Atbalstu ģenerālprokurora amata kandidātam (līdzšinējam ģenerālprokuroram) Jānim Maizītim pirms balsojuma bija solījuši 73 Saeimas deputāti, un plašsaziņas līdzekļiem jau likās, ka “notikuma” nebūs, proti, J. Maizītis amatā tiks apstiprināts trešo reizi un punkts. Tomēr pagājusī ceturtdiena nāca ar pārsteigumu: par nobalsoja vien 45 tautas kalpi, savukārt pret – 47 parlamentārieši. Kāds bija atradis “burvju vārdus”, lai radikāli mainītu vismaz 28 Saeimas deputātu domas par J. Maizīša piemērotību amatam (ja pieņemam, ka pret balsoja visi ZZS un LPP/LC frakcijas deputāti, kam bija noteikts brīvais balsojums).

Uzreiz pēc tam sākās publiska “grūstīšanās” un atbildības novelšana uz cita pleciem, neviens negribēja publiski atzīt, ka balsojis pret. Komiski: vairāk nekā 50 deputāti žurnālistiem apgalvoja, ka balsojuši par J.Maizīti, bet neviens no viņiem neapšaubīja balsu skaitīšanas komisijas darbu. Tātad kāds meloja.

Sašutumu par Saeimas divkosību izteica Ministru prezidents, bet Valsts prezidents secināja, ka parlamentāriešiem ir problēmas ar tiesiskuma izpratni. Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš, kas ceturtdien pildīja AT priekšsēdētāja pienākumus, bija pārsteigts par deputātu liekulību – viņi pirms balsojuma apstiprināja atbalstu, bet balsojums parādīja citu rezultātu. P. Gruziņš atzina, ka AT nav zināmi argumenti, kādēļ J. Maizītis nevarētu turpināt darbu. Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, senators Andris Guļāns bija skarbāks: viņaprāt, Saeimas balsojums ir apstiprinājis likumdevēju zemo morāli ētisko līmeni.

Saeimai, protams, ir tiesības noraidīt Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvirzīto ģenerālprokurora amata kandidātu – par to nav šaubu. Tomēr tam ir jānotiek atklātā diskusijā, sabiedrībai sniedzot skaidru pretargumentāciju, izsakot personai konkrētus pārmetumus, ceļot gaismā kļūdas un neizdarības, melnos traipus biogrāfijā, reizi par visām reizēm velkot ārā kandidāta skapī saslēptos “skeletus”, ja tādi ir.

Nav pieļaujams, ka tiesu varas izvirzīts pārstāvis negūst parlamenta atbalstu vienkārši tāpat vien, gandrīz vai pārpratuma pēc. Pirmkārt, tas ir jautājums par parlamenta attieksmi pret tiesu varu. Otrkārt, tas norāda uz vēl plašāku problēmu. Proti, uz parlamenta lēmumu pieņemšanas veidu un kvalitāti, kas savukārt dod pamatu šaubām arī par citiem Saeimas lēmumiem. Parlamentārais process nedrīkst līdzināties makšķerēšanai duļķainā ūdenī, kad nevar prognozēt, ko izdosies izvilkt – zelta zivtiņu, izmirkušu zābaku vai tikai auklu ar norautu āķi.