Apsūdzības galvenās funkcijas

Ja notiesājoša sprieduma taisīšanas iespējamība ir lielāka par attaisnojošu spriedumu, ceļama ir apsūdzība.²

Pirms pievērsties raksta ievadā minētajam uzdevumam, vispirms jānoskaidro, kādas ir apsūdzības funkcijas un kādas prasības izvirzāmas, lai apsūdzība tās pildītu.

Apsūdzībai ir divas galvenās funkcija – norobežojošā un informatīvā. Abas funkcijas nozīmības ziņā ir līdzvērtīgas.³

Norobežojošā funkcija – apsūdzība identificē procesa priekšmetu, t.i., nosaka lietas izskatīšanas robežas tiesā un to, kādos ietvaros likumīgu spēku iegūs tiesas spriedums.

Informatīvā funkcija – apsūdzība sniedz informāciju, kas nepieciešama apsūdzētajam, vienlaikus nodrošinot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta trešās daļas "a" un "b" punktos paredzētās tiesības, tai skaitā tikt nekavējoties informētam detalizēti par izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu. To, kādā veidā apsūdzētais informējams, sīkāk reglamentē procesuālie likumi.

Ja apsūdzība pilda vienu no šīm funkcijām, tas nenozīmē, ka tā pilda otru funkciju. Tāpēc tas, vai apsūdzība pilda abas šīs funkcijas, pārbaudāms atsevišķi.

Apsūdzības norobežojošā funkcija

Lai apsūdzība pildītu norobežojošo funkciju, nodarījums aprakstāms tā, lai to varētu nošķirt no citiem vienveidīgiem tās pašas personas izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas nepieciešams, lai izvairītos no atkārtotas notiesāšanas par vienu un to pašu nodarījumu,⁴ kā arī ļautu precīzi izlemt kriminālatbildības noilguma jautājumu.⁵

Šos kritērijus nevar definēt abstrakti visiem gadījumiem. Šeit jāņem vērā konkrētā situācija, tostarp inkriminētās KL normas specifika.

Jo lielāka varbūtība tam, ka apsūdzētais izdarījis citus vienveidīgus noziedzīgus nodarījumus, jo konkrētākam jābūt inkriminētā nodarījuma aprakstam.⁶

Atkarībā no situācijas dažādiem nodarījumu konkretizējošiem apstākļiem piemīt atšķirīga svarīguma pakāpe. Ar viena apstākļa precīzāku aprakstu var aizstāt citus. Piemēram, nodarījuma izdarīšanas laiks var zaudēt norobežojošās funkcijas nozīmi, ja citu apstākļu izklāsts ļauj pietiekami skaidri norobežot konkrēto nodarījumu no citiem.⁷ Piemēram, slepkavības gadījumā apsūdzība norobežojošo funkciju pilda jau tad, ja norādīta noslepkavotās personas identitāte,⁸ jo noslepkavot divas reizes vienu un to pašu personu nevar. Citādi vērtējama situācija, ja izdarīts slepkavības mēģinājums. Šeit cietušā personība nav pietiekams nodarījumu identificējošs apstāklis, jo slepkavības mēģinājums pret vienu un to pašu personu var tikt izdarīts vairākkārt.

Lai novērstu iespējamos robus kriminālvajāšanā, atsevišķos gadījumos nodarījuma individualizēšanai (norobežošanai) tiesu praksē tiek pieļautas mazāk stingras prasības. Piemēram, mazgadīgo seksuālās izmantošanas gadījumos ar sērijveida raksturu ir pietiekami, ja nodarījuma aprakstā norādīta cietušā persona, vienveidīgi izdarīto noziedzīgo nodarījumu izpildīšanas veids tā vispārējos vilcienos, noteikts laika periods un maksimāli iespējamais nodarījumu skaits.⁹ Tomēr minētais izņēmums pieļaujams tikai tad, ja sīkākas detaļas nav objektīvi noskaidrojamas.¹⁰

Apsūdzības robežas iztiesāšanā

Apsūdzības celšana par vienu noziedzīgu nodarījumu nedod tiesības veikt tiesas izmeklēšanu par citu noziedzīgu nodarījumu. Šāda rīcība nav savienojama ar apsūdzības principu (Anklagegrundsatz jeb Akkusationsprinzip – vācu val.),¹¹ kas pēc būtības atbilst KPL minētajam procesuālo funkciju nodalīšanas principam.

Apsūdzības robežas veido nevis apsūdzībā sniegtais nodarījuma juridiskais vērtējums, bet gan apsūdzētā piedalīšanās apsūdzībā atspoguļotā notikumā ar visiem tā blakusapstākļiem.¹² Tikai noziedzīgā nodarījuma juridiskās kvalifikācijas grozīšana tiesas spriedumā neizjauc identitāti starp apsūdzībā un spriedumā norādīto nodarījumu.¹³ Apsūdzētajam nav tiesību, lai materiālo krimināltiesību terminus tiesa interpretētu līdzīgi kā valsts apsūdzība.¹⁴ Turklāt, pamatojot citādu juridisko kvalifikāciju, nozīmi var iegūt no apsūdzības atšķirīgi faktiskie apstākļi.

Iekļaujot apsūdzībā noteiktus faktiskos apstākļus, prokuratūra pauž gribu veikt attiecīgā noziedzīgā nodarījuma kriminālvajāšanu. Apstāklis, ka prokuratūra nodarījumu kvalificējusi citādi vai norādījusi atšķirīgus faktiskos apstākļus, nenozīmē, ka nav pausta griba veikt nodarījuma kriminālvajāšanu, ja vien saglabājas identitāte starp apsūdzībā un tiesas spriedumā par pierādītu atzīto nodarījumu.¹⁵ Tikmēr, kamēr nepastāv šaubas, ka pierādīta apsūdzētā piedalīšanās viņam inkriminētā nodarījumā, kaut arī atsevišķās detaļās tas noticis citādi, tiesai ir pienākums taisīt notiesājošu spriedumu arī tad, ja prokurors apsūdzību nav grozījis atbilstoši iegūtajiem pierādījumiem.¹⁶

Tātad apsūdzības robežas ievērotas arī tad, ja tiesa atzīst par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus, kā arī kvalificē tos citādi.¹⁷

Lai pārbaudītu, vai tiesa ievērojusi apsūdzības robežas, resp., saglabājusi identitāti ar apsūdzībā norādīto noziedzīgo nodarījumu, iespējami divi risinājumi.