Lietuvas Seims 2004. gada 6. aprīlī atcēla R. Paksu no prezidenta amata. Neskatoties uz to, viņš vēlējās kandidēt Valsts prezidenta ārkārtas vēlēšanās. 2004. gada 22. aprīlī Centrālā vēlēšanu komiteja sākotnēji pieņēma viņa iesniegumu par piedalīšanos Valsts prezidenta vēlēšanās. Tomēr Seims 4. maijā grozīja Valsts prezidenta vēlēšanu likumu, nosakot aizliegumu personām, kuras atstādinātas no amata impīčmenta procesā, kļūt par Valsts prezidentu piecus gadus pēc viņa atstādināšanas no amata. Līdz ar to Centrālā vēlēšanu komiteja liedza R. Paksam piedalīties ārkārtas vēlēšanās. Vērtējot šo aizliegumu, Lietuvas konstitucionālā tiesa 25. maijā pieņēma spriedumu, ar ko atzina, ka šāda veida aizliegums atbilst Lietuvas konstitūcijai, bet neatbilst nosacījums par termiņu. Konstitucionālā tiesa pateica, ka Valsts prezidentam, kurš ir atcelts no amata impīčmenta procedūrā, ir uz mūžu liegts atkārtoti kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Pamatojoties uz konstitucionālās tiesas spriedumu, arī Augstākā administratīvā tiesa ar 2004. gada 28. maija spriedumu atstāja spēkā Centrālās vēlēšanu komitejas lēmumu par aizliegumu piedalīties vēlēšanās.

Turklāt 2004. gada 15. jūlijā Lietuvas parlaments pieņēma Parlamenta vēlēšanu likuma grozījumus, ar kuriem noteica, ka persona, kura atbrīvota no amata impīčmenta procedūrā, nevar būt parlamenta deputāts.

Nepiekrītot šādiem aizliegumiem, R. Pakss 2004. gada 27. septembrī vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Mazā palāta 2009. gada 1. decembrī, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 30. pantu, nolēma lietas izskatīšanu nodot izskatīšanai Lielajā palātā.

Izskatot šo lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta atzina, ka tā nevar vērtēt Lietuvas konstitucionālās tiesas procesa atbilstību Konvencijas 6. panta pirmajai un otrajai daļai, 7. pantam un Konvencijas septītā protokola 4. panta pirmajai daļai (ratione materiae), jo šis process nav saistīts ar R. Paksa "noteiktajām civilo tiesībām un pienākumiem" vai viņam "izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību" Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē, "nevainīguma prezumpciju" Konvencijas 6. panta otrās daļas izpratnē, "process nav noslēdzies ar R. Paksa atzīšanu par vainīgu krimināllietā„ vai "sodīts bez tiesas" Konvencijas 7. panta izpratnē un "notiesāts" vai "sodīts kriminālprocesā" Konvencijas septītā protokola 4. panta pirmās daļas izpratnē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta neskatīja arī jautājumu par R. Paksa impīčmenta likumību un aizliegumu piedalīties Valsts prezidenta vēlēšanās. Konvencijas pirmā protokola 3. pants attiecās uz likumdošanas iestāžu vēlēšanām (election of the "legislature"). Tiesa vērtēja R. Paksa iesniegto sūdzību daļā par aizliegumu piedalīties Lietuvas parlamenta vēlēšanās. R. Pakss norādīja uz aizlieguma, kas neļauj viņam visu mūžu piedalīties parlamenta vēlēšanās, neatbilstību Konvencijai. Šāds aizliegums nedrīkst būt beztermiņa. R. Pakss atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas definētajiem kritērijiem lietā "Ždanoka v. Latvia".

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta atzina, ka Lietuva ir pārkāpusi R. Paksa pamattiesības, uz mūžu liedzot viņam iespēju piedalīties parlamenta vēlēšanās. Tiesa šo aizliegumu atzina par nesamērīgu un neatbilstošu Konvencijas pirmā protokola 3. pantam – tiesībām uz brīvām vēlēšanām. Šī tiesību norma sargā kā dārgumu efektīvas politiskās demokrātijas fundamentālu principu, nodrošinot balsstiesības un tiesības piedalīties vēlēšanās. Tomēr, lai arī šīs tiesības ir svarīgas, tās nav absolūtas. Tās var tikt ierobežotas, bet tad valstij šis ierobežojums ir jāpamato. Argumenti tam var būt dažādi atkarībā no katras valsts vēsturiskiem, politiskiem un kultūras notikumiem un attīstības. Kas vienā valstī var būt, tas otrā var nebūt pieņemams. Līdz ar to Konvencijas pirmā protokola 3. pants jāvērtē katras valsts īpašo apstākļu gaismā. Tomēr arī ierobežojumiem ir robežas.

R. Paksam tika aizliegts piedalīties parlamenta vēlēšanās, jo viņš impīčmenta procesā tika atbrīvots no Valsts prezidenta amata. Lietuva norādīja, ka šāda aizlieguma mērķis ir noteikt konstitucionālo atbildību augstām valsts amatpersonām, izpildot savus amata pienākumus, tādējādi nodrošinot šo amatu uzticību. Tas ir kā demokrātijas pašaizsardzības mehānisms.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka Lietuvas gadījums ir izņēmums Eiropas praksē. Citās Eiropas Padomes valstīs, kur arī valsts vadītājus impīčmenta procesā var atstādināt no amata pildīšanas, nepastāv šīm personām tiesību ierobežojums kandidēt parlamenta vēlēšanās, ja vien tiesa nav noteikusi pagaidu ierobežojumus (piemēram, Austrijā, Polijā).

Lai gan pati Eiropas Cilvēktiesību tiesa samērā bieži atsaucās uz Ždanokas lietā veiktajām atziņām, tomēr tā atzina, ka R. Paksa lieta no tās būtiski atšķiras, jo tajā ir pavisam citi apstākļi.

Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka valsts amatpersonām, kuras atbrīvotas no amata impīčmenta procesā, var ierobežot atsevišķas politiskās tiesības, tomēr ierobežojumiem jābūt samērīgiem. Tie nevar būt neierobežoti, kā tas ir R. Paksa gadījumā, kad viņam ir aizliegums kandidēt parlamenta vēlēšanās visu mūžu.

Pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma atsevišķās domas ir pievienojis tiesnesis Žans Pols Kosta. Viņa viedoklim ir pievienojušies vēl divi tiesneši.

Līdzīgi kā Latvijā arī Lietuvā personām, kuras nevar piedalīties parlamenta un Valsts prezidenta vēlēšanās, likums atļauj piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. To arī R. Pakss ir izmantojis, un pašlaik viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts.

Gatis Litvins