I

Vispirms būtu jāizdara divas piebildes. Pirmkārt, pilnīgi neitrāls un objektīvs lasītājs, iespējams, uzreiz vaicātu, vai šis jautājums patiešām ir tik nopietns, lai to apspriestu "Jurista Vārda" slejās. Gandrīz katrā demokrātiski ievēlētā parlamentā gadās pa kādam ekscentriskam deputātam, tādēļ šajos parlamentos laiku pa laikam notiek dažādi vairāk vai mazāk uzjautrinoši brīnumi. Paši esam pieredzējuši gan nākšanu uz plenārsēdi šortos, gan dziesmas un pašsacerētus dzejoļus no Saeimas tribīnes, tomēr neviens no šiem faktiem nekādu īpašu juridisku novērtējumu nav pelnījis. Vēl jo vairāk – ja runa būtu par parastu māžošanos jeb klaunādi, tad mums būtu vienkārši jāatgādina, ka sēdes vadītājam (Saeimas priekšsēdētājam vai viņa biedram) saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 72.–74. pantu ir iespēja īstenot savu disciplināro varu, izdarot attiecīgajam deputātam piezīmi, saucot viņu pie kārtības, liedzot viņam runāt vai pat ierosinot viņa izslēgšanu uz vienu līdz sešām sēdēm.

Tomēr mūsu gadījumā nav nekāda pamata apšaubīt G. Igauņa un J. Viļuma godaprātu un uzskatīt viņu rīcību par māžošanos. Neviens taču nenoliedz, ka Latgales apvienošanās ar pārējo Latviju ir notikusi delikātu kompromisu ceļā; ka Latgales novadam Latvijas iekšienē piemīt nopietna un vērā ņemama savdabība ne tikai dialekta, bet arī tautsaimniecības, kultūras, reliģijas, dzīvesveida un mentalitātes ziņā un ka neatkarīgā Latvijas valsts ir vienmēr tieši vai netieši atzinusi šo savdabību. Vienkāršoti sakot un lietojot kalku no Amerikas angļu valodā izplatīta izteiciena, mēs Latvijā vienmēr esam atzinuši visas "latgaliešu būšanas" nopietnību.