AT Senāta motivācija, atstājot negrozītu apelācijas instances lēmumu, ir šāda: KL 219. panta pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība par likumā noteiktās ienākumu, īpašuma, darījumu vai citas mantiska rakstura deklarācijas neiesniegšanu pēc tās valsts institūcijas brīdinājuma, kura ir tiesīga pieprasīt šādas deklarācijas iesniegšanu. Valsts institūcija, kura ir tiesīga pieprasīt deklarācijas iesniegšanu un izteikt brīdinājumu, ir Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk tekstā – VID). No lietas materiāliem redzams, ka VID amatpersonas pieprasījušas A.P. iesniegt attiecīgu deklarāciju un brīdinājušas viņu par administratīvo atbildību deklarācijas neiesniegšanas gadījumā. Deklarāciju A.P. nav iesniedzis.

AT Senāts atzīst, ka A.P. rīcībā nav KL 219. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvās puses. Minēto noziedzīgo nodarījumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu. Brīdinājuma saņemšana ir viens no minētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses elementiem. Atkarībā no brīdinājumā izteiktā satura var izdarīt secinājumus par nodomu izdarīt vai neizdarīt KL 219. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Konkrētajā gadījumā, kad A.P. ir brīdināts tieši par administratīvo atbildību, ja neiesniegs deklarāciju, A.P. rīcībā, izvairoties no deklarācijas iesniegšanas, nav KL 219. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvās puses. A.P. bija pamats paļauties, ka viņš par deklarācijas neiesniegšanu tiks saukts tikai pie administratīvās atbildības.

Iepazīšanās ar šo AT Senāta lēmumu rosina tuvāk pievērsties jautājumam par noziedzīga nodarījuma subjektīvo pusi. AT Senāta motivācija liecina, ka KL 219. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse aptver arī nodarījuma noziedzīguma apzināšanos, kas nav pareizi (sk. KL 8. panta otro daļu un 9. pantu). Arī KL 219. panta pirmās daļas dispozīcija nenosaka prasību par nodarījuma noziedzīguma apzināšanos.

Tā kā iestāde bija nepareizi izskaidrojusi pienākuma neizpildīšanas juridiskās sekas, lieta bija skatāma tiesiskās paļāvības principa aspektā, noskaidrojot: vai konkrētajā situācijā ir piemērojams tiesiskās paļāvības princips, jo tas nav absolūts un skatāms citu tiesību principu kontekstā; ja tiesiskās paļāvības princips piemērojams, kādas ir šā principa piemērošanas juridiskās sekas. Tomēr pat tad, ja konkrētajā lietā būtu piemērojams tiesiskās paļāvības princips, tam nebūtu nekāda sakara ar nodarījuma subjektīvās puses konstatēšanu.

Nodoms un prettiesiskuma apzināšanās – divi patstāvīgi vainas elementi

Pirms pievēršos raksta ievadā minētās krimināllietas apstākļu vērtējumam, ir jāapzinās daži vispārēji principi par nodarījuma subjektīvo pusi nodarījumos, kas izdarīti ar nodomu, tajā skaitā ar tiešu nodomu.

Saskaņā ar KL 8. panta otro daļu, nosakot noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Savukārt saskaņā ar KL 9. pantu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona, kas to izdarījusi, ir paredzējusi nodarījuma sekas un vēlējusies tās (tiešs nodoms).

Nodarījumos, kas veidoti kā formālam sastāvam atbilstoši, kaitīgu seku iestāšanās netiek prasīta. Līdz ar to nav nepieciešams noteikt vainīgā psihisko attieksmi pret konkrētām sekām. Tas nozīmē, ka vainīgā psihiskā attieksme vērtējama tikai pret viņa veikto prettiesisko darbību vai pieļauto bezdarbību.²

Tādējādi, lai personu sauktu pie atbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ar tiešu nodomu, likums neizvirza prasību, lai persona apzinātos nodarījuma prettiesiskumu, bet vēl jo mazāk to, ka nodarījums ir krimināli sodāms. Noteicošā ir personas psihiskā attieksme pret noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Turklāt tas nenozīmē, ka personai precīzi jāapzinās arī savu darbību juridiskā kvalifikācija. Pilnīgi pietiek, ja personai ir atbilstošs priekšstats par nodarījuma sociālo nozīmi. Prasīt ko vairāk nozīmētu, ka par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem pie atbildības varētu saukt vienīgi juristus vai citas personas, kurām piemīt vairāk vai mazāk gadījuma rakstura juridiskas zināšanas.