Francija

Francijā kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir paredzēta divos normatīvajos aktos: Francijas kriminālkodeksā (turpmāk tekstā – Francijas KK) un Muitas kodeksā.¹

Francijas KK² nav vienas universālas normas, kurā ir paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kā tas ir regulēts mūsu valsts Krimināllikumā, bet gan ietver normu kopumu – speciālās normas, kas paredz atbildību par dažādu ienākumu "atmazgāšanu", piemēram, kas gūti narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecības rezultātā (KK 222-38. pants), prostitūcijas ekspluatēšanas rezultātā (KK 225-6. pants).

Savukārt vispārīga rakstura normas, kas līdzīgas citu valstu regulējumos esošajām, ir definētas Francijas KK 324-1. panta un 324-2. pantā.

Francijas KK 324-1. panta pirmajā daļā un otrajā daļā ir iekļauta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas definīcija. Panta pirmā daļa nosaka, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir maldinošu ziņu sniegšana jebkādā veidā par noziedzīgu nodarījumu vai kriminālpārkāpumu izdarījušas personas mantas vai ienākumu izcelsmi, gūstot no tā tiešu vai netiešu labumu. Savukārt panta otrā daļa par legalizāciju atzīst arī noziedzīga nodarījuma vai kriminālpārkāpuma rezultātā tieši vai netieši iegūtu līdzekļu atbalstu ieguldīšanai, slēpšanai vai pārvēršanai citā mantā.

Francijas KK 324-2. pantā ir paredzēta paaugstināta atbildība par KK 324-1. pantā paredzēto darbību izdarīšanu: a) atkārtoti vai izmantojot dienesta stāvokli; b) organizētā grupā.

No minētajām normām ir secināms, ka Francijas likumdevējs praktiski nav ierobežojis predikatīvo noziedzīgo nodarījumu klāstu, taču paredzējis atsevišķus sastāvus, kas attiecināmi uz atsevišķiem naudas atmazgāšanas veidiem. Šāda pieeja vairāk skaidrojama ar vēsturisko normu izstrādes un implementēšanas gaitu, proti, sākotnējās normas vērstas uz tādu noziedzīgā kārtā gūtu ienākumu legalizēšanas kriminalizēšanu, kas saistīti, tas ir, iegūti narkotisko vai psihotropo vielu neatļautas realizācijas rezultātā. Vienlaikus atzīmējams, ka līdzīgi kā citās Eiropas valstīs (piemēram, Vācijā, Anglijā, Latvijā) Francijas KK paredzēta atbildība tikai par tādas mantas legalizēšanu, kas gūta noziedzīgā kārtā (noziedzīga nodarījuma vai kriminālpārkāpuma rezultātā), kas ir atšķirīgi no Krievijas Federācijas kriminālkodeksa sākotnējās normas juridiskās konstrukcijas, kura pieļāva saukt pie kriminālatbildības personas arī par citu likumpārkāpumu rezultātā gūtu ienākumu legalizēšanu. Tādējādi secināms, ka noziedzīgā nodarījuma priekšmets aplūkojamos Francijas KK pantos ir tikai tādi ienākumi, kas gūti noziedzīgā kārtā.

Francijas KK 324-1. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi raksturo maldinošu ziņu sniegšana jebkādā veidā par noziedzīgu nodarījumu vai kriminālpārkāpumu izdarījušas personas mantas vai ienākumu izcelsmi, gūstot no tā tiešu vai netiešu labumu. Ar minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas atbalstīšanu jāsaprot tāda rīcība, kas izpaužas kā palīdzības sniegšana noziedzīga nodarījuma vai kriminālpārkāpuma rezultātā tieši vai netieši iegūtu līdzekļu ieguldīšanai, slēpšanai vai pārvēršanai citā mantā.

Subjektīvo pusi raksturo nodoms un minētajās Francijas KK normās nav ietverta atruna, ko paredz starptautiskais naudas atmazgāšanas novēršanas regulējums attiecībā uz neuzmanības formu. Ar noziedzīgā nodarījuma subjektu jāsaprot astoņpadsmit gadu vecumu sasniegušas fiziskās personas, kā arī juridiskās personas.

Francijas tiesību aktu sistēmā ir vēl citi normatīvie akti, kas attiecināmi uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu. Šādu tiesību normatīvo aktu vidū ir 1998. gada 29. decembra un 1990. gada 12. jūlija likumi par finanšu iestāžu darbību cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas gūti narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecības rezultātā.

Minētie likumi lielā mērā kalpoja par juridisko bāzi finanšu institūcijām, lai tās piedalītos cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Likumā noteikti arī gadījumi, kad finanšu institūcijas var neņemt vērā bankas informācijas konfidencialitāti. Bankas informācijas konfidencialitātes princips netiek ievērots tad, ja finanšu iestādēm ir pienākums ziņot īpaši izveidotam dienestam.