Šie antonīmi iezīmē problēmu loku, ar kuru ne reti saskaras “Jurista Vārda” redakcija. Īstenojot mūsu mērķi – veicināt tiesiskas domas un prakses attīstību –, mēs vēlamies nodrošināt brīvu un kritisku Latvijas juristu domu apmaiņu. Šai darbā mēs ņemam vērā, ka vairāk nekā 90 procenti mūsu lasītāju saskaņā ar aptaujām ir ieguvuši augstāko izglītību vai ir ceļā uz to un ka absolūti lielākā daļa mūsu auditorijas ir juristi. Par mūsu autoru kvalifikāciju šaubu nevarētu būt principā – rakstu iesniegšanas noteikumi paredz, ka “Jurista Vārds” publicē jurista izglītību ieguvušu personu rakstus, savukārt jurisprudences studentiem nepieciešams pasniedzēju rakstveida ieteikums.

Protams, redakcija caurskata iesniegtās publikācijas un, saskaņojot ar autoru, tās īsina, literāri rediģē vai (retos gadījumos) vispār atsaka publicēšanu acīmredzamu saturisku trūkumu dēļ. Taču publicēšanai “pielaistie” raksti nekādā gadījumā netiek cenzēti, faktoloģiski uzlaboti vai citā veidā saturiski “piepucēti”. Tas savukārt raisa divas konsekvences. No vienas puses, autoriem ir jārēķinās, ka par savas publikācijas kvalitāti juridiskās sabiedrības priekšā pilnībā atbild viņi paši un ka “Jurista Vārda” lasītāji ir pietiekami izglītoti un kritiski, lai nepatikas gadījumā autoru un rakstu “nolīdzinātu līdz ar zemi”. No otras puses, žurnāla auditorijai ir jābūt spējīgai (un mēs ticam, ka tā tas arī ir) kritiski izvērtēt savu kolēģu “Jurista Vārdā” publiski pausto viedokli un neuztvert to kā pēdējo patiesību pat gadījumos, ja pirms raksta autora vārda rotājas profesora nosaukums un doktora grāds. Uz šādu juridiskā vārda brīvības izpratni tiecas “Jurista Vārds”.

Diemžēl šis ceļš nav bez ērkšķiem. Gadās autori, kuri, būdami ļoti pārliecināti par savu kvalifikāciju un publikāciju nevainojamību, nav gatavi asai kritikai (“Jurista Vārda” elektroniskajā versijā vai polemizējošos rakstos žurnālā) un uztver to nevis kā profesionālu disputu, bet personīgu apvainojumu. No redakcijas šādos gadījumos tiek pieprasīts identificēt interneta komentāru rakstītājus, atsaukt cita autora rakstā pausto kritisko viedokli utt., ko mēs, protams, nedarām. Arī kritizētāji mēdz pārcensties un debatē nevis par publikācijas saturu, bet tās autoru (izskats, profesionālā darbība, rakstura īpašības).

Tādēļ redakcija aicina meklēt vidusceļu – rakstu autoriem būt gataviem uz kritisku un arī ļoti asu attieksmi pret savām publikācijām, savukārt elektronisko komentāru rakstītājiem savos izteikumos tiekties uz juridisku, profesionālu diskusijas līmeni. Varētu apspriest arī iespēju izveidot kārtību, kad rakstus elektroniskajā versijā var komentēt tikai reģistrēti lietotāji (atklājot savu vārdu vai ar noteiktu pseidonīmu).
Mēs labprāt uzzinātu lasītāju viedokli.