Autore, labāk priecājaties par šiem komentiem, jo tie Jums sniedz lielisku pieredzi, kādu citā veidā Jūs nekad dzīvē neiegūtu. Atcerieties - visbriesmīgāk ir, ja tu centies, kaut ko izdari, un reakcijas nav NEKĀDAS.

Nu nav jau tik traki. Komentāri varbūt bija skarbi (ietverot arī kritiku), bet tas nav nekas neparasts. Neredzu tajos arī kaut kādus centienus kārtot personīgus rēķinus ar autori. Patiesībā, komentētāji droši vien autori nemaz personīgi nepazīst, bet vienkārši izsaka savu viedokli par viņas rakstu. Nu nepatika lielai daļai lasītāju šis raksts.Tā mēdz gadīties. Autorei ir iespējas izdarīt secinājumus un nākotnē sagatavot kvalitatīvāku produktu, ko piedāvāt juristu sabiedrībai. Gribu nedaudz oponēt arī V.Jarkinas kundzei, proti, ja jau pati autore ievadā norāda, ka rakstā analizēs civilprocesuālo saistību bezstrīdus piespiedu izpildes veidu, to priekšrocības un trūkumus, tad lasītājam grūti pieņemt faktu, ka rakstā nekā no tā nav. Lasītājam ir visas tiesības gaidīt šo analīzi, nevis kaut kādu informācijas apkopojumu. Un vēlreiz – neviens jau negaida zinātnisku publikāciju, bet gan ievadā solīto analīzi. Rakstot šo komentāru, es vēlreiz izlasīju autores rakstu un kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka galvenā kļūda ir pielaista struktūras sākotnējā līmenī, t.i., autore haotiski apraksta izrāvumus no tiesu prakses, taču vajadzēja sākt ar struktūru (tam ir domāti plāna punkti) un nobeigumā iekļaut kopsavilkumu. Ja tas būtu izdarīts, autore būtu pati jau rakstīšanas procesā pamanījusi, ka rakstā iztrūkst kaut kas no tā, ko viņa ievadā ir izvirzījusi par raksta mērķi un analīzes objektu.

Jebkurā gadījumā, ar šādu emocionālo nostāju autorei laikam būtu grūti iet tiesas zālē, kur notiek sacīkstes process (emocionāla cīņa) ar pretējās puses advokātu. Tāda taču ir jurista ikdiena – tiesas zālē mēs cīkstāmies tā, ka spalvas put, bet ārpus zāles paspiežam viens otram roku un pasmejamies :) Arī šeit ir tas pats – nākamie autores raksti (un cerams, ka tādi būs) iespējams izsauks sajūsmas pilnus komentārus. Cienījamā autore ! Nebēdājiet un nenokariet degunu. Tā vietā, lai publicētu šādu vēstuli redakcijai, Jums būtu bijis lietderīgāk uzrakstīt un nopublicēt raksta turpinājumu (vai jaunu rakstu) ar labi pamatotu juridisko analīzi. Tas būtu triumfējoši. Bet tagad… ?