"Apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka tiesu sistēmas darba uzlabošanu un lietu izskatīšanas termiņu problēmu var atrisināt ātri un efektīvi, bet risinājumi neprasa faktiski nekādus finanšu resursus".

Ja kopumā rakstu var vērtēt pozitīvi, dēļ tā, ka tiek vismaz piedāvāti problēmas risinājumi dažādos aspektos (domāju, ka ministrija un tiesneši vairākus no tiem jau ir apsprieduši), tad minētais apgalvojums rakstā gan ir galīgi garām. Tiesnešu nosūtīšana uz Rīgu, vai arī lietu ndošanai rajoniem viennozimīgi radīs papildus izdevumus (vienā gadījumā valstij, otrā- procesa dalībniekiem),pie tam ievērojamus, kas šajos ekonomiskajos apstakļus šķiet galigi nereāli. Domāju, ka tas arī nedotu risinājumu pēc būtības, jo tendence, ka Rīgas tiesas nevar tikt galā ar lietām jēdzīgos termiņos pastāv jau daudzus gadus un arī, acīmredzot,jaunas lietas, ņemot vērā lielāku ekonomisko aktivitāšu zonu, vairāk nāk klāt Rīgas tiesām. Līdz ar to pareizāks risinājums būtu tesnešu skaita palielināšana, kas, protams,arī prasītu papildus izdevumus, kā arī citu reāli vienkāršotu, alternatīvu tietu izskatīšanas veidu ieviešana, atkarībā no lietu kategorijas.

Piekrītu ierosinājumam, ka tiesām būtu jānosaka nevis tiesības, bet pienākums piemērot procesuālās sancijas par neattaisnotu neierašajos tiesā. Tomēr arī tas, protams, neatrisinātu problēmu, jo ir arī cilvēku kategorija, kurai samaksāt šādus sodu par neierašanos nav problēma.

Jautājums par lietas izskatīšans neatlikšanu, ja dalībnieks nav ieradies nezināmu iemeslu deļ, ir apšaubāms vai vismaz strīdīgs. Jāpiekrīt tam, ka atlikšana ir liela problēma, jo bieži tai pašā Rīgā lietas tiek atliktas uz ļoti lieliem laika periodiem. Taču no otras puses uzaicinājumu nesaņemšanai var būt dažādi iemesli un tā var nebūt arī ļaunprātīga izvairīšanās saņemt šo uzaicinājumu. Piemēram, cilvēks ir izbraucis no valsts, saslimis, atrodas kaut kur citur, kā dēļ viņam nav bijis iespējams nodrošināt šādu sūtījumu saņemšanu kādā laika periodā. Šajā aspektā personas pienākums būt sasniedzamai tiesiskajās attiecībās ar valsti tomēr nav absolūts un diezin vai būtu tulkojams tā, kā to rosina autors.

Problēmu uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Piemēram, laiks diskutēt par tiesu namu skaita pārskatīšanu un to konsolidāciju lielākos tiesu namos ar lielāku piekritības teritoriju.

Piekrītu autoram par nepieciešamību nepieļaut tīšu tiesvedības novilcināšanu. Tomēr nedomāju, ka tiesnesim būtu jākļūst par represīvu orgānu un jāsoda puses ar naudas sodu. Drīzāk tiesnesim būtu jādod lielāka rīcības brīvība izbeigt tiesvedību lietās, kurās ir vērojama pušu nevēlēšanās efektīvi izskatīt strīdu un traucē tiesas darbībai. Puses nevis tiesa ir ieinteresēta lietas izskatīšanā. Tiesa sniedz pakalpojumu, bet ja klients to nevēlas saņemt, tad tas tiesai nav jādara pa visām varītēm. Bet, ja negodprātīgi rīkojas atbildētājs, tad šeit varētu runāt par tiesībām skatīt lietu bez tā klātbūtnes vai naudas sodu.



Negribas piekrist arī par valsts nodevas palielināšanu. Tiesai ir jābūt pieejamai. Ja samazina tās pieejamību, tad jāpiedāvā ārpustiesas risināšanas iespējas. Pretējā gadījumā palielināsies tiesiskais nihilisms un strīdi tiks risināti nevis ar likuma palīdzību, bet vesterna paņēmieniem.