Nav šaubu, ka "tiesības un politika veido savstarpēji saistītu sistēmu: politika veido un groza tiesības, savukārt tiesības nosaka politikas robežas".² Tomēr šajā aspektā būtisks ir tas, ka ne tiesības, ne politika neeksistē atrauti no ekonomikas. Balstoties uz minēto pieņēmumu, autore šajā rakstā analizēs ideju par referendumu kā priekšnoteikumu eiro³ ieviešanai Latvijā.

Septembris ar tam raksturīgo Dzejas dienu gaisotni 11. Saeimas vēlēšanām piešķīra zināmu poētisku noskaņu. Rainis savulaik atzinis: "Nauda ir vara", kā arī paudis ideju: "Satversmes jēdziens – tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis."⁴ Tādēļ visupirms par to, ko šajā sakarā "saka" Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme).

Materiālā Satversme

Konstitucionālo tiesību teorijā ir atzīts tāds fenomens kā konstitūcijas pārveidošanās. Ar šo terminu tiek apzīmētas konstitūcijas pārmaiņas, kas izriet nevis no konstitūcijas teksta grozījumiem, bet gan no faktiem, kuri nav tieši vērsti uz konstitūcijas grozīšanu.⁵ Balstoties uz to, konstitūcijas tiek klasificētas formālajās un materiālajās konstitūcijās. Šā raksta ietvaros nav nepieciešams detalizēti analizēt minēto nošķīrumu, jo sabiedriskās dzīves vai valsts varas īstenošanas kārtības pārmaiņas vienlaikus nozīmē arī formālās konstitūcijas pārveidošanos un tās rezultātā veidojas materiālā konstitūcija.⁶

Profesors Kārlis Dišlers, skaidrojot materiālās konstitūcijas jēdzienu, norādījis, ka tā ir "faktiski pastāvošā valsts iekārta, kas dibinās uz sabiedrībā atrodamo reālo spēku samēra".⁷ Tādējādi materiālajā Satversmē ir ietverti visi nosacījumi, kas attiecas uz valsts iekārtu, mērķiem un vērtībām, kā arī konstitucionālajām institūcijām.⁸ Tiesību zinātnē atzīts, ka "[šādi] pārveidojumi netiek fiksēti ne formālajā konstitūcijā, ne rakstītajos likumos, bet iegūst atzīšanu un spēku konstitucionālo paradumu tiesību veidā, pamazām attīstoties no konstitucionālās praktikas, saskaņā ar reālās dzīves prasībām".