. Столыпин. Москва: Молодая гвардия, 2009, c. 62– 79.

9 Маклаков В.А. Вторая Государственная Дума. Воспоминания современника. Москва: ЗАО Центрполиграф, 2006, c. 5–12.

10 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Biogrāfiskas studijas. Bruklina: Grāmatu draugs, 1985, 19. lpp.

11 Ольденбург С.С. Царствование императора Николая II. Ростов-на-Дону: Феникс, 1998, c. 297 –298.

12 Томсинов В. А. Сергей Андреевич Котляревский (1873–1939). Биографический очерк. Grām.: Котляревский С. А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. XVI–XIX.

13 Šilde Ā. Pirmie Latgales latviešu parlamentārieši. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 332. lpp.

14 Krievijas Valsts domes deputāta parakstītais deputātu grupas t.s. Viborgas uzsaukums "Tautai no tautas priekšstāvjiem". Grām.: Čakste J. Taisnība uzvarēs vienmēr. Atziņas. Runas. Dokumenti. Raksti. Vēstules. Otrais, papildinātais un pilnveidotais izdevums. Rīga: Jumava, 2009, 112. lpp.

15 Turpat, 112.–113. lpp.

16 Томсинов В.А. Сергей Андреевич Котляревский (1873–1939). Биографический очерк. Grām.: Котляревский С. А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. XIX.

17 Ольденбург С. С. Царствование императора Николая II. Ростов-на-Дону: Феникс, 1998, c. 298.

18 Sajó A. Limiting Government. An Introduction to Constitutionalism. Budapest: Central European University Press, 1999, p. 103.

19 Котляревский С.А. Конституционное государство. Grām.: Котляревский С.А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. 130–131, 135.

20 Ibid., c. 143–144.

21 Котляревский С.А. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Grām.: Котляревский С.А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. 231–232.

22 Ibid., c. 248–64.

23 Ивановский В.В. Учебник государственного права. Казань, 1909, c. 396. Citēts pēc: Казанский П.Е. Власть Всеросийского императора. Москва: Москва, 1999, c. 165.

24 Шалланд Л.А. Русское государственное право. Юрьев, 1908, c. 80. Citēts pēc: Казанский П.Е. Власть Всеросийского императора. Москва: Москва, 1999, c. 167.

25 Лазаревский Н.И. Лекции по русскому государственному праву. СПб, 1910, c. 206. Citēts pēc: Казанский П.Е. Власть Всеросийского императора. Москва: Москва, 1999, c. 167.

26 Plašāk sk.: Казанский П. Е. Власть Всеросийского императора. Москва: Москва, 1999, c. 164–171.

27 Котляревский С.А. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Grām.: Котляревский С.А. Конституционное государство. Юридические предпосылки русских Основных Законов. Москва: Зерцало, 2004, c. 258.

28 Senāta Administratīvā departamenta 1920. gada 21. oktobra spriedums Nr. 23. Grām.: Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940). 2. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi (1920–1925). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 445. lpp.

29 Plašāk sk.: Pleps J. Administratīvais Senāts un Satversme: neizmantotās iespējas. Jurista Vārds, 3.09.2009., Nr. 5(558).

30 Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogramma.

31 Pēc Satversmes tiesas ieskata Satversmes 81. panta izslēgšana nav grozījusi Saeimas un Ministru kabineta kompetenču sadalījumu: "Tas, ka 81. pants no Satversmes ir izslēgts, nedod pamatu secinājumam, ka tajā minētie jautājumi tagad ietilptu Ministru kabineta kompetencē. Proti, arī pēc grozījumu izdarīšanas Satversmē un 81. panta izslēgšanas no tās, kompetence izlemt jautājumus, kas attiecas uz šajā pantā ietvertajām jomām, joprojām ekskluzīvi pieder tikai Saeimai un Ministru kabinetam nav tiesību izlemt tajā regulētos jautājumus." Sk.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2009-43-01 "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam". Latvijas Vēstnesis, 22.12.2009., Nr. 201. Sprieduma 30.1. punkts.

32 Likums par ārējo aizņēmumu. Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, 1928. gada 31. decembris, 27. burtnīca; Likums par ārējo īstermiņa aizņēmumu. Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, 1931. gada 12. augusts, 22. burtnīca. Šīs prakses vērtējumu sk.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2009-43-01 "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam". Latvijas Vēstnesis, 22.12.2009., Nr. 201. Sprieduma 30.1. punkts.

33 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija: 2010. gada 18. janvāra viedoklis "Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai". Latvijas Vēstnesis, 20.01.2010., Nr. 10. Atzinuma 39. punkts.

34 Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 "Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam". Latvijas Vēstnesis, 30.09.2007., Nr. 193. Sprieduma 67.1.–67.2. punkts.

35 Plašāk sk.: Šilde Ā. Pirmie Latgales latviešu parlamentārieši. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 339.–340. lpp.

 

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 2. Februāris 2010 /NR. 5 (600)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
4
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties