Mantas nolaupīšanas jēdziens un zādzības priekšmets (KL 175. pants)

Lietas apstākļi – četri apsūdzētie pēc tam, kad viens no viņiem bija pastāstījis, ka pie veikala ilgāku laiku stāv pamesta automašīna, vienojās to aizdzīt. Iedarbināt automašīnu neizdevās, tāpēc apsūdzētie aizstūma to līdz pamestai rūpnīcas ēkai, kur to salaboja un ar to braukāja, līdz viņus aizturēja policija. Šādas darbības pirmstiesas kriminālprocesā kvalificētas pēc KL 175. panta otrās daļas.

Pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa apsūdzētos attaisnoja. Pamatojums – tā kā automobilis nebija aizslēgts, bija daļēji izkomplektēts, ilgāku laiku atradās vienā vietā, par to neviens neizrādīja interesi, ar to nevarēja braukt, apsūdzētie subjektīvi varēja to uzskatīt par pamestu. Par atrastas mantas piesavināšanos, kas izgājusi no īpašnieka valdījuma pret viņa gribu, kā tas bija noteikts Latvijas Kriminālkodeksa 145.¹ pantā, KL atbildība nav paredzēta. Nav arī cēloņsakarības starp apsūdzēto darbībām un sekām, jo ar apsūdzēto darbībām nav radīts reāls materiāls zaudējums cietušajam. Kaitējums tam nodarīts ar citas personas darbībām, kura jau pirms tam automašīnu cietušajam nozagusi.

AT Senāts nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Pamatojums – tiesa kļūdaini secinājusi, ka apsūdzētajiem bija pamats uzskatīt automašīnu par pamestu un īpašniekam nevajadzīgu. CL 942. pants nosaka, ka lietas, ko īpašnieks izlaiž no savas varas ārēju apstākļu spiests, nav atzīstamas par pamestām. Automašīna tās īpašniekam iepriekš bija nozagta. Tas, ka zaglis automašīnu bija pametis, nedod pamatu uzskatīt to par tādu, no kuras īpašnieks atteicies. Zādzības gadījumā mantas īpašniekam ar tās paņemšanas brīdi tiek nodarīts reāls mantisks zaudējums, ja mantai ir naudā izsakāma vērtība. Apstāklis, ka automašīnu nozagusi un pametusi cita persona, neizslēdz apsūdzēto atbildību par tālākām darbībām ar šo automašīnu. Tieši viņi ar savām darbībām – aizstumjot automašīnu, kurai ir reāla materiāla vērtība, noņemot automašīnas valsts numura zīmes, pēc kurām var identificēt tās īpašnieku, liedza iespēju īpašniekam atgūt to. Tātad īpašniekam nodarīts reāls materiāls zaudējums nozagtās mantas – automašīnas – vērtībā.¹

Pamatots ir AT Senāta galaslēdziens, ka apelācijas instances tiesas lēmums atceļams. Taču argumenti, ar kuriem motivēta lēmuma atcelšana, ir diskutabli.

Vispirms par nodarījuma objektīvo pusi. AT Senāts pamatoti secina, ka īpašnieks pēc pirmās zādzības nav zaudējis īpašuma tiesības uz mantu. Tātad attiecībā pret apsūdzētajiem automašīna bija sveša manta.

Tomēr diskutabls ir jautājums par citu zādzības objektīvās puses elementu – mantas nolaupīšanu. Šis jautājums AT Senāta lēmumā tuvāk nav apskatīts, lai gan konkrētā situācija prasīja detalizētāku pamatojumu. Autora ieskatā, šī pazīme netika konstatēta, jo automašīna neatradās nedz īpašnieka, nedz pirmā zagļa valdījumā. Tas nozīmē, ka ir izslēgta notiesāšana par pabeigtu zādzību. Viedokļa pamatošanai turpmāk pievērsīšos nolaupīšanas jēdzienam, kas cieši saistīts ar zādzības priekšmeta izpratni.

Mantas nolaupīšana definēta kā tīša, prettiesiska, bezatlīdzības svešas mantas paņemšana no juridisku vai fizisku personu īpašuma vai valdījuma,² arī kā prettiesiska sagrābšana.³ Jāatzīmē, ka pārpratumu var radīt definīcijā lietotā vārdkopa "izņemšana no īpašuma". Ar zādzības izdarīšanu īpašuma tiesības netiek zaudētas, zaudēt var tikai valdījumu.

Vācu valodā termina "valdījums" vietā lietots termins "Gewahrsam". Latviski tas tulkots kā faktiska kundzība (vara) pār mantu.⁴

Terminam "valdījums" civiltiesībās ir vairākas nozīmes (sk. CL 876. pantu), tāpēc nolaupīšanas jēdziena definēšanai piemērotāks varētu būt termins faktiskā kundzība (vara) pār mantu.⁵ Tomēr neatkarīgi no tā, kādu terminu uzskata par piemērotāku, lai atzītu, ka notikusi mantas nolaupīšana, jākonstatē, ka nolaupītā manta tās sagrābšanas brīdī atradusies kādas personas valdījumā jeb faktiskā varā.

Tātad par zādzības priekšmetu var būt tikai tāda sveša manta, kas atrodas kādas personas faktiskā varā (valdījumā). Manta, kas neatrodas nevienas personas faktiskā varā (valdījumā), kaut arī īpašnieks no tās nebūtu atteicies, nevar būt par zādzības priekšmetu.⁶

Konkrētajā lietā īpašnieks faktisko varu bija zaudējis ar pirmās zādzības izdarīšanas brīdi. Lai pamatotu šo viedokli, sīkāk pievērsīšos faktiskās varas izpratnei.

Faktiskā vara pār mantu ietver divus elementus – faktisko varu pār mantu un gribu realizēt šo varu,⁷ turklāt neatkarīgi no tā, vai faktiskā vara izriet no personai piederošām tiesībām.⁸

Darījumspējai nav nozīmes, izšķiroša ir vienīgi "dabiskā griba" (natürliche Wille – vācu val.). Tāpēc faktiskā vara pieder arī bērniem, garā slimiem, alkohola reibumā esošiem u. tml.⁹

Nav šaubu, ka faktiskā vara pastāv, ja manta atrodas personas tiešā ietekmē. Piemēram, dzīvokļa īpašniekam pieder faktiskā vara pār dzīvoklī esošām mantām, arī mantām, kas atrodas ar dzīvokli saistītās telpās (pagrabā u. c.). Faktiskā vara saglabājas arī uz šajās telpās nevietā noliktām mantām, kuru precīzu atrašanās vietu īpašnieks nezina.¹⁰

Faktiskā vara pār mantu saglabājas arī tad, ja pastāv distance starp personu un mantu. Izšķirot jautājumu, ciktāl šādos gadījumos faktiskā vara saglabājas, jānoskaidro, kādi šķēršļi ir šīs varas realizēšanai.¹¹ Īslaicīgi un pārejoši šķēršļi faktisko varu nepārtrauc.