Šis “Jurista Vārds” iznāk starp diviem valsts svētkiem – Lāčplēša dienu, kad pieminam 1919. gada izšķirošās kaujas par Latvijas brīvību, un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu – 1918. gada 18. novembri.

Abi šie latviešu tautai izšķirīgie notikumi nebūtu iespējami bez daudzu vēstures faktu veiksmīgas un pat neticamas sakritības: Krievijas un Vācijas impērijas sabrukums, lielinieku apvērsuma izraisītais pilsoņu karš un haoss Krievijā, Rietumu sabiedroto šaubas un vilcināšanās attiecībā uz Krievijas Baltijas provincēm, zināms varas vakuums šajā teritorijā utt.

Taču, lai kādi tobrīd būtu bijuši starptautiskie un vietējie apstākļi, Latvijas valsts nebūtu izveidota un tās neatkarība nebūtu nosargāta, ja latviešu tauta nebūtu to vēlējusies un kā nācija nebūtu tam nobriedusi.

Pretējā gadījumā – ja tāda nebūtu tautas griba – Tautas padomi, kas 18. novembrī uz Latvju Operas (tagadējā Nacionālā teātra) skatuves pasludināja Latvijas valsti un paziņoja, ka uz to pārgājusi augstākā suverēnā vara Latvijā, nevarētu dēvēt nekā citādi kā vien par traku ideālistu pulciņu. Lai cik enerģiski būtu Tautas padomē apvienojušies latviešu un mazākumtautību partiju pārstāvji, bez visas Latvijas tautas atbalsta jaunieceltā ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa svinīgajā sapulcē izteikto valdības apņemšanos – “galvenais uzdevums ir Latvijas valsts izveidošana, nostiprināšana uz ārieni un iekšieni” – nebūtu iespējams piepildīt.

To apliecināja Brīvības cīņas, kas sekoja Latvijas pasludināšanai un ilga līdz pat 1920. gadam un kuru laikā jaunās valsts vēl tikai topošais karaspēks cīnījās gan ar padomju armiju, tajā skaitā P. Stučkas iecerētās padomju Latvijas spēkiem, gan vācu dzelzsdivīziju un Bermonta avantūristiem. Latvijas tauta, maksājot ļoti augtu cenu, pārliecinoši pierādīja, ka intelektuālās elites izvirzītais mērķis – Latvijas valsts – ir visas nācijas griba.

Arī šobrīd, kad svinam Latvijas dibināšanas 93. gadadienu, situācija nav vienkārša, tomēr nekādā gadījumā nav salīdzināma ar apstākļiem, kuros valsts tika dibināta. Protams, apzinoties, ka joprojām neesam atguvušies no ekonomiskās krīzes (un ir sācies tās kārtējais un nākamais vilnis), ka no Latvijas ik dienu aizbrauc desmitiem un varbūt par simtiem cilvēku, ka daļa iedzīvotāju pilnībā neizprot šīs nacionālās valsts pamatus un, tos graujot, vāc parakstus otras valsts valodas ieviešanai, tomēr Latvijas tauta, es ticu, joprojām ir spēcīga savā pārliecībā, pašapziņā un rīcībā. Tikai šādu tautu sauc par nāciju un tikai šāda tauta ir spējīga radīt un turpināt savu valsti. Galu galā – skaitliski daudz lielākas tautas, atšķirībā no latviešiem, ir dzīvojušas un zudušas un joprojām eksistē, tā arī savu valsti nekad neizveidojot. Ar mums bija, ir un būs citādi.

1918. gada 18. novembrī Tautas padomes priekšsēdētāja otrais biedrs zvērināts advokāts Gustavs Zemgals, kurš vadīja valsts pasludināšanas aktu, teica: “Mums visiem ir viens sauciens: Saules mūžu lai dzīvo brīvā, demokrātiskā Latvija!” Svinot svētkus, atcerēsimies, ka katrs esam daļa no Latvijas tautas, kam pieder Latvijas valsts suverēnā vara. Latvijas tauta, tātad katrs no mums, ir atbildīgs par savu valsti un to, lai G. Zemgala un citu mūsu valsts dibinātāju vēlējums piepildītos.