Jā, teiksit: cik var runāt par vēlēšanām, jo ar reklāmām un saukļiem pilns televīziju un radio ēters, politisko partiju programmas raisa mulsumu un izbīli. Laikā starp vēlēšanām par tām neviens nerunā, vēlēšanu laikā visiem apnicis runāt. Bet kad tad lai runā? Demokrātija bez politikas nav iedomājama, līdz ar to par vēlēšanām ir jādebatē vismaz dažas nedēļas pirms 2. oktobra.

Nav vērts runāt par vēlēšanu sistēmu, biļetenu krāsu vai vēlēšanu rezultātiem, ja aizmirstam par galveno. Satversmes 2. pants nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Līdz ar to galvenā loma šajā pasākumā ir Latvijas vēlētājam. Pagājušajā nedēļā režisors Alvis Hermanis vēlētājiem veltīja ļoti asus vārdus. Viņš izteicās, ka “Latvijas politiskais baseins ir stipri piečurāts. Tas, ka ūdens dzeltens, ir redzams. Bet cilvēkiem laikam patīk peldēties dzeltenā ūdenī. To, ka latviešu lielākais vairums iet zem nosaukuma “muļķi”, jau pierādīja parakstu vākšana referendumam par Saeimas atlaišanu”.

A. Hermanis aforismu veidā pateica ļoti vienkāršu lietu: Latvijā vēlētājam ir ļoti īsa atmiņa. Pašreizējo ASV prezidentu Baraku Huseinu Obamu 2009. gada sākumā, kad viņu inaugurēja par 44. ASV prezidentu, pozitīvi vērtēja gandrīz 70% amerikāņu. Ir pagājis aptuveni pusotrs gads, un šis vērtējums ir būtiski krities. No 502 priekšvēlēšanu solījumiem izpildīti 121, lauzti 22 un 81 solījumi “ielikti atvilktnē”. Tātad vismaz amerikāņu vēlētājs ar atmiņas zudumu nesirgst.

Bet varbūt Latvijas vēlētājam atmiņu nemaz nevajag? Viss tāpat tiek uzskatīts par sliktu, pat jaunā Saeima nākamajā dienā pēc tās ievēlēšanas. Sabiedrībā valda arī uzskats, ka nav vērts doties vēlēt. Ja arī aizej, tad vajagot mest tukšu aploksni. Arī šī filozofija raksturo vidējo Latvijas vēlētāju: bezatbildība pret valsti un bezatbildība sadzīvē. Latvijas vēlētājs baidās uzņemties iniciatīvu, sajusties atbildīgs un izvēlēties.

Ja arī iepriekš minētais ir tikai mīts, tad jādara viss, lai tā vietā veidotu mītu par Latvijas vēlētāju kā ieinteresētu, atbildīgu un aktīvu. Mītiem ir spēcīga ietekme, kas neapzināti ietekmē cilvēka rīcību. Katrā cilvēkā ir neapzināts spēks. Bez tūkstošu armijas to ir pierādījis, piemēram, Mahatma Gandijs (kurš, starp citu, bija Lielbritānijā izglītots jurists). Katrs no mums var mainīt apkārtējo vidi. Sāksim ar to, ka būsim Aristoteļa definētās sabiedriski politiskās būtnes un 2. oktobrī tiksimies vēlēšanu iecirknī!