Diskusijas par ētikas problēmām, kas saistītas ar medicīnas praksi, ir bijušas aktuālas vienmēr, tomēr 21. gadsimtā eitanāzija, orgānu transplantācija, cilmes šūnu pētījumi, medicīniskās apaugļošanas tehnoloģijas, ģenētiskā diagnostika, taisnīguma problēmas medicīnā un līdzīgi jautājumi ziņu virsrakstos parādās īpaši bieži. Arī embrija morālais statuss ir viena no tēmām, kas regulāri tiek aktualizēta gan abortu problēmas kontekstā, gan saistībā ar cilvēka embriju izmantošanu zinātniskos pētījumos. Šovasar Latvijā ar abortiem un embrija morālo statusu saistītos jautājumus uzmanības centrā ir izvirzījusi aprīlī notikušās konferences "Aborts – medicīniska manipulācija vai bērna nogalināšana" rezolūcija. Konferences dalībnieku priekšlikums bija mainīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantu, norādot, ka bērnam ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību no ieņemšanas brīža. Tomēr šajā diskusijā par abortu tēmu ir vērojamas vairākas neskaidrības un neprecizitātes.
Diskusijās par bioētikas problēmām, tāpat kā jebkurā filozofiskā diskusijā, būtiska nozīme ir jēdzienu un terminu lietojumam. Sarunas dalībnieku lietotie termini un to definīcijas lielā mērā viedo diskusijas saturu, nosaka tās gaitu, kā arī ētiskās un tiesiskās sekas. Šā brīža diskusiju par abortiem Latvijā raksturo terminoloģiska neskaidrība un apzināta emocionāla ietekmēšana, juku jukām lietojot terminus "nedzimis bērns", "bērns", "ieņemtais", "embrijs", "auglis", "cilvēks", "persona" utt. Medicīnā uz sākotnējām cilvēka dzīvības attīstības stadijām pēc olšūnas un spermatozoīda saplūšanas ir vispārpieņemts attiecināt terminu "embrijs", sākot ar devīto nedēļu pēc apaugļošanās sāk lietot terminu "auglis", un tikai pēc dzimšanas tiek lietots termins "bērns", tādēļ bioētikā ir pieņemts abortu kontekstā lietot terminus "embrijs" un "auglis".
Analizējot šā brīža diskusiju no bioētikas viedokļa, nav skaidra arī jēdziena "bioētika" visai vienpusīgā interpretācija, ko piedāvā dažas no diskusijā iesaistītajām pusēm. Bioētika ir relatīvi jauna praktiskās ētikas joma, kas radusies 20.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
