Jau sākotnēji kriminālā justīcija veidojusies un attīstījusies kā represīva sistēma. Atriebība, "taisnīguma atjaunošana", sagādājot pārkāpējam sāpes un nodarot kaitējumu viņa veselībai, noziedznieku fiziska iznīcināšana, pārkāpēju iebiedēšana un citas uz represiju vērstas koncepcijas ilgus gadus ietekmēja kriminālās justīcijas attīstību un raksturoja tās būtību.

Kaut gan objektīvi noziedzīgs nodarījums var tikt raksturots kā neētiska rīcība un ļaunums, krimināltiesībām institucionalizējoties, to saiknes ar ētiku ir kļuvušas mazāk pamanāmas. Patlaban sabiedrībā dominē formāli juridisks skats uz likumpārkāpumu, proti, to uzskata par aizliegtu rīcību, kura definēta Krimināllikumā un par kuras izdarīšanu ir paredzēts kriminālsods.

Nevar teikt, ka par noziedzīgu nodarījumu ļaunumu un kaitīgumu netiek domāts un runāts. Tomēr šie faktori bieži vien saprotami nevis kā konkrētu cilvēku sāpes un netaisnība, bet sausi juridiski – kā atsevišķu noziedzīgu nodarījumu formālie elementi. Tas nenozīmē, ka visi procesa virzītāji ir vienaldzīgi, ka viņiem trūkst empātijas, ka cietušo sāpes viņiem nav saprotamas. Tomēr līdzjūtībai, cilvēciskumam un tieksmei palīdzēt mūsu kriminālprocesā ir sekundāra nozīme salīdzinājumā ar likumu priekšrakstu zināšanām un iemaņām tos pareizi piemērot. Likumsakarīgi, ka valsts aizsardzības funkcija bieži vien tiek īstenota mehāniski, proti, reaģējot uz nodarījumiem nevis tāpēc, ka tie ir nodara ļaunumu, bet sakarā ar to, ka likums tos atzīst par noziedzīgiem.

Šāda pieeja atbilst legalitātes principam, kas tomēr sarežģī noziedzīga nodarījuma uztveri kā ļaunumu, aizēno objektīvu nepieciešamību pēc krimināltiesībām, dažreiz noved pie tādu tiesību instrumentu un normu radīšanas, kas neatbilst kriminālās justīcijas mērķiem. Tā paša iemesla dēļ nereti tiek secināts, ka pārkāpēju sodīšana ir nepieciešama vien tāpēc, ka to prasa likums. Savukārt netiek izskatīts jautājums, vai krimināltiesiskās represijas piemērošana katrā konkrētajā gadījumā risina ar noziedzīgu nodarījumu saistītas problēmas, vai cietušais, sabiedrība un pats pārkāpējs ir ieinteresēti soda piemērošanā,² vai pēc sodīšanas tiks atjaunots taisnīgums vai, vismaz, tiks sperts solis attiecīgajā virzienā.

Mūsdienu krimināltiesības ir humānākas un progresīvākas salīdzinājumā ar tām, kas pastāvēja pirms 100 vai 200 gadiem, nerunājot par agrīnajiem laikiem. Tomēr joprojām nolūks sodīt, represēt, ierobežot ir kriminālās justīcijas neatņemama sastāvdaļa, tas bieži vien tiek uzsvērts kā būtiskākais. Jauno kriminālo justīciju, kas orientēta uz palīdzības sniegšanu, jau var ieskicēt, tomēr tās idejas vēl nav pilnīgi pieņemamas plašā sabiedrībā. Mūsdienās dominē uzskati, ka represija ir adekvāta un taisnīga valsts reakcija uz noziedzīgu nodarījumu, ka ar sodu var pārmācīt noziedznieku un novērst jaunus pārkāpumus.