Šobrīd Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 25.–27. pants un Ministru kabineta 2003. gada 28. oktobra noteikumi Nr. 590 "Grūtniecības pārtraukšanas organizatoriskā kārtība" nosaka kārtību, kādā sievietei tiek nodrošinātas izvēles iespējas labprātīgai grūtniecības pārtraukšanai ārstniecības iestādē, kā arī grūtniecības pārtraukšanai izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju un atsāpināšanas veida izvēles iespējas.

Tātad grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz grūtniecības 12. nedēļai. Norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc sievietes vēlēšanās izsniedz ginekologs (dzemdību speciālists) vai ģimenes ārsts, vienlaikus informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamiem medicīniskiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību. Grūtniecības pārtraukšanu ginekologs (dzemdību speciālists) drīkst veikt ārstniecības iestādes stacionārā ne agrāk kā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma izsniegšanas.

Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana, pamatojoties uz medicīniskām indikācijām vai tiesībaizsardzības iestādes izsniegtu izziņu par izvarošanas gadījumu. Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ ir pieļaujama līdz grūtniecības 24. nedēļai. Izvarošanas rezultātā iestājušās grūtniecības pārtraukšana ir pieļaujama līdz grūtniecības 12. nedēļai. Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, pieļaujama, ja ir ārstu konsilija apstiprinājums un sievietes (tās aizgādņa) rakstveida piekrišana.

Ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, ārstam ir pienākums uzklausīt pacienti un veltīt pienācīgu uzmanību viņas uzskatiem, ņemot vērā šīs pacientes vecumu un brieduma pakāpi. Ārsta pienākums ir par grūtniecības iestāšanos informēt grūtnieces vecākus vai aizbildni.

Pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc pašas vēlēšanās drīkst izsniegt, ja vismaz viens no viņas vecākiem vai aizbildnis grūtniecības pārtraukšanai ir devis rakstveida piekrišanu. Pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, pieļaujama, ja ir ārstu konsilija apstiprinājums vai tiesībaizsardzības iestādes izsniegta izziņa par izvarošanas gadījumu un ja vismaz viens no pacientes vecākiem vai aizbildnis devis rakstveida piekrišanu (strīdus gadījumā nepieciešams bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmums).

Tāpat Ārstniecības likuma 40. pants paredz, ka ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties pārtraukt grūtniecību, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

Savukārt Krimināllikuma 135. un 136. pants paredz kriminālatbildību par abortu, ko grūtniecei izdarījusi persona, kurai ir tiesības to darīt, ja aborts izdarīts ārpus slimnīcas vai citas ārstniecības iestādes vai arī ārstniecības iestādē, bet bez tiesiska pamata; par aborta izdarīšanu grūtniecei antisanitāros apstākļos vai ja to izdarījusi persona, kurai nav tiesību izdarīt abortu; par aborta neatļautu izdarīšanu grūtniecei atkārtoti; par aborta neatļautu izdarīšanu pret grūtnieces gribu vai ja aborta neatļauta izdarīšana izraisījusi grūtnieces nāvi vai citas smagas sekas; par grūtnieces piespiešanu izdarīt abortu.