Prevencija – viens no indivīdu pamattiesību aizsardzības aspektiem

Saskaņā ar regulas projektā sniegto skaidrojumu tajā paredzētie aizsardzības pasākumi ir jebkuri preventīva (t. i., profilaktiska) rakstura terminēti lēmumi, kas tiek pieņemti, lai aizsargātu personu, kad pastāv nopietns iemesls uzskatīt, ka tās fiziskā vai psiholoģiskā integritāte vai tās brīvība ir apdraudēta. Respektīvi, tie ir pasākumi, kuru galvenais mērķis ir personas integritātes un brīvības aizskārumu novēršana, piemēram, aizliegums tuvoties aizsargājamās personas dzīvesvietai, darba vai atrašanās vietai, aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargājamo personu vai šai personai tuvoties, tāpat arī lēmums piešķirt ekskluzīvas tiesības apdraudētajai personai attiecībā uz personu kopīgo mājvietu. Tiešais piemērošanas mērķis – prevencija – ir tas aspekts, kurā rodama atbilde uz jautājumu, ar ko šie regulas projektā paredzētie aizsardzības pasākumi pēc savas būtības atšķiras no citiem preventīviem pasākumiem, piemēram, drošības līdzekļiem kriminālprocesā. Proti, tie netiek saistīti ar personas vainu kādā sodāmā nodarījumā, kas būtu kā priekšnoteikums iespējai piemērot aizsardzības pasākumus.

Fiziskās un psiholoģiskās integritātes, kā arī brīvības intereses ir katra indivīda pamattiesības, kuras valstij ir pienākums aizsargāt. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas² 2. un 6. pantā reglamentēts, ka ikvienam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību. Attiecīgi arī Latvijas Republikas Satversmes 89. un 111. pantā noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem un aizsargā cilvēku veselību, kā arī garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Cilvēka pamattiesību aizsardzības pienākums ir vispārējs un pieprasa valsts aktīvu rīcību divos virzienos. Viens no tiem ir prevencija – darbība, kas vērsta uz nākotni. Valstij ir jāaizsargā cilvēki, nepieļaujot, ka viņu tiesības tiek reāli aizskartas, proti, tai ir pienākums veikt pasākumus, kas ļautu novērst šos aizskārumus. Otrs virziens ir saistīts ar valstī pastāvošo juridiskās atbildības sistēmu, kas ir vērsta uz pagātni – valstij ir pienākums reaģēt situācijās, kad pārkāpums tomēr ir noticis, piemēram, kad jau ir izdarīts noziedzīgs nodarījums.

Rīcība tikai vienā no šiem virzieniem nevar nodrošināt efektīvu un pilnīgu cilvēku pamattiesību aizsardzību. Pirmkārt, ne katrs pamattiesību aizskārums būs reglamentēts kā noziedzīgs nodarījums vai administratīvs pārkāpums. Līdz ar to būs atsevišķi pamattiesību pārkāpumi, kas nepakļausies juridiskās atbildības sistēmai. Kriminālatbildība vai administratīvā atbildība netiek paredzēta par ikvienu darbību vai bezdarbību, kas normatīvajos aktos ir aizliegta. Persona ir sodāma tikai par tiem nodarījumiem, kas sasnieguši noteiktu kaitīguma pakāpi. Tā, piemēram, jautājums, vai būtu jāparedz administratīvā atbildība vai kriminālatbildība par kādas personas vajāšanu (stalking), ir diskutējams, tomēr šāda darbība nenoliedzami aizskar vajātās personas pamattiesības, tādēļ tā būtu jānovērš. Otrkārt, lai gan prevencija ir viens no mērķiem arī kriminālprocesa un administratīvo pārkāpumu lietvedībā īstenotajiem piespiedu līdzekļiem, tomēr to piemērošana ir nesaraujami saistīta ar jau izdarītu sodāmu nodarījumu vai aizdomām par to, ka tāds ir izdarīts. Fakts, ka kāda persona jau ir cietusi no tiesību aizskāruma, pēc būtības liecina, ka valsts savu pienākumu nav izpildījusi un personas drošību nav nosargājusi.

Utopiska, protams, ir doma, ka būtu iespējama pilnīga likumpārkāpumu novēršana. Noziedzīgi nodarījumi un administratīvi pārkāpumi tiks izdarīti jebkurā gadījumā, tieši tādēļ būtiska ir arī efektīvi funkcionējoša juridiskās atbildības sistēma. Tomēr nespēja novērst absolūti visus nodarījumus pret indivīdu pamattiesībām neatbrīvo valsti no pienākuma darīt visu iespējamo, lai mazinātu šādu nodarījumu iespējamību. Valstij jābūt spējīgai reaģēt jau uz pamattiesību apdraudējumu, negaidot, kad kāds no sabiedrības locekļiem kļūs par cietušo noziedzīgā nodarījumā. Uz to norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas 2009. gada 9. jūlija spriedumā lietā Opuz v. Turkey³ ir atzinusi, ka Turcija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2., 3. un 14. pantu, jo tās iestādes nenodrošināja pietiekamu prasītājas un viņas mātes aizsardzību pret vardarbību no prasītājas vīra puses, kā rezultātā mātes slepkavība netika novērsta. Šī sprieduma 147. punktā uzsvērts, ka vainīgās personas tiesības nedrīkst dominēt pār cietušā tiesībām uz dzīvību, fizisku un garīgu integritāti, savukārt 153. punktā teikts, ka tad, kad valsts iestādēm esošā apdraudošā situācija ir zināma, tās nevar atsaukties uz cietušā attieksmi pret to un neveikt atbilstošus pasākumus, kas varētu novērst agresora radīto apdraudējumu personas fiziskajai integritātei.

Preventīvi piespiedu līdzekļi daudzu citu valstu tiesību sistēmās nav jaunums. Jau pašlaik šāda rakstura līdzekļi tiek īstenoti, piemēram, Austrijā, Lielbritānijā, Šveicē, Bulgārijā, Vācijā, Nīderlandē, Francijā, Dānijā, Čehijā, Ungārijā, Norvēģijā, Igaunijā, Lietuvā, Serbijā, Spānijā, Slovākijā, Moldovā, Turcijā, ASV pavalstīs, arī Japānā un Itālijā. Līdzekļu klāsts ir ļoti dažāds – reglamentēti gan ar personas izolāciju saistīti, gan sabiedrībā izpildāmi piespiedu līdzekļi, piemēram, personas uzraudzība, ārstēšanās noteikšana, preventīvā drošības nauda, sprieduma publicēšana, ar noteiktu tiesību atņemšanu saistīti piespiedu līdzekļi, aizliegums dzīvot un uzturēties noteiktā vietā vai pienākums atrasties noteiktā vietā, pienākums piedalīties speciālās programmās, ievietošana iestādē likumpārkāpējiem, kuri cieš no narkomānijas vai alkoholisma. Atsevišķās valstīs, piemēram, Vācijā, paredzēta pat preventīva brīvības atņemšana, kas gan tomēr ir nesamērīgi bargs līdzeklis, jo paredz personas pamattiesību ļoti būtisku ierobežošanu – tiesības uz brīvību faktiski tiek atņemtas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau vairākkārt⁴ to atzinusi par nepieļaujamu.

Lielākoties preventīvie piespiedu līdzekļi ieviesti vardarbības ģimenē novēršanai, paredzot iespēju piemērot regulas projekta kontekstā jau minētos aizliegumus tuvoties un citādi sazināties ar apdraudēto personu, kā arī iespēju vardarbīgo personu izlikt no kopīgā mājokļa, aizliedzot tajā noteiktu laiku atgriezties. Šāda tendence pamatojama ar preventīvo pasākumu aktualitāti tieši vardarbības ģimenē un bērnu tiesību aizsardzības jomā. Gan bērni, gan pilngadīgas kopīgā mājsaimniecībā dzīvojošas personas ir mazāk aizsargātas pret vardarbības izpausmēm. Uz vardarbības ģimenē, tajā skaitā pret bērniem, plašo izplatību un preventīvo pasākumu būtisko nozīmi cīņā ar to norādīts arī jaunākajā Eiropas Padomes konvencijā – Konvencijā par vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.⁵

Latvijas normatīvais regulējums vardarbības prevencijā

Latvijas institūcijas pašlaik darbojas galvenokārt tikai vienā no minētajiem pamattiesību aizsardzības virzieniem – reaģē uz pagātnē jau notikušu sodāmu darbību vai bezdarbību. Cilvēka pamattiesību aizsardzība praktiski tiek īstenota caur publisko tiesību atbildības sistēmu, jo valsts institūcijas lielākoties ir tiesīgas reaģēt un rīkoties tikai tajās situācijās, kad ir pamats ierosināt kriminālprocesu vai vismaz uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību.

Negatīva sabiedrības reakcija, publiski paužot sašutumu par valsts institūciju neieinteresētību iedzīvotāju aizsardzībā, plašsaziņas līdzekļos atspoguļota ne vienreiz vien. Kā vienu no piemēriem var minēt gadījumu 2010. gada nogalē, kad vīrietis, kas jau vairākkārt sodīts par netiklu darbību izdarīšanu ar nepilngadīgo, pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādes tika izmitināts Talsu novada pašvaldības sociālajā mājā, kuras iemītnieki regulāri sūdzējās par viņa uzvedību, kas liecināja par recidīva risku. Talsu novada pašvaldības institūcijas tika vainotas bezdarbībā, jo reāla rīcība sekoja tikai pēc tam, kad vīrietis izdarīja kārtējo noziedzīgo nodarījumu pret vienu no sociālajā mājā dzīvojošajiem bērniem. Šis piemērs pilnībā atspoguļo Latvijas normatīvā regulējuma trūkumus – valsts ļoti ierobežotās tiesības reaģēt uz personu tiesību apdraudējumu, negaidot, kad tiks izdarīts sodāms nodarījums, proti, kad personas darbībā būs konstatējamas noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma pazīmes.

Šāda vienpusēja pieeja vardarbības novēršanai ir iemesls, kādēļ regulāri tiek aktualizēts jautājums par dažādu darbību, piemēram, jau iepriekš minētās vajāšanas, kriminalizēšanu. Vēlme par šādu rīcību paredzēt kriminālatbildību tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt vajātās personas aizsardzību, nevis ar šīs darbības lielo kaitīguma pakāpi, kas būtu atbilstoša, lai to reglamentētu kā noziedzīgu nodarījumu, jo citu piespiedu līdzekļu, ar kuriem personas drošības interesēs būtu iespējams vērsties pret vajātāju, valstī šobrīd nav. Latvijas tiesību sistēmā ir vien atsevišķi preventīvi piespiedu vai brīvprātīga rakstura pasākumi, kas neveido vienotu, organizētu sistēmu. Lielākā daļa šo preventīvo pasākumu paredzēti bērnu tiesību aizsardzībā. Tā, piemēram, atsevišķu kategoriju personām, tajā skaitā personām, kuras pieļāvušas bērna tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumus, noteikts aizliegums strādāt par vadītājiem un darbiniekiem tādās iestādēs, kurās uzturas bērni.⁶ Tādējādi, neizvērtējot katra atsevišķā indivīda radītā riska pakāpi, bērnu drošības interesēs ar likumu tiek ierobežotas Satversmes 106. pantā garantētās katras personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Paredzēta arī, piemēram, bērna aprūpes tiesību atņemšana vecākiem un bērna izņemšana no audžuģimenes vai aizbildņa ģimenes, pamatojoties uz to, ka bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājies, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību.⁷ Tāpat arī vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, iespējams aizliegt satikšanos ar bērnu, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, kā arī gadījumos, kad tikšanās kaitē bērnam.⁸

Ārpus bērnu tiesību aizsardzības valstij būtībā nav iespējas sabiedriskās drošības interesēs ar piespiedu līdzekļiem vai citiem piespiedu pasākumiem iedarboties uz psihiski veselām, lemtspējīgām apdraudējumu izraisošām personām. Prevencija tiek realizēta ar papildu nosacījumiem jomās, kur paredzēta noteikta kārtība konkrētu tiesību iegūšanai, proti, attiecībā uz tiesībām, kuras nepiemīt katrai personai, jo to iegūšanai nepieciešama aktīva konkrētās personas rīcība. Tā, piemēram, personai, lai tā varētu iegādāties, glabāt vai nēsāt ieroci, jāsaņem Ieroču aprites likuma 8. pantā reglamentētā ieroču iegādāšanās un glabāšanas vai nēsāšanas atļauja. Savukārt šī likuma 20. pantā noteiktas personas, kurām šaujamieroču vai lielas enerģijas pneimatisko ieroču iegādāšanās, glabāšanas vai nēsāšanas atļauju sabiedrības drošības interesēs aizliegts izsniegt. Par preventīviem pasākumiem uzskatāmi arī, piemēram, Operatīvās darbības likumā reglamentētie operatīvie pasākumi, jo viens no to mērķiem ir aizsargāt personu dzīvību un veselību, tiesības un brīvības, godu, cieņu un īpašumu,⁹ tomēr šie pasākumi ir procesuāli un pēc savas būtības piemēroti jau uzsāktu vai sagatavošanās stadijā esošu noziedzīgu nodarījumu novēršanai. Tie ir saistīti ar apdraudējuma konstatēšanu, informācijas ieguvi gadījumos, kad ir aizdomas, ka noziedzīgs nodarījums jau ir uzsākts vai tiek turpināts.

Šādu neefektīvu normatīvo regulējumu lielā mērā radījis sistēmiskas pieejas trūkums personu tiesību aizsardzībai. Valsts reakcija uz apdraudējumu ir novēlota, jo līdz brīdim, kad pret kādu personu tiek izdarīts noziedzīgs nodarījums vai vismaz administratīvs pārkāpums, indivīda kontrole un citāda viņa dzīves ietekmēšana būtībā šobrīd tiek atzīta par nepamatotu un prettiesisku. Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu tiek īpaši aizsargātas personas tiesības uz privāto dzīvi un īpašumu, jo bez krimināltiesiska vai administratīvi tiesiska pamata valsts iejaukšanās personas dzīvē pašlaik faktiski nav pieļaujama. Izņēmums nav arī situācijas, kad ir konstatējams vardarbības risks, tātad situācijas, kad kādas personas dzīvība, veselība, dzimumneaizskaramība, tikumība vai brīvība ir apdraudēta. Tas nozīmē, ka, aizsargājot vardarbīgo personu tiesības uz privāto dzīvi, vienlaikus apdraudētās personas tiesības tiek atstātas pilnīgi bez jebkādas aizsardzības. Tāpat arī, piemēram, aizsargājot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, vardarbīgo personu no mājokļa, kas ir arī apdraudēto personu dzīvesvieta, iespējams aizvest un aizturēt uz noteiktu laiku, bet tās tiesības atgriezties mājoklī nevar ierobežot. Līdz ar to situācijās, kad drošības interesēs būtiska ir mājoklī dzīvojošo personu nošķiršana no kopīgās dzīvesvietas uz pietiekami ilgu laika periodu, aizvest iespējams tikai pašas apdraudētās personas – parasti sievieti un bērnu – nogādājot tās krīzes centrā vai citā drošā vietā. Šāda pieeja personas tiesību ierobežošanai vardarbīgās personas tiesības faktiski nostāda svarīgākā pozīcijā nekā apdraudētās personas tiesības.

Pamattiesību aizsardzība nav pilnīga pat bērnu tiesību aizsardzības jomā, jo gandrīz visi šobrīd īstenotie preventīvie pasākumi vērsti uz bērna aizsardzību no tiesībpārkāpumiem ģimenē vai mājsaimniecībā (respektīvi, no vecāku, aizbildņu vai tādu personu puses, kuras ar bērnu dzīvo kopīgā mājsaimniecībā), bet nerada iespēju aizsargāt bērnus, ar kuriem attiecīgo personu nesaista minētās attiecības. Izņēmums ir vispārējais aizliegums attiecībā uz darbu iestādēs, kurās uzturas bērni. Ar citiem pasākumiem, kas valstij pieejami pašlaik, apdraudējums bērnam var tikt novērsts tikai tiktāl, ciktāl tas neskar tās indivīda tiesības, kas nav saistītas ar šo konkrēto bērnu. Apdraudējums tiek novērsts, piemēram, bērnu izņemot no ģimenes vai nosakot satikšanās aizliegumu. Tādējādi tiek pasargāts konkrēts bērns, bet netiek novērsts apdraudējums kā tāds, līdz ar to netiek pasargāti citi nepilngadīgie, ar kuriem apdraudējumu izraisošā persona var saskarties ikdienā, piemēram, kaimiņos dzīvojoši bērni. Situācijās, kad nepilngadīgo aizsardzībai nepieciešama lielāka iejaukšanās apdraudējumu radošās personas dzīvē, valsts ir bezspēcīga.

Jebkura personas tiesību ierobežojuma kontekstā nereti nepamatoti tiek piesaukts nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir piemērojams attiecībā uz personas vainas atzīšanu. Preventīvo pasākumu kontekstā persona netiek sodīta par pagātnē izdarīto nodarījumu. Mērķis ir gluži pretējs un vērsts uz nākotni – nepieļaut, ka šāds nodarījums tiek izdarīts. Fakts, ka persona to nākotnē patiešām izdarītu, nav pierādāms, tomēr tās rīcība var radīt pamatotu iemeslu uzskatīt, ka citas personas būtiskākās intereses – dzīvība, veselība u. tml. – ir apdraudētas. Tādējādi, atzīstot ikvienas, tajā skaitā apdraudējumu radošās personas, pamattiesības, šo tiesību vienlīdzību, vienas personas tiesības uz privāto dzīvi, īpašumu nedrīkst dominēt pār citas personas tiesībām uz dzīvību vai fizisku un garīgu integritāti.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. pantā noteikts, ka katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību. Tikai tā iespējama ikviena cilvēka personības brīva un pilnīga attīstība. Pantā reglamentēts, ka, realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas, cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Arī Satversmes 116. pantā reglamentēts, ka personas tiesības var tikt ierobežotas likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz to skaidri norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau minētajā spriedumā lietā pret Turciju. Sprieduma 144. punktā tā uzsvērusi, ka atsevišķos gadījumos valsts iestāžu iejaukšanās personu privātajā vai ģimenes dzīvē var būt nepieciešama, lai aizsargātu citu personu veselību un tiesības vai novērstu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Tātad, ja vien tiek ievērots samērīgums preventīvu pasākumu intensitātē, personas tiesību ierobežošana preventīvos nolūkos kopumā ir pieļaujama.

Latvijas tiesību sistēmas attīstības perspektīvas

Regulas projekts nav pirmā iniciatīva, kas Eiropas Savienības līmenī aktualizējusi jautājumu par preventīviem pasākumiem, kas veicami ārpus kriminālprocesa. Eiropas darba kārtībā šis jautājums tika iekļauts jau ar rīcības plānu¹⁰ Stokholmas programmas¹¹ īstenošanai, kur nepārprotami paredzēta visaptveroša instrumenta izstrāde, lai izveidotu Eiropas Savienības līmeņa cietušo aizsardzības sistēmu, tostarp uzsverot nodarījumu preventīvos pasākumus. Tiesību akta projektā preventīva rakstura pasākumi pirmoreiz parādījās 2009. gada septembrī, kad 12 dalībvalstis¹² iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu.¹³ Vairāku dalībvalstu Eiropas Padomē pausto iebildumu dēļ direktīvas projekta aptvērums tika sašaurināts, aprobežojoties tikai ar sadarbību kriminālprocesa ietvaros. Vienlaikus Eiropas Komisijas jaunā iniciatīva – regulas projekts – nepārprotami norāda uz vēlmi personu tiesību aizsardzības sistēmu veidot būtiski plašāku, kā tas paredzēts jau rīcības plānā Stokholmas programmas īstenošanai. Līdz ar to ir skaidrs, ka jautājums par preventīva rakstura aizsardzības pasākumiem no Eiropas darba kārtības noteikti nepazudīs, kas savukārt nozīmē, ka arī Latvijas tiesību sistēmas attīstība šajā virzienā nenoliedzami būs nepieciešama.

Vienlaikus tomēr virziens, kurā šī attīstība notiks, būs atkarīgs tikai no aktivitātēm nacionālajā līmenī. Jaunajā regulas projektā nav paredzēts dalībvalstīm uzlikt pienākumu savā normatīvajā regulējumā ieviest preventīvos aizsardzības pasākumus – ir noteikts pienākums atzīt un īstenot vien citās dalībvalstīs pieņemtos aizsardzības pasākumus. Tādējādi Latvija, protams, var izvēlēties attiecīgās izmaiņas savā tiesību sistēmā neveikt un aprobežoties tikai ar citu dalībvalstu pieņemto aizsardzības pasākumu īstenošanu. Vienlaikus tomēr personu fiziskās, psiholoģiskās integritātes un brīvības novērtējumam nebūtu jāatšķiras atkarībā no valsts, kurā attiecīgā persona dzīvo. Latvijā dzīvojošo personu dzīvībai, veselībai, brīvībai un dzimumneaizskaramībai nav mazāka vērtība kā citās valstīs, līdz ar to arī mehānismam un līdzekļiem, ar kuriem šīs tiesības tiek aizsargātas, būtu jābūt vienlīdz efektīviem.

Ar koncepciju "Kriminālsodu politikas koncepcija" (apstiprināta ar Ministru kabineta 2009. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. 6) valdība jau ir lēmusi, ka faktiski vai potenciāli cietušo personu aizsardzības jautājumu Latvijā risināt ir nepieciešams. Atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam Nr. 6 tā atrisināšanai Tieslietu ministrijā tiek izstrādāts jauns politikas plānošanas dokumenta projekts – Preventīvu piespiedu līdzekļu koncepcija (turpmāk – PPL koncepcija). Tajā paredzēts Latvijā izveidot preventīvu līdzekļu sistēmu, kas ar intervenci uz apdraudējumu izraisošām personām un palīdzību potenciāli cietušām personām vienlaikus nodrošinās arī efektīvu, sistēmisku vardarbības apdraudējuma novēršanu.

Vienlaikus tomēr jāpiebilst, ka PPL koncepcijas projekta tvērums šā brīža redakcijā ir plašāks par to, kāds tika apstiprināts Ministru kabinetā ar Kriminālsodu politikas koncepciju. Sākotnēji paredzētā šo preventīvo piespiedu līdzekļu mērķa grupa bija samērā šaura. Saskaņā ar Kriminālsodu politikas koncepcijā noteikto Latvijā bija plānots izveidot tiesisko mehānismu, kas nodrošinātu iespēju uzraudzīt un ietekmēt to personu uzvedību, attiecībā uz kurām pastāv liels smagu vai sevišķi smagu noziegumu izdarīšanas risks, ar šādām personām saprotot vairākkārt par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem sodītas personas. Savukārt Tieslietu ministrijā izveidotā darba grupa, sākot darbu pie PPL koncepcijas projekta izstrādes, vienojās, ka koncepcijas tvērums būtiski jāpaplašina, jo:

1) jautājums par sabiedrības drošības efektīvu aizsardzību ir risināms tikai no sabiedrības apdraudējuma aspekta, nesaistot to ar konkrētu apdraudējumu radošo personu grupu – personām, kuras iepriekš jau izdarījušas noziedzīgus nodarījumus;

2) ņemot vērā Satversmes 89. pantā reglamentēto valsts pienākumu aizsargāt ikvienu personu no jebkura tās pamattiesību aizskāruma, preventīvo piespiedu līdzekļu sistēma ir pilnīgi nošķirama no krimināltiesību sistēmas, proti, sabiedrības drošība aizsargājama, ne vien novēršot noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, bet arī jebkuru citu personas pamattiesību – dzīvības, veselības, dzimumneaizskaramības, tikumības vai brīvības – aizskārumu.

Līdz ar to plānots, ka PPL koncepcijā paredzētos preventīvos piespiedu līdzekļus varēs piemērot personām no 11 gadu vecuma, kuru uzvedībā ir konstatēts vardarbības risks vai kuras citādi rada vai var radīt citas personas dzīvības, veselības, dzimumneaizskaramības, tikumības vai brīvības apdraudējumu. Fakts, ka persona savas dzīves laikā jau izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var liecināt par tās personību un kontekstā ar citām ziņām norādīt uz paaugstinātu risku, ka šāda darbība var tikt atkārtota, bet sodāmībai nebūtu jābūt priekšnoteikumam piemērot preventīvus līdzekļus – citas personas drošību var vienlīdz nopietni apdraudēt gan iepriekš sodīta, gan arī iepriekš nesodīta persona.

Cēloņi, kuru dēļ persona rada apdraudējumu citu personu drošībai, var būt ļoti dažādi, līdz ar to preventīvo līdzekļu klāstam būtu jābūt pietiekami plašam, lai tādējādi nodrošinātu iespēju izvēlēties konkrētai personai konkrētajā situācijā piemērotākos līdzekļus. Ievērojot minēto, PPL koncepcijas projektā paredzēts, ka Latvijas Republikas tiesību sistēmā varētu tikt ieviesti šādi preventīvi piespiedu līdzekļi:

1. personas uzraudzība,¹⁴ tajā skaitā:

1.1. pienākums ziņot par dzīvesvietu un darba vai mācību vietu, kā arī izbraukšanu no dzīvesvietas;

1.2. pienākums noteiktā laikā atrasties noteiktā vietā;

1.3. aizliegums tuvoties noteiktai vietai;

1.4. aizliegums piedalīties noteiktos publiskos vai citos pasākumos;

1.5. aizliegums tuvoties un sazināties ar noteiktu personu vai personu loku;

1.6. aizliegums lietot apreibinošas vielas;

1.7. pienākums konsultēties pie speciālistiem vai piedalīties medicīniskās vai sociāli rehabilitējošās programmās;

2. rehabilitējošās aizsardzības noteikšana;¹⁵

3. preventīvā drošības nauda.¹⁶

Turklāt, lai nodrošinātu to, ka no šiem piedāvātajiem līdzekļiem tiešām tiek izvēlēti efektīvākie, jāparedz arī īpaši šo preventīvo piespiedu līdzekļu piemērošanas mehānismi. Būtiski, lai šis mehānisms balstītos uz kompetento institūciju sadarbību, jo:

1) iespējamo kādas personas drošības apdraudējumu var konstatēt dažādas institūcijas un nevalstiskās organizācijas. Līdz ar to svarīgi, lai uz šo apdraudējumu tiktu reaģēts un informācija par esošo situāciju nonāktu visu kompetento institūciju rīcībā, piemēram, valsts policijas, pašvaldības policijas, bāriņtiesas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Valsts probācijas dienesta, sociālā dienesta u. c. institūciju rīcībā;

2) institūciju sadarbība realizējama ne vien informācijas apmaiņā, bet arī kopēja lēmuma pieņemšanā, jo nepieciešams nodrošināt korektu, vispusīgu situācijas izvērtējumu no dažādiem aspektiem, ko viskvalitatīvāk var veikt tikai attiecīgo jomu speciālisti. Preventīvo piespiedu līdzekļu piemērošanas procesā tiesa būtu piesaistāma vien pārsūdzības stadijā, kur jāizvērtē tas, cik kopumā adekvāta ir valsts institūciju iejaukšanās personas dzīvē, pamatojoties uz to rīcībā esošo informāciju, nevis jāizvērtē, kuri no līdzekļiem konkrētajā gadījumā būtu efektīvākie;

3) lēmumu nevajadzētu pieņemt katrā institūcijā atsevišķi, jo apdraudējuma novēršanai var tikt piemēroti vairāki līdzekļi, bet iespējams, ka apdraudējumu var novērst, piemērojot tikai daļu no tiem. Līdz ar to kopīgs lēmums jāpieņem tikai par visefektīvāko līdzekļu piemērošanu, novēršot nepamatoti lielu iejaukšanos personas dzīvē.

Ievērojot minēto, PPL koncepcijā ir plānots Latvijā izveidot starpinstitucionālas sadarbības grupas (turpmāk – grupas), kurās kā pastāvīgie locekļi tiks iesaistīti pārstāvji no pašvaldības sociālā dienesta, pašvaldības policijas (ja tāda ir attiecīgajā administratīvajā teritorijā), valsts policijas, bāriņtiesas un Valsts probācijas dienesta. Katra konkrētā gadījuma izskatīšanai tiks piesaistīti arī citu institūciju pārstāvji vai speciālisti, ja tas būs nepieciešams, piemēram, psihologs, brīvības atņemšanas iestādes pārstāvis, narkologs, pedagogs u. tml. Grupas paredzēts veidot pašvaldību ietvaros, jo tas ir iedzīvotājiem vistuvāk esošais pārvaldes līmenis. Tas ir organizatorisks risinājums, kas neietekmēs preventīvo piespiedu līdzekļu spēkā esamību – grupu pieņemtie lēmumi būs saistoši visā Latvijas teritorijā.

Grupas darbosies kā lēmējinstitūcijas – gadījumos, kad to būs ierosinājusi jebkura no valsts vai pašvaldību institūcijām, grupās tiks vispusīgi izvērtēta to rīcībā esošā informācija un pieņemts lēmums, vai konkrētai personai nepieciešams piemērot preventīvus piespiedu līdzekļus un, ja tas ir nepieciešams, – kurus no tiem piemērot. Tas nozīmē, ka izvērtēšanai sadarbības grupā informācija par personu nonāks tikai tad, ja kādai no valsts vai pašvaldību institūcijām savu funkciju veikšanas laikā būs radies pamats domāt, ka viņa, iespējams, rada vardarbības apdraudējumu citām personām. Vienlaikus ir ņemts vērā paaugstinātais risks attiecībā uz personām, kuras jau ir izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, proti, ka tās joprojām var radīt apdraudējumu sabiedrības drošībai. Ievērojot minēto, ir plānots Valsts probācijas dienestam un brīvības atņemšanas iestādēm uzlikt par pienākumu izvērtēt attiecīgos probācijas klientus vai notiesātos, kad viņiem piemērotā brīvības atņemšanas soda izpilde vai probācija tuvojas beigām. Gadījumos, kad Valsts probācijas dienests vai brīvības atņemšanas iestāde konstatēs tādu nepieciešamību, personas tiks izvērtētas arī grupā. Tādējādi jau laikus tiks apzinātas personas, attiecībā uz kurām joprojām būs saglabājies vardarbības risks, un tās pēc soda izpildes beigām nepazudīs no valsts institūciju redzesloka. Informāciju par iespējamu vardarbības risku varēs sniegt arī nevalstiskās organizācijas un fiziskas personas, tomēr šāda informācija vispirmām kārtām tiks izvērtēta un tad tiks pieņemts lēmums par tālāko rīcību.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ne vienmēr iepriekš aprakstītais personas aizsardzības mehānisms būs tas piemērotākais un efektīvākais. Saistībā ar vardarbību ģimenē ir iespējamas sarežģītākas situācijas, kad, piemēram, iepriekš aprakstītais preventīvo piespiedu līdzekļu piemērošanas process var būt pārāk lēns un lēmums jāpieņem nekavējoties. Tāpat arī iespējams, ka vardarbīgā un apdraudētā persona jau ir iesais­tīta vai tiks iesaistīta tiesvedībā, pamatojoties uz prasības pieteikumu, kuru apdraudētā persona ir iesniegusi civilprocesuālā kārtībā. No procesuālā viedokļa, nav nedz efektīvi, nedz arī lietderīgi atsevišķi veikt divus savstarpēji saistītus paralēlus procesus – civilprocesu par, piemēram, laulības šķiršanu, un procesu, kurā tiek lemts par preventīvu piespiedu līdzekļu piemērošanu, ja tas nepieciešams, lai aizsargātu prasītāja drošību tiesvedības laikā vai pirms tā. Ievērojot minēto, paralēli PPL koncepcijas projekta izstrādei Tieslietu ministrijā ir izstrādāts arī likumprojekts "Grozījumi Civilprocesa likumā", lai personas drošību būtu iespējams aizsargāt arī ar pagaidu civilprocesuāliem līdzekļiem – personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļiem. Personisko tiesību pagaidu aizsardzības nodrošināšana būs pieļaujama prasībās: (1) par laulības neesamību vai šķiršanu; (2) par atlīdzības personisku aizskārumu dēļ piedziņu; (3) prasībās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām; (4) prasībās par uzturēšanas līdzekļu (uzturlīdzekļu bērnam vai vecākam, kā arī laulāto uztura vai līdzekļu iepriekšējās labklājības nodrošināšanai) piedziņu; (5) par pušu kopīgā mājokļa, kurā tās dzīvo vienā mājsaimniecībā, dalīšanu vai mājokļa, kurā puses dzīvo vienā mājsaimniecībā, lietošanas kārtības noteikšanu. Pagaidu aizsardzību būs iespējams lūgt un nodrošināt jau pirms attiecīgās prasības celšanas tiesā.

Šie līdzekļi saturiski būs līdzīgi preventīvā piespiedu līdzekļa – personas uzraudzība – ietvaros piemērojamiem aizliegumiem un pienākumiem,¹⁷ tomēr tie būs vērsti tieši – uz personas – prasītāja vai iespējamā prasītāja aizsardzību, nevis preventīvu darbu ar pašu apdraudējumu izraisošo personu, lai novērstu vardarbības risku ilgtermiņā. Tiesnesis nevērtēs apdraudējuma cēloņus, kā to darīs grupa. Pats prasītājs (vai iespējamais prasītājs) pieteikumā norādīs, kādi pagaidu aizsardzības līdzekļi nepieciešami konkrētajā gadījumā. Ņemot vērā šo līdzekļu sasaisti ar civilprocesu, tie atšķirībā no preventīviem piespiedu līdzekļiem būs terminēti, nodrošinot konkrētās personas pagaidu aizsardzību. Turklāt, ja pagaidu aizsardzība tiks noteikta jau pirms prasības celšanas, piemērotie aizsardzības līdzekļi būs atceļami, ja persona tiesas noteiktajā termiņā prasību tiesā tomēr necels. Attiecībā uz preventīviem piespiedu līdzekļiem šāda galējā termiņa nebūs – to piemērošana pēc nepieciešamības varēs tikt vairākkārt pagarināta, ņemot vērā to, ka šie preventīvie pasākumi tiks veikti sabiedrības drošības dēļ. Katrā individuālā gadījumā var būtiski atšķirties laiks, pēc kura personas uzvedībā vairs nebūs konstatējams tāds vardarbības risks, kura dēļ būtu nepieciešama valsts iejaukšanās. Iespējami pat tādi gadījumi, kur šāds brīdis nepienāks nekad. Līdz ar to vienotu termiņu šiem aizsardzības pasākumiem noteikt nevar. Nosakāms ir vienīgi maksimālais termiņš, kurā piemērotie līdzekļi būs jāpārskata, lai tādējādi nodrošinātu pietiekami ātru reaģēšanu uz izmaiņām personas uzvedībā, ja pārskatīšanu nebūs ierosinājusi kāda no valsts vai pašvaldību institūcijām vai pati persona, kurai preventīvie piespiedu līdzekļi piemēroti.

Savukārt, lai rastu risinājumu situācijās, kad vardarbīgā un apdraudētā persona dzīvo kopīgā mājoklī un vardarbības risks ir tik nopietns, ka nekavējoties ir nepieciešama valsts iejaukšanās, būtu nepieciešams arī šādiem neatliekamiem gadījumiem paredzēt citādu aizsardzības pasākumu piemērošanas kārtību. Šādus neatliekamus gadījumus konstatē pašvaldības policijas vai valsts policijas darbinieki, izbraucot uz izsaukumiem, kas saistīti ar konfliktiem ģimenē. Būtiskākā šādās situācijās ir ātra lēmuma pieņemšana un tūlītēja izpilde, līdz ar to būtu nepieciešams, lai valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieki ir pilnvaroti turpat uz vietas arī veikt visus nepieciešamos pasākumus konfliktējošo pušu nošķiršanai un apdraudētās personas drošības nodrošināšanai. Policistiem būtu jāspēj nekavējoties uzlikt aizliegumu tuvoties noteiktai vietai, aizliegumu tuvoties vai sazināties ar noteiktu personu vai personu loku, kā arī noteikt pienākumu noteiktā laikā atrasties noteiktā vietā. Pieņemtais pagaidu lēmums, protams, pēc tam būtu pārskatāms grupā, tomēr šāda alternatīva lēmuma pieņemšanas procedūra nodrošinātu savlaicīgu valsts reakciju neatliekamos gadījumos.

Līdz ar to var secināt, ka iespējas, kā novērst šā brīža tiesiskā regulējuma trūkumus, ir plašas. Tieslietu ministrijas izstrādātie piedāvājumi Latvijas tiesību sistēmas attīstībai nenoliedzami nodrošinās efektīvāku sabiedrības aizsardzību no vardarbības. Tāpēc atliek vien paust cerību, ka politikas plānošanas dokumentā – Kriminālsodu politikas koncepcijā – reglamentētā pozīcija, ka prevencijas jautājums ir jārisina, netiks mainīta arī nākotnē un sāktais darbs tiks konsekventi turpināts, virzoties uz sabiedrības drošības līmeņa būtisku uzlabošanu.

¹ Regulation of the European Parliament and of the Council on mutual recognition of protection measures in civil matters.

² Pieejama: http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/dat/32007X1214/htm/C2007303LV.01000101.htm

³ Pieejama: http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/violence/Opuz%20v%20%20Turkey.pdf

⁴ Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 13. janvāra spriedums lietā Haidn v. Germany. Pieejams: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?item=4&portal=hbkm&action=html&highlight=GERMANY&sessionid=72192539&skin=hudoc-en

⁵ Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence. Konvencija tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā un to šobrīd jau ir parakstījušas 13 Eiropas Padomes valstis. Pieejama: http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Treaties/HTML/DomesticViolence.htm

⁶ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešā daļa.

⁷ Bāriņtiesu likuma 23. pants.

⁸ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 33. panta otrā daļa.

⁹ Operatīvās darbības likuma 1. pants.

¹⁰ Pieejams: http://ec.europa.eu/justice/news/intro/doc/com_2010_171_en.pdf

¹¹ Vairākgadu programma, kurā nosauktas Eiropas Savienības prioritātes Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā laika periodam no 2010. gada līdz 2014. gadam: "Stokholmas programma – Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā". Pieejama: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2010:115:0001:0038:LV:PDF

¹² Beļģija, Bulgārija, Igaunija, Spānija, Francija, Itālija, Ungārija, Polija, Portugāle, Rumānija, Somija un Zviedrija.

¹³ Directive of the European Parliament and of the Council on the European Protection Order.

¹⁴ Personas, kura rada vardarbības draudus, uzvedības uzraudzība un tās pakļaušana kompetentas institūcijas norādītajiem ierobežojumiem.

¹⁵ Paredzēts, ka tā izpaudīsies palīdzības sniegšanā ne tikai personām, kuras rada apdraudējumu sabiedrībai, bet arī apdraudētajām personām. Personām varētu tikt sniegta šāda palīdzība: palīdzība dzīvesvietas meklēšanā; palīdzība dokumentu noformēšanā, kā arī apdraudētajai personai; psiholoģiska palīdzība. Starpinstitucionālās sadarbības grupas ietvaros personām tiks nodrošināta arī iespēja saņemt informāciju par viņu tiesībām preventīvo piespiedu līdzekļu piemērošanas kontekstā.

¹⁶ Pienākums uz noteiktu laika periodu (ne ilgāku par diviem gadiem) iemaksāt noteiktu naudas summu (50 līdz 5000 latu apmērā), kuru persona zaudēs, ja noteiktajā laika periodā izdarīs vardarbīgo nodarījumu vai nepiedalīsies tai noteiktajās medicīniskās vai sociāli rehabilitējošās programmās.

¹⁷ Paredzēts ieviest šādus personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļus: 1) pienākums atbildētājam atstāt, atgriezties un uzturēties mājoklī, kurā atbildētājs pastāvīgi dzīvo kopā ar prasītāju, un atrasties tam tuvāk par tiesas lēmumā par personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu minēto attālumu; 2) aizliegums atbildētājam uzturēties noteiktās vietās; 3) aizliegums atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt fizisku vai vizuālu saskari ar to; 4) aizliegums atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar prasītāju; 5) aizliegums atbildētājam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju; 6) aizliegums atbildētājam izmantot prasītāja personas datus.