Kopš 1. Saeimas pirmās sēdes ir pagājuši deviņdesmit gadi, un iespējams paraudzīties uz to, kā parlamentārisms Latvijā ir attīstījies. Viens no parlamentārisma mazāk pētītiem jautājumiem Latvijā ir parlamentārās tradīcijas. Lai sniegtu nelielu ieskatu šajā jautājumā, vēlos nedaudz ieskicēt parlamentārās tradīciju lomu Saeimā, to izveidošanos un ievērošanu.

Saeimas darbības principi ir noteikti gan Satversmē, gan Saeimas kārtības rullī, un tie ir labi zināmi. Taču Saeimā, tāpat kā citos parlamentos, pastāv arī vairākas nerakstītas parlamentārās tradīcijas, kuru aizsākumu var saskatīt jau 1918. gadā sanākušās Latvijas Tautas padomes darbības laikā.

Visu Saeimā bijušo un esošo parlamentāro tradīciju analīzei būtu veltāms plašāks pētījums, jo to rašanās un attīstība ir visai savdabīga. Šoreiz tiks minētas tikai dažas būtiskākās, kuras ir bijušas gan Latvijas parlamentārisma sākumposmā, tās, kuras kādreiz bijušas, bet šobrīd vairs netiek ievērotas, kā arī tādas, kas radušās nesen.

Definējot parlamentārās tradīcijas jēdzienu, literatūrā norādīts, ka parlamentārā tradīcija ir parlamentā izveidojies uzskatu, darbību vai ieradumu kopums, kas tiek nodots tālāk no viena parlamenta nākamajam. Laika gaitā šīs parlamentārās tradīcijas var mainīties, pat izzust, dažas var rasties no jauna. Dažos avotos to apzīmēšanai lietots termins "parlamentārā paraža". Izteikts arī viedoklis, ka par parlamentāro tradīciju var uzskatīt tikai tādu tradīciju, kas ir nodota no viena parlamenta otram un "iesakņojusies" arī nākamajā parlamentā.

Par parlamentāro tradīciju iespējams uzskatīt arī tādu tradīciju, kas pastāvējusi tikai viena sasaukuma ietvaros. Parlamentāro tradīciju noturīgums ir atkarīgs no to akceptēšanas pakāpes. Tajos gadījumos, kad tradīciju atbalsta pārliecinošs vairākums vai pat visi, tā ir noturīgāka. Taču parlamentārās tradīcijas izveidei un pastāvēšanai nav nepieciešama vispārēja akceptēšana.