Konstitucionālo tiesību komisija pēc V. Zatlera iniciatīvas tika izveidota 2007. gada nogalē, un tajā darbojas Latvijā atzīti konstitucionālo tiesību speciālisti: Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Dr.iur.h.c. Egils Levits (komisijas priekšsēdētājs), Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Dr.iur. Ineta Ziemele, Latvijas Universitātes asociētā profesore Dr.iur. Daiga Rezevska, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Dr.iur. Mārtiņš Mits un zvērināts advokāts Lauris Liepa.

Nule kā iznākušajā krājumā apkopoti pieci Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādātie un publicētie viedokļi:

• “Par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu”;

• “Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai”;

• “Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā”;

• “Par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros”;

• “Par iespējamo ministra noteikumu satversmību”.

Šie atzinumi tapuši laikā no 2008. līdz 2011. gadam, turklāt jaunākais no tiem – “Par iespējamo ministra noteikumu satversmību” – klajā nācis tikai pirms mēneša, 31. maijā.

Krājumu ievada Valsts prezidenta Valda Zatlera un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja Egila Levita priekšvārdi, savukārt nobeigumā atrodama biogrāfiska informācija par komisijas locekļiem. Grāmatas sākumā ievietota arī vēsturiska fotogrāfija no komisijas pirmās sēdes 2007. gada 7. decembrī.

Balstoties uz argumenta spēku

Savā priekšvārdā krājumam E. Levits norāda, ka Konstitucionālo tiesību komisijas mērķis ir izstrādāt viedokļus par valststiesību, it sevišķi konstitucionālo tiesību, jautājumiem tiesībpolitiskā kontekstā un tādā veidā gan sniegt atbalstu Valsts prezidentam viņa likumdošanas funkciju īstenošanā, gan arī veicināt kvalificētu diskusiju par šiem jautājumiem kā Latvijas juristu kopienā, tā visā sabiedrībā. Vairākās citās Eiropas valstīs līdzīgus uzdevumus, it sevišķi juridiski izvērtēt komplicētus tiesībpolitiskus jautājumus, veic īpaša neatkarīga valsts institūcija, taču Latvijā tā ir neatkarīga sabiedriska komisija, kuras locekļi darbojas pro bono, blakus savam ikdienas darbam.

E. Levits atzīst: „Komisijas viedoklis nav saistošs, un tā savu uzdevumu var pildīt vienīgi tad, ja tās viedokļiem ir pietiekams argumentatīvs spēks. Tādēļ komisija cenšas savus viedokļus rūpīgi pamatot, vienlaikus arī norādot, cik tālu tā attiecīgo jautājumu izvērš.“ Viņš arī skaidro, ka, ņemot vērā nelielo Latvijas valststiesību zinātnes kvantitatīvo apjomu, komisija bieži ir sastapusies ar situāciju, ka daudzi jautājumi vēl nav teorētiski izanalizēti. Tādēļ komisija, nenovirzoties no mērķa sniegt atbildi uz uzdoto jautājumu, nav vairījusies izvērst arī teorētiskus jautājumus, kas nepieciešami problēmas risinājumam. Šos teorētiskos izvērsumus komisija uzskata par savu nelielo pienesumu Latvijas valststiesību zinātnei, kas var noderēt ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos, kā arī juridiskajā izglītībā.

E. Levits arī norāda, ka neatkarīgi no aktuālajām diskusijām komisija savu viedokli vienmēr orientē uz Satversmē noteikto Latvijas valsts iekārtas pamatu – neatkarīgas, demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts – ilglaicīgu nostiprināšanu un attīstību.

No Saeimas atlaišanas līdz ministra noteikumiem

Visus piecus krājumā publicētos Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļus ievada detalizēts satura radītājs, kas būtiski atvieglo orientēšanos šajos visai apjomīgajos un gan kvalitātes, gan apjoma ziņā zinātniska pētījuma standartam atbilstošajos atzinumos.

Divi apjomīgākie komisijas viedokļi veltīti ļoti būtiskiem un turklāt tieši šobrīd ļoti daudz apspriestiem Satversmes jautājumiem – Saeimas atlaišanai un priekšlaicīgām vēlēšanām, kā arī Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros.

2008. gada 30. aprīlī publiskoto komisijas viedokli “Par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros” veido šādas nodaļas: parlamenta priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisms parlamentāro demokrātiju konstitucionālajās tiesībās (ar apakšnodaļām, kurās detalizēti apskatīta priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma jēga un mērķis un šāda mehānisma funkcionēšana ārvalstīs – gan tādās valstīs, kur prezidentu ievēl parlaments, gan parlamentārās republikās ar tautas vēlētu prezidentu, gan arī prezidentālajās republikās); parlamenta priekšlaicīgu vēlēšanu modelis Satversmē (šī regulējuma vēsturiskā ģenēze un prakse, esošā Satversmes regulējuma analīze); 2008. gada sākumā vēlētāju iniciatīvas ceļā Saeimai iesniegtā Satversmes grozījumu projekta analīze; komisijas ieteiktais risinājums priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanai Satversmē. Viedokli noslēdz gala secinājumi. Jāpiezīmē, ka šis Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis tika plaši izmantots diskusijām Saeimas Juridiskajā komisijā, tai gatavojot grozījumus Satversmē, kuri parlamentā tika pieņemti 2009. gada aprīlī un ar kuriem tika izdarīti grozījumi Satversmes 14. un 49. pantā.

Savukārt 2011. gada 10. maijā publicētā Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļa “Par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros” saturu veido šādas daļas: varas dalīšanas princips un Satversmē noteiktā varas līdzsvara un atsvara sistēma; Valsts prezidenta funkcija un vieta Satversmē noteiktajā varas dalīšanas sistēmā; konstitucionālā diskusija par Valsts prezidenta funkcijām un prakses attīstība (pirmajā parlamentārisma periodā un pēc neatkarības atjaunošanas); valsts galvas funkcijas Eiropas Savienības parlamentāri demokrātiskajās republikās; Valsts prezidenta politiskās atbildības regulējuma reformas nepieciešamība (Satversmes 53. pants); Valsts prezidenta kreatīvās funkcijas pastiprināšana; Valsts prezidenta līdzdalība valsts ārpolitikas veidošanā; Valsts prezidenta rezerves funkcija parlamentāras krīzes un līdzīgi svarīgos gadījumos; Valsts prezidenta līdzdalība valsts aizsardzības nodrošinājumā un ārkārtējās situācijās; Valsts prezidenta likumdošanas funkcijas.

Šo viedokli noslēdz komisijas gala secinājumi, kur slēdzienam par to, ka aktuālā diskusija par Satversmes reformas nepieciešamību ir leģitīma, seko pamatota atziņa: “pašreizējos Latvijas demokrātijas trūkumus nav iespējams novērst, veicot mehānisku parlamentārās demokrātijas nomaiņu pret semiprezidentālu vai prezidentālu demokrātiju. Jebkuri grozījumi vai demokrātijas modeļa maiņa var notikt tikai pēc plašas, vispusīgas un profesionālas diskusijas”. Tālāk secīgi sarindoti komisijas secinājumi par Valsts prezidenta lomu varas dalīšanas kontekstā; jauna Ministru kabineta izveidē, valsts amatpersonu amata kandidātu izvirzīšanā, likumdošanas jomā, Saeimas atlaišanā, ārpolitikā, drošības un aizsardzības jomās, secinājumi par Valsts prezidenta atlaišanas procedūru, kā arī ieteikums grozījumus Satversmē, kas maina valsts orgānu līdzsvaru, attiecināt uz nākamo Saeimu vai nākamo Valsts prezidentu.

Jāpiezīmē, ka, pamatojoties uz komisijas viedokļa gala secinājumiem (tie tika publicēti pirms viedokļa pilnā teksta – 14. martā), Valsts prezidents Valdis Zatlers 2011. gada 16. martā Saeimā iesniedza likumdošanas iniciatīvu par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Šajos priekšlikumos ir skarti vairāki ar Valsts prezidenta institūciju un Valsts prezidenta pilnvarām saistīti jautājumi. Šobrīd parlamentā norit darbs ar iesniegto grozījumu projektu, taču tā tālāko virzību un to, vai iniciatīva gūs jau Saeimas atbalstu, šobrīd ir sarežģīti prognozēt.

Trīs pārējie krājumā ievietotie komisijas atzinumi ir apjomā mazāki, taču ne mazāk interesanti.

Komisijas 2010. gada 18. janvāra viedoklis “Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai” tapis pēc Ministru prezidenta lūguma skaidrot Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā nr. 2009-43-01 30.1. punktā noteikto (attiecīgā sprieduma daļa krājumā publicēta kā pielikums komisijas viedoklim). Jāatzīmē, ka gan Satversmes tiesas spriedums, gan komisijas viedoklis tapa apstākļos, kad Latvijas valdība ekonomiskās krīzes laikā bija uzņēmusies liela apjoma starptautiskas saistības un sabiedrībā ritēja diskusija par šāda soļa likumību un veidu, kā parlaments var paust atbalstu valdības lēmumam.

Minēto viedokli veido divas galvenās daļas: vai šādam aizņēmumam nepieciešams Saeimas apstiprinājums un Saeimas apstiprinājuma formas un satura analīze. Būtiskākie no komisijas secinājumiem ir šādi: Ministru kabineta darbība ir bijusi atbilstoša Saeimas konkludenti paustajai gribai un atbilstoši Satversmes tiesas attīstītajai “būtiskuma teorijai” šāda apjoma aizņēmumam nepieciešama Saeimas pilnvara, kura var tikt ietverta arī vēlākā apstiprinājumā.

2010. gada 24. maija viedoklis “Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā” tapis saistībā ar Saeimas darba kārtībā tolaik bijušo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma projektu, uzmanību koncentrējot uz sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu regulējuma jautājumiem. Viedokli veido šādas nodaļas: sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu loma un uzdevumi, statusa reglamentācijas modeļi, loma nacionālās informācijas un kultūras telpas nodrošināšanā, finansējums, redakcionālā neatkarība, struktūra un pārvalde, uzraudzība un koncentrācijas risks. Atsevišķa nodaļa veltīta nacionālajam pasūtījumam. Secinājumu daļā komisija cita starpā nonāk pie slēdziena, ka Saeimā topošais likumprojekts ir nepilnīgs un ka nepieciešams nostiprināt sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa īpašo nozīmi demokrātiskā iekārtā. Par būtisku šādu plašsaziņas līdzekļu uzdevumu komisija uzskata pienākumu veicināt sabiedrības izpratni par Latviju kā nacionālu valsti, veicinot latvisko identitāti, latviešu valodu un kultūru utt.

Jaunākais krājumā iekļautais komisijas viedoklis – “Par iespējamo ministra noteikumu satversmību” – publicēts tikai 2011. gada 31. maijā. Viedoklis tapis saskaņā ar Ministru kabineta lūgumu izvērtēt nepieciešamību veikt grozījumus Satversmē, lai piešķirtu ministram un patstāvīgajām valsts pārvaldes iestādēm izdot noteikumus – ārējos normatīvos aktus. Šis jautājums Latvijas juristu vidū ir apspriests ilgstoši, arī “Jurista Vārdā” ir publicēti viedokļi šai sakarā.¹ Vispirms detalizēti izvērtējot Ministru kabineta noteikumu vietu valsts konstitucionālajā sistēmā, pēc tam aplūkojot iespējamo ministra noteikumu pieļaujamību, komisija nonāk pie vairākiem slēdzieniem, viens no tiem: ministra noteikumu ieviešana jebkurā gadījumā ir saistīta ar papildu riskiem un to lietderība ir strīdīga. Komisija iesaka efektivizēt Ministru kabineta noteikumu šā brīža pieņemšanas procedūru. Līdz ar to var diezgan droši secināt, ka līdz ar šī komisijas viedokļa publiskošanu vismaz uz kādu laiku diskusijas par jauna normatīvā akta veida ieviešanu Latvijā ir izbeigtas.

Visiem valststiesību interesentiem

Ņemot vērā Konstitucionālo tiesību komisijas viedokļos apskatīto tematiku (piemēram, tieši šobrīd īpaši aktuālie jautājumi par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās sistēmas ietvaros un Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu), krājums būs vērtīga lasāmviela ikvienam, kas savā darbībā saistīts ar Latvijas valsts iekārtu un politiku: tiesību zinātnieku interesi saistīs komisijas veiktā analīze, savukārt valststiesību praktiķiem noderēs komisijas priekšlikumi dašādu valsts orgānu darbības uzlabošanai. Protams, grāmata ir neapšaubāms pienesums arī jauno juristu izglītošanas līdzekļu klāstā – tā būs vērtīgs palīgs valsts tiesību studijās.

Noteikti jāpievienojas E. Levita tēzei, ka komisijas līdz šim sagatavotie viedokļi ir kļuvuši par zināmu katalizatoru Latvijas konstitucionālās domas attīstībai.