30. Janvāris 2001 /NR. 1 (194)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vai noziedzīgs nodarījums ir bīstams, un cik bīstams

Vai noziedzīgs nodarījums ir bīstams, un cik bīstams

Dr. iur. Aleksejs Loskutovs, Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesisko zinātņu katedras asociētais profesors, Mag. iur. Andrejs Judins, Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesisko zinātņu katedras docents, — "Latvijas Vēstnesim"

LOSKUTOVS.JPG
(27773 BYTES) Virsraksts varētu likties retorisks un pat naivs. Tomēr iepazīšanās ar krimināltiesību doktrīnu un tiesību jaunrades produktiem pārliecina, ka atbildes uz šo it kā vienkāršo jautājumu mēdz būt dažādas.

20. gadsimta sākumā slavens vācu krimināltiesību speciālists Berlīnes universitātes profesors Francs fon Lists rakstīja, ka noziegums var tikt definēts kā pieskaitāma, prettiesiska rīcība, kura sakarā ar tās īpašo bīstamību juridiskajām vērtībām tiek aplikta ar sodu.1 Jebkādas pazīmes, proti, pieskaitāmības, prettiesiskuma, darbības un bīstamības — neesamība, pēc viņa domām, izslēdz sodāmību un noziedzīga nodarījuma esamību.

Viens no izcilākajiem Krievijas juristiem Nikolajs Tagancevs, pārdomājot nozieguma būtību, norādīja, ka par noziedzīgu ir uzskatāms nodarījums, kas apdraud juridisku normu tās reālajā esībā un ar to aizsargātu dzīves interesi.2

JUDINS.JPG (29476 BYTES) Dažus gadus vēlāk profesors S. Pozniševs uzskatīja: par noziegumu jāatzīst tāds nodarījums, kas pārkāpj ar vispārēju progresu savienojamas personas brīvības robežas, apdraud kādu citu cilvēku labumu un nevar būt pietiekamā mērā novēršams, ja tam nesekos kriminālsods.3

Ar nožēlu jākonstatē, ka nedz 19. gadsimta beigās, nedz 20. gadsimta sākumā šie teorētiskie atzinumi nav atraduši atspoguļojumu kriminālajā likumdošanā. Krievijas 1903. gada 22. marta Sodu likumi, attiecināti uz Latvijas Republiku pēc valsts neatkarības proklamēšanas, noteica: "Par noziedzīgu atzīstams nodarījums, kurš tā izdarīšanas laikā noliegts likumā ar soda piedraudējumu."4 Tāds pats šis formulējums palika arī Soda likumā, kas tika pieņemts 1933. gada 24. aprīlī.5

Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā tās teritorijā spēkā bija 1926. gada KFPSR Kriminālkodekss. Šis Kriminālkodekss ir interesants ar to, ka vārda "noziegums" vietā tika izmantots jēdziens " sabiedriski bīstams nodarījums". Tas savukārt tika definēts kā darbība vai bezdarbība, kas ir vērsta pret padomju iekārtu un apdraud tiesisku kārtību, kuru noteica strādnieku un zemnieku vara pārejas posmā uz komunistisku iekārtu. Īpaši bija noteikts, ka nav atzīstama par noziegumu darbība, kam formāli gan ir kāda šā kodeksa Sevišķās daļas panta pazīme, bet kas acīmredzama mazsvarīguma un bīstamo seku neesamības dēļ nav sabiedriski bīstama.6

1961. gadā tika pieņemts un stājās spēkā LPSR Kriminālkodekss, kurā tika apvienota formālā un materiālā pieeja nozieguma definīcijai. Tajā atgriezās princips nulla poena sine lege , bet bija uzskaitītas arī tās pamatintereses, kuras aizsargā krimināllikums: "Par noziegumu atzīstams krimināllikumā paredzēts sabiedriski bīstams nodarījums (darbība vai bezdarbība), kas apdraud padomju sabiedrisko vai valsts iekārtu, sociālistisko saimniecības sistēmu, sociālistisko īpašumu, pilsoņu personu un viņu politiskās, darba, mantiskās un citas tiesības, kā arī citāds sociālistisko tiesisko kārtību apdraudošs, sabiedriski bīstams nodarījums, kas paredzēts krimināllikumā."7 Ļoti svarīgi, ka Kriminālkodeksā ne vien tika noteikta, bet visai plaši izmantota sabiedriskās bīstamības koncepcija. Šī koncepcija palika Kriminālkodeksā arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, kad kodekss tika pārdēvēts par Latvijas Kriminālkodeksu un tika grozīta nozieguma definīcija. Atbilstoši tai "par noziegumu atzīstams Latvijas Republikas krimināllikumā paredzēts sabiedriski bīstams nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un par kura izdarīšanu draud kriminālsods".8

1999. gada 1. aprīlī stājās spēkā jauns Latvijas Krimināllikums.9 Tam ir vairākas atšķirības no Kriminālkodeksa. Atšķiras arī nozieguma definīcija: "Par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties