Sabiedrībā lielu uzmanību guva 11. Saeimas pirmā sēde, deputātu došanas ceremonija, kurā vairāki deputāti bija spiesti atkārtot zvērestu jeb svinīgo solījumu vairākas reizes, līdz izdevās to norunāt atbilstoši Satversmes tekstam, savukārt vēl daži deputāti zvērestu deva latgaliski. Juristu vidē attīstījās, kā tas bieži notiek, visai provokatīvas diskusijas gan par zvēresta došanu latgaliski, gan par to, cik lielas atkāpes no teksta pieļaujamas, piemēram, vai deputāts drīkst zvērestu "pastiprināt" ar vārdiem "zvēru pie savas dzīvības"?

Vispirms gribu teikt, ka Latvijas Republikas Satversmē iekļautais zvēresta teksts, kā arī pats fakts, ka personai, lai iegūtu Saeimas deputāta mandātu, ir jāizpilda vairāki priekšnosacījumi, tai skaitā jādod šāds zvērests, nav pasaulē unikāla situācija. Šāda prakse ir daudzās pasaules valstīs, turklāt zvērestu tekstos var atrast visai daudz līdzību. Saeimas deputāta zvērests no citiem atšķiras ar to, ka tajā paredzēta apņemšanās stiprināt Latvijas suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Tad, kad tik gatavoti Satversmes grozījumi, šis zvēresta teksta papildinājums bija īpaša deputātu vienošanās. Tātad, ievērojot un detalizējot Satversmes 4. pantā noteikto, tika likts īpašs, papildu akcents Satversmes līmenī. Šo grozījumu izdarīšanas brīdī spēkā jau bija Valsts valodas likums un deputātiem, manuprāt, bija skaidrs, ko nozīmē zvēresta tekstā iekļautie vārdi "latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu".