Jau 1977. gadā Francijas prezidents Žiskārs d"Estēns (Giscard d"Estaing) ierosināja Eiropas Padomē tiesiskuma telpas konceptu, kas būtu jauno normu apkopojums par izdošanu. Mērķis bija atrisināt starp deviņām dalībvalstīm pastāvošās problēmas attiecībā uz izdošanu par terorismu. Tomēr šis ierosinājums netika atbalstīts. Vēlāk 1985. gadā piecas dalībvalstis Šengenā vienojās par pakāpenisku robežu pārbaužu atcelšanu. Turklāt 1986. gadā divpadsmit dalībvalstis noslēdza Vienotu Eiropas aktu, kas paredzēja garantiju nodrošināt brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustību.

Jau no Eiropas Savienības izveidošanas laikiem krimināltiesības bija katras valsts suverenā joma, tomēr ar laiku šī joma zaudē suverenitāti. Lisabonas līgums¹ ir pēdējais no elementiem, kas ievieš konceptuālas izmaiņas attiecībās starp nacionālajām krimināltiesībām un Eiropas Savienību. Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, krimināltiesības tiek pielīdzinātas pārējām Savienības jomām. Pašlaik atkarībā no skatāmā jautājuma iespējams izstrādāt regulas un direktīvas. Līdz šim ne Eiropas Komisija, ne Eiropas Savienības dalībvalstis nav nākušas klajā ar regulu krimināltiesību jomā. Tomēr tiek izstrādātas vairākas direktīvas krimināltiesību un kriminālprocesuālos jautājumos.

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departaments koncentrētā veidā sniedz pārskatu par jauniem Direktīvas projektiem, par kuriem ir panākts progress diskusijās Eiropas Savienības Padomē. Viens no šādiem tiesību aktiem ir Direktīva par Eiropas aizsardzības rīkojumu, kas stājās spēkā 2011.