Eiropas Savienības tiesību pozīcija

Tā kā ir dažādas teorijas, kā noteikt attiecības starp ES tiesībām un dalībvalstu tiesībām (tradicionālā starptautisko tiesību doktrīna, saskaņā ar kuru ES tiesības ir pārākas vienīgi un tiktāl, ciktāl valsts tiesības to noteic, un attiecīgi ir nepieciešams konstitūcijas vai citādā veidā atbilstoši nacionālajām tiesībām dots mandāts; effet utile un dibināšanas līgumu specifiskums kā attaisnojums ES tiesību pārākumam; ES tiesību sistēmas (kā kopuma) esamība tiesību normu hierarhijas virsotnē un federālistu doktrīna),³ šobrīd joprojām nav vienota viedokļa par to, kas ir ES tiesības un kāda ir to vieta dalībvalsts tiesību sistēmā. Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt dažāda – atkarībā no tiesību sistēmas, kurā tā ir meklējama.

No ES tiesību sistēmas skatupunkta tā ir praktiski viennozīmīga. Lai gan tā skaidri neizriet no dibināšanas līgumu teksta, Eiropas Savienības Tiesa (bijusī Eiropas Kopienu tiesa) (turpmāk tekstā – EST vai Tiesa) savā slavenajā spriedumā Van Gend and Loos lietā noteica: "Kopiena veido jaunu starptautisko tiesību sistēmu, kuras labā valstis zināmā mērā ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības noteiktajās jomās un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi."⁴

Vēlāk Tiesa ne mazāk slavenajā spriedumā Costa pret ENEL lietā papildināja pati sevi: "Atšķirībā no parastiem starptautiskajiem līgumiem Eiropas Kopienas dibināšanas līgums izveidoja pats savu tiesību sistēmu, kura, stājoties spēkā dibināšanas līgumam, kļuva par dalībvalstu tiesību sistēmu neatņemamu daļu un kuru dalībvalsts tiesām ir pienākums piemērot."⁵

Līdz ar to ES tiesību sistēma tiek uzskatīta par autonomu un neatkarīgu tiesību sistēmu, kas nav uzskatāma nedz par klasiskajām starptautiskajām tiesībām, nedz arī par dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu.⁶ Tas, kas atšķir ES tiesību sistēmu no citām starptautisko tiesību sistēmām un padara to par īpašu, ir no dalībvalstu valdībām neatkarīgas institūcijas (Eiropas Komisija, Tiesa un Eiropas Parlaments) autonoms lēmumu pieņemšanas process (bieži vien lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, nevis vienbalsīgi, tādējādi uzliekot dalībvalstīm saistības, kurām tās tieši nav piekritušas, kas ir pretēji starptautisko tiesību nostājai, ka valstis nevar saistīt pret to gribu), lēmumu izpildīšana (ES tiesības paredz mehānismus, kā noteikt to pārkāpumus un uzlikt dalībvalstīm sankcijas par to, turklāt Tiesas jurisdikcija dalībvalstīm ir saistoša).⁷

Tādējādi laika gaitā ES tiesību sistēma (vairāk tomēr attiecinot to uz bijušā pirmā un trešā pīlāra tiesībām), kas sākotnēji tika veidota kā starptautiskās tiesības, transformējās par atsevišķu tiesību sistēmu, kas šobrīd ir vairāk līdzīga nacionālajām tiesību sistēmām nekā klasiskajām starptautiskajām tiesībām, no kurām atvasināts to saistošais spēks.⁸

Gan no iepriekš citētā EST sprieduma Van Gend and Loos lietā, gan no Tiesas judikatūras, kas sekoja šim spriedumam,⁹ izriet arī dibināšanas līgumos tieši neminētie ES tiesību sistēmas principi – tiešā iedarbība un pārākums, bez kuriem ES tiesību sistēma nevarētu efektīvi funkcionēt, sasniedzot līgumos noteiktos mērķus.