Starp pazīmēm, kas raksturo piesavināšanās kā noziedzīga nodarījuma sastāva subjektu un subjektīvo pusi, norādāms tas, ka sveša manta atrodas vainīgās personas pārziņā vai manta tai uzticēta, t. i., manta pie šīs personas nonākusi tiesiski, un tikai pēc tam vainīgajai personai rodas nodoms mantu prettiesiski pārņemt savā valdījumā, t. i., nolaupīt.

Starp pazīmēm, kas raksturo krāpšanas kā noziedzīga nodarījuma subjektu un subjektīvo pusi, norādāms, ka nodoms prettiesiski iegūt svešu mantu savā valdījumā vainīgajai personai rodas pirms tam, kad manta nonākusi pie šīs personas, vai mantas saņemšanas brīdī, un viltus, uzticēšanās tiek izmantots kā mantas prettiesiskas iegūšanas veids. Krāpšanas gadījumā svešas mantas saņemšanas brīdī vainīgā persona jau zina, ka saņemto mantu neatgriezīs cietušajam, un tādā veidā izpaužas uzticības ļaunprātīga izmantošana.

Vienošanās starp cietušo un vainīgo personu par mantas nodošanu nākotnē nenozīmē to, ka manta jau ir uzticēta vainīgajai personai vai manta jau atrodas vainīgās personas pārziņā. Tā ir uzticības izrādīšana vainīgajai personai, kura turpmāk šo uzticību var izmantot ļaunprātīgi.