I. Latvijas pilsonība okupācijas periodā

[1] Latvijas pilsonība tika iedibināta ar 1919. gada 23. augusta Pavalstniecības likumu,¹ kas, pirmkārt, noteica Latvijas pilsoņu sākotnējo loku un, otrkārt, – atbilstoši Eiropas nacionālo valstu tradīcijai – noteica, ka pilsonība pamatā tiek mantota no vecākiem (ius sanguinis princips), tātad Latvijas pilsoņa pēcnācējs automātiski ir Latvijas pilsonis.

[2] Latvijas pilsonības atjaunošana ir saistīta ar Latvijas valsts atjaunošanu 1990.–1991. gadā.

[3] Ir svarīgi uzsvērt to, ka Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt arī okupācijas periodā. Dažkārt dzirdētais apgalvojums, ka līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā beidza eksistēt arī Latvijas pilsonība un tā no jauna tika piešķirta tikai reizē ar valsts atjaunošanu 1990.–1991. gadā, ir aplams. Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku, neraugoties uz to, kādas valsts pases cilvēkiem toreiz bija.

[4] Pilsonības tālākpastāvēšana okupācijas periodā ir loģiska konsekvence Latvijas valsts tālākpastāvēšanai okupācijas periodā, kas izriet gan no starptautiskajās tiesībās, gan no 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas. Saskaņā ar to okupācijas periodā 1919. gada 23. augusta Pavalstniecības likums turpināja darboties. Tādējādi Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un izplatīties saskaņā ar ius sanguinis principu arī nākamajās paaudzēs, ja viens no vecākiem bija Latvijas pilsonis. Tas attiecas gan uz Latvijas pilsoņiem Latvijā, gan uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri bija nonākuši Rietumos (no kuriem daudzi vēlāk kļuva par dubultpilsoņiem), gan uz tiem, kas bija nonākuši Krievijā vai citās NVS valstīs.

[5] Turpretim PSRS pilsonība, kas visiem okupētās un anektētās Latvijas pilsoņiem automātiski tika piešķirta ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1940. gada 7. septembra dekrētu "Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību", nekad nav bijusi spēkā, jo šīs pilsonības uzspiešana bija prettiesiskās aneksijas tālākas izvēršanas, respektīvi, tās noslēguma akts. Šādā kārtībā piešķirta pilsonība no starptautisko tiesību un no Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas viedokļa ir tiesiski neeksistējoša.

[6] No iepriekš teiktā izriet vairāki secinājumi attiecībā uz Latvijas pilsonību okupācijas periodā:

1) neviens Latvijas pilsonis – nedz Latvijā, nedz ārpus tās – okupācijas periodā Latvijas pilsonību nav zaudējis;

2) neviens Latvijas pilsonis nekad nav bijis PSRS pilsonis (neraugoties uz to, ka Latvijas pilsoņiem Latvijā okupācijas režīms izdeva PSRS pases);

3) tie Latvijas pilsoņi, kas okupācijas periodā legāli ieguva kādas citas valsts (nevis Latvijas okupētājvalsts PSRS) pilsonību, ir kļuvuši par dubultpilsoņiem.