Sekciju "Latvijas tiesību pēctecības un identitātes meklējumi" atklāja profesora Dr.iur. Ringolda Baloža referāts "Pamattiesību konstitucionalizācija Latvijas Republikas Satversmē: no sākotnējās apjausmas līdz interpretācijas kazuistikai". Referents uzsvēra, ka Satversme ir Latvijas Republikas valstiskuma pamats un nacionālās identitātes elements. Kaut arī tā ir pieņemta pirms 90 gadiem, Satversmei piemīt dzīvotspēja par spīti laika ritumam un 50 gadus ilgajam padomju okupācijas periodam. No salīdzinošo tiesību skatupunkta Satversmes spēka atjaunošana ir unikāls gadījums – vienīgais šāds precedents pasaulē.

Tā kā pie "valsts mugurkaula", ko nosaka pamatlikums, līdzās valsts iekārtas organizācijai neapšaubāmi pieder arī cilvēktiesību aizsardzība un regulējums, R. Balodis pievērsās jautājumam, kāpēc 1922. gadā netika pieņemta Satversmes pamattiesību daļa. Viņš arī secināja, ka šis fakts nenozīmēja, ka cilvēktiesības līdz Satversmes VIII nodaļas pieņemšanai 1998. gadā nebūtu tikušas aizsargātas, resp., tas tika darīts ar atsevišķiem likumiem ārpus Satversmes. Profesors pievērsās arī Satversmes VIII nodaļas analīzei, secinot, ka tā izstrādāta, ievērojot 20. gadsimta sākuma latviešu valodas specifiku un juridisko lakonismu, tā atbilst starptautiskajām tradīcijām, taču vienlaikus uzskatāma par nacionālās juridiskās kultūras sasniegumu.

Profesore Dr.iur. Sanita Osipova referātā "Latviešu 20. gs. starpkaru posma nacionālo tiesību nenacionālie avoti" analizēja juridisko kultūru kā nacionālās kultūras un tiesību sistēmu kā nacionālas valsts sastāvdaļu. Izmantojot 1937. gadā pieņemto Civillikumu un Notāru likumu, referente analizēja, cik lielā mērā starpkaru periodā izveidotā tiesību sistēma bija Latvijas Republikas likumdevēja jaunrades rezultāts un cik daudz tika izmantotas iepriekš spēkā bijušās tiesības – Krievijas impērijas un citu valstu jurisprudences sasniegumi. Profesores secinājums: abos aplūkotajos likumos ir maz patiesas juridiskas jaunrades, to pamatā ir bijušie Krievijas impērijas normatīvie akti, kas fragmentāri grozīti vai papildināti. Tātad Latvijas Republikā netika izveidota radikāli jauna "nacionāla" tiesību sistēma – tā balstījās uz iepriekšējām tradīcijām.

LU Latvijas vēstures institūta direktors profesors Dr.hist. Guntis Zemītis referēja par Latvijas tiesību vēstures pamatlicēju Dr.iur. Arvedu Švābi. Viņa tēma – "Arveda Švābes tiesību vēsture – latviešu tiesību vēsture". Atšķirībā no baltvācu vēsturniekiem, kuri līdz pat 20. gadsimta sākumam ignorēja Baltijas tautas – latviešus un igauņus – un savus darbus vienmēr balstīja uz valsts vēstures (Landesgeschichte) pozīcijām, A. Švābe gāja gluži pretēju ceļu, rakstot latviešu kā tautas tiesību (Volksgeschichte) vēsturi.

LU Juridiskās fakultātes doktorante Mg.iur. Elīna Grigore-Bāra uzstājās ar priekšlasījumu par diskusijām, kas risinājās Latvijas Republikas starpkaru perioda agrārās reformas kontekstā saistībā ar privātīpašuma aizsardzību. Drīz pēc valsts dibināšanas 1918. gadā likumdevējs izlēma likvidēt lielsaimniecības (muižas), to zemi izdalot sīksaimniecībām, tādējādi apgādājot bezzemniekus ar iztikas avotu. Vienlaikus politiskajās debatēs aktualizējās jautājums par kompensācijas izmaksu likvidēto lielsaimniecību īpašniekiem. Kā norādīja referente, politiskajās diskusijās iezīmējās divas uzskatu grupas – pilsoniskais viedoklis, ka privātīpašums ir neaizskarams, un sociāldemokrātiskā pozīcija, ka valstij ir tiesības iejaukties un regulēt ekonomiku. Pārsvaru guva tautas atbalstītā sociāldemokrātu pozīcija, un likvidēto lielsaimniecību bijušie īpašnieki atlīdzību par zaudētajiem īpašumiem nesaņēma.

Profesors Dr.iur. Jānis Lazdiņš savā referātā pamatoja tēzi, ka dzimtbūšanas atcelšana Baltijā 19. gs. sākumā bija būtisks latviešu nācijas veidošanās nosacījums, kas, kopsakarā ar vairākām citām vēstures un tiesību vēstures norisēm, darīja iespējamu Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gadā. Viņš aicināja pārskatīt līdz šim valdošos priekšstatus, ka zemnieku brīvlaišana, vienlaikus nepiešķirot tiem zemi (tā sauktā putna brīvība) vērtējama tikai negatīvā nozīmē. Kā norādīja J. Lazdiņš, šim procesam bija arī pozitīvi aspekti: dzimtbūšanas atcelšana, kas bija dabisko tiesību uzplaukuma iespaidā notiekošs kopējs Eiropas process, vienlaikus noslēdza arī pilnīgu pāreju no feodālajām uz kapitālistiskajām ekonomiskajām attiecībām (brīva darbaspēka kustība); pēc dzimtbūšanas atcelšanas veidojās vietējās pagastu pašpārvaldes un tiesu iestādes, kur latviešu zemnieki apguva varas organizācijas iemaņas; brīvlaistajos latviešos radās nacionālās apziņas pirmsākumi.

Dr.iur., Dr.sc.pol. Tālavs Jundzis, kurš bija arī Pasaules latviešu zinātnieku kongresa rīcības komitejas priekšsēdētājs, sekcijā uzstājās ar referātu "Latvijas valsts atjaunošanas tiesiskie pamati", kurā atgādināja un analizēja 1990.–1991. gada notikumus – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Viņš atzina, ka pat to juristu vidū, kuri uzskatīja, ka Latvijai pilnībā jāatdalās no PSRS, nebija vienprātības: atjaunot 1918. gadā dibināto Latvijas valsti uz 1922. gada Satversmes pamata vai arī veidot pilnīgi jaunu suverēnu valsti, kura būtu 1918. gada Latvijas Republikas pēctece. Pirmais variants balstījās uz juridiski pamatotu un starptautiskajām tiesībām atbilstošu koncepciju, ka padomju okupācija bija starptautisko tiesību pārkāpums, kas nevarēja de iure pārtraukt Latvijas pastāvēšanu. Savukārt otra koncepcija, lai arī piedāvāja dažas priekšrocības (piemēram, iespēju pretendēt uz daļu no PSRS īpašuma, t.sk., uz Latvijā izvietotajiem rūpniecības uzņēmumiem un armijas bruņojumu), tomēr saturēja daudzus riska faktorus (ievērot formālos izstāšanās "noteikumus" no PSRS, uzņemties daļu no PSRS parādiem, legalizēt visus padomju imigrantus, piešķirot tiem pilsonību utt.).

Mg.iur. Linards Muciņš savā priekšlasījumā "Akadēmiķis Jānis Vēbers: cīņa par Latvijas tiesību pēctecību un identitāti" atgriezās pie laika, kad pēc neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī Latvijas tiesību sistēma. Dr.iur. J. Vēbers, kurš bijis iecelts par darba grupas vadītāju jauna Latvijas Republikas civilkodeksa projekta izstrādei, tomēr iestājies par nepieciešamību atjaunot 1937. gada Civillikumu (CL), kas arī ticis izdarīts. Par galvenajiem argumentiem J. Vēbers izvirzījis šādus apsvērumus: CL atjaunošana apliecinās Latvijas Republikas turpinātību, kopā ar Satversmi noteiks Latvijas piederību Rietumu tiesību lokam un, konkrēti, Latvijas civiltiesībām tradicionālajai ģermāņu tiesību saimei.

L. Muciņš analizēja arī J. Vēbera priekšlikumus likumam "Par tiesu varu", kas sākotnēji neguva atbalstu, taču pakāpeniski, kaut ar vairāku gadu distanci, tikuši arī iedzīvināti. Viena no šādām J. Vēbera idejām – izveidot Latvijā konstitucionālās kontroles mehānismu – konstitucionālo tiesu, kurā turklāt arī fiziskām personām būtu iespējas iesniegt konstitucionālo sūdzību.

LU Juridiskās fakultātes doktorante Mg.iur. Dina Gailīte referātā "Trimdas latviešu juridiskā prese" analizēja divu preses izdevumu – "Tiesībnieks" (1947–1949, redaktors Kārlis Vanags) un "Latviešu Juristu Raksti" (1959–1973, redaktors Konstantins Ozoliņš) – mērķus, saturu un paliekošo devumu. Abu izdevumu galvenie uzdevumi bija līdzīgi, svarīgākie no tiem: uzturēt trimdas juristu savstarpējo personisko un profesionālo saikni; skaidrot ar okupētās Latvijas tiesisko stāvokli saistītos jautājumus; diskutēt ar Latvijas faktiskās neatkarības un tiesību sistēmas atjaunošanu saistītus jautājumus u. c. Abu žurnālu autoru loku veidoja vēl Latvijā izglītoti un strādājuši juristi, viņu vidū – profesors Dr.iur. Arveds Švābe, senators Mintauts Čakste, profesors Dr.iur. D.A. Lēbers, tiesībnieks un vēsturnieks Ādolfs Šilde, profesors Dr.iur. Dr.phil. Lotārs Šulcs u. c. Trimdas juridiskā prese bija viena no platformām, kur latviešu trimdas juristi pamatoja un popularizēja Latvijas nelikumīgās okupācijas un valstiskās nepārtrauktības ideju, Satversmes spēkā esības koncepciju. Atjaunojot Latvijas faktisko neatkarību, šīs idejas kļuva par valstiskās kontinuitātes doktrīnas pamatu.

Sekcijā "Tiesību un juridiskās prakses ilgtspējīga attīstība" savus pētījumus prezentēja deviņi referenti.

Asociētā profesore Dr.iur. Daiga Rezevska savā priekšlasījumā aplūkoja tiesiskās paļāvības principa satura konkretizāciju un attīstību judikatūrā. D. Rezevska raksturoja tiesiskās paļāvības principu kā vienu no demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem, iezīmēja šā principa izpratni un analizēja jaunākās judikatūras atziņas. D. Rezevska uzsvēra, ka ekonomiskās krīzes apstākļos valstij jau pirms ierobežojošu pasākumu veikšanas jāizvērtē visas iespējamās alternatīvas un jācenšas primāri nodrošināt tās pamatpienākumu izpildi attiecīgajā jomā. Valstij īpaši jārūpējas, lai aizsardzība tiktu nodrošināta tieši mazaizsargātajām grupām, kā arī jācenšas nodrošināt šo tiesību īstenošanu atbilstoši maksimālajiem attiecīgajā laika posmā pieejamajiem resursiem. Tāpat priekšlasījumā tika konstatēts, ka Satversmes tiesas spriedumos, kuri ietekmēja personu sociālo tiesību apjomu ekonomiskās krīzes apstākļos, alternatīvu izvērtējums un mazaizsargāto grupu īpašas aizsardzības nodrošinājums nav atrodams.

Profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga analizēja publisko un privāto interešu kolīziju kriminālprocesā. Referātā tika uzsvērts, ka kriminālprocesam kā krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma līdzeklim jānodrošina publisko interešu ievērošana, nepamatoti neierobežojot personisko interešu aizsardzību. Izstrādājot kriminālprocesa tiesību normas, jāizvērtē, kuras intereses ir primāras un dominēs konkrēta kriminālprocesuālā institūta saturā. Tāpat jāatceras, ka krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums nav pašmērķis, kas sasniedzams jebkādiem līdzekļiem. Kriminālprocess realizējams, ievērojot aizsargātās personas intereses, bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Ja šis nosacījums tiek pārkāpts, tas var novest pie procesa atzīšanas par "netaisnīgu".

Lektore Silvija Meiere aplūkoja ilgtspējīgas attīstības principu Satversmes tiesas praksē. S. Meiere norādīja, ka plānošanas lietās Satversmes tiesa ilgtspējīgas attīstības principu būtībā ir pielīdzinājusi integrācijas principam, kurā visi aspekti – ekonomiskie, sociālie un vides – ir vienlīdz svarīgi. Integrācijas princips lielākoties ticis aplūkots caur lēmuma (attīstības risinājuma) pieņemšanas prizmu. Šāda lēmuma pieņemšanas process paredzēts, lai noskaidrotu, ar kādiem nosacījumiem pieļaujama attīstības iecere, ja ņem vērā arī sociālo un vides aspektu. S. Meiere arī kritiski vērtēja jaunākajā praksē vērojamo tendenci, kad ietekmes uz vidi neizvērtēšana un nepienācīgas konsultācijas ar sabiedrību tiek atzītas par nebūtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem.

Profesora Dr.iur. Jāņa Rozenfelda priekšlasījums bija veltīts Civillikumam un latviskajai identitātei. J. Rozenfelds visupirms akcentēja Civillikumu kā romiešu tiesību latviskojumu, uzsverot arī Civillikuma atjaunošanas lielo ietekmi uz juridisko kultūru Latvijā. Civillikuma normas to satura latviskošanas procesā zaudēja savu atpazīstamību, ko piešķir no latīņu valodas aizgūtais apzīmējums. Tomēr Civillikums saglabājis gan romiešu tiesību ietekmi, gan vācu tiesību tradīciju, gan arī pretrunu starp šīm divām sistēmām. Civillikuma piemērošana aizvien atspoguļojot noteiktu juridisko kultūru. Savukārt nacionālā kodeksa efektivitāti parāda tas, cik lielā mērā šajā avotā iespējams identificēt universālās vērtības, kas kopīgas visām vai vismaz vairumam tiesību sistēmu. Šajā ziņā šķērslis varētu būt atsevišķas Civillikuma vietējās iztulkošanas īpatnības.

JD, Dr.h.c.iur. Jānis Bolis savu priekšlasījumu veltīja mediācijas institūta attīstībai Latvijā, aplūkojot laiku no 1998. gada, kad J. Bolis sāka mediācijas apmācību Rīgas Juridiskajā augstskolā, līdz pat mūsdienām. Tāpat J. Bolis analizēja Tieslietu ministrijas sagatavoto Mediācijas likuma projektu un pauda pārliecību, ka mediācijas sekmīga attīstība un izaugsme ir pašu mediatoru ziņā, piedāvājot rekomendācijas, kā to paveikt.

Profesore Dr.iur. Ilma Čepāne referātā analizēja Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ilgtspējīgas attīstības tiesiskās problēmas. I. Čepāne uzsvēra, ka piekrastes aizsargjosla atzīstama par nacionālu vērtību, kuras saglabāšanai ir jāapstiprina īpaša valsts programma. Piekrastes valsts īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā varētu būt sarežģīta no tehniskā viedokļa un nevajadzīga no juridiskā viedokļa. Lai nodrošinātu piekrastes ilgtspējīgu attīstību, piekrastes zemes būtu nododamas pašvaldību valdījumā. Savukārt pašvaldībām, izstrādājot teritorijas plānojumus, jāņem vērā attīstības risinājuma ietekme uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kultūras mantojumu un sociālām problēmām.

Profesore, LZA korespondētājlocekle Dr.iur. Ārija Meikališa priekšlasījumā aplūkoja piespiedu pasākumus kriminālprocesā, to izpratni, nepieciešamību un piemērošanas robežas. Ā. Meikališa uzvēra, ka piespiedu pasākumu piemērošanas procesā jānodrošina samērīguma prasības ievērošana. Savukārt īpaša nozīme esot piespiedu līdzekļu piemērošanas pamata pareizai noteikšanai, piemērošanas procesuālās kārtības ievērošanai, kā arī efektīvas procesuālo garantiju sistēmas pastāvēšanai. Ā. Meikališa atzina, ka vairumā gadījumu Kriminālprocesa likuma regulējums šajā jomā prasa pilnveidi.

Profesors, LZA īstenais loceklis Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns analizēja juridiskās personas atbildības atšķirības no publiskas personas civiltiesiskās atbildības. Priekšlasījumā K. Torgāns uzmanību veltīja atbildīgo personu noskaidrošanai privātajās un publiskajās tiesībās, kā arī salīdzināja civiltiesiskas juridiskās personas un publiskas personas atbildības izpausmes. Tāpat kā jauns atbildības veids administratīvajās tiesībās tika aplūkota pārvaldes institūciju mantiskā atbildība, kā arī raksturota iestāde kā civiltiesiska juridiskā persona.

Docents Dr.iur. Jānis Kārkliņš vērtēja Kopējā modeļa (Common Frame of Reference) regulējuma būtiskākos aspektus un gaidāmo ietekmi uz Latvijas līgumtiesībām. Balstoties uz Kopējā modeļa regulējumu, J. Kārkliņš rosināja veikt Latvijas nacionālo līgumtiesību modernizāciju, iezīmējot vairākus konkrētus grozījumu priekšlikumus. Piemēram, jauninājums mūsdienu līgumtiesībās ir tiesības atkāpties no līguma saistošā spēka principa gadījumos, kad līguma darbības termiņš ir nenoteikts. Tāpat uzmanību pelna apstākļu izmaiņas klauzula, atbilstoši kurai zināmos apstākļos personai neiestājas civiltiesiskā atbildība par līguma neizpildi. Latvijas līgumtiesībās būtu ietverams regulējums par pārkāpumiem pirmslīgumiskajās attiecībās, nosakot pienākumu pirmslīgumiskās sarunas veikt labā ticībā ar nodomu stāties līgumtiesiskajās attiecībās, kā arī paredzot pušu informācijas konfidencialitātes ievērošanas pienākumu.

Dina Gailīte, Jānis Pleps