Vēlos uzsvērt, ka, beidzoties Pirmajam pasaules karam, izskanot ASV prezidenta Vudro Vilsona vārdiem par nāciju pašnoteikšanās principiem, sabrūkot impērijām, Eiropā un visā pasaulē šķita, ka minoritāšu jautājumam kaut kādā mērā tiks pielikts punkts.

Tomēr patiesība bija pavisam citāda. Un, proti, izrādījās, ka Eiropā jaunizveidotajās nacionālajās valstīs, kas radās uz impēriju drupām, katrā no šīm valstīm pastāv lielas, lielākas vai mazākas, bet katrā ziņā vērā ņemamas etniskas minoritātes. Un tātad divdesmitajos, trīsdesmitajos gados katrā valstī etnopolitikas jautājumi bija ļoti svarīgi. Vēl vairāk, tie, kā mēs zinām, nepazuda arī pēc Otrā pasaules kara un ir aktuāli vēl 21. gadsimtā.

Atgriežoties pie Latvijas 1935. gadā... Protams, šī proporcija mainījās divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, bet 1935. gadā latvieši veidoja apmēram 75 procentus valsts iedzīvotāju, savukārt dažādas etniskās minoritātes – apmēram 25 procentus.

Interesanti atzīmēt – dinamika liecina par to, ka krievu skaits tolaik absolūtos skaitļos pieaug diezgan ievērojami, ebreju skaits paliek apmēram tāds pats, savukārt vāciešu skaits diezgan spēcīgi sarūk, jo vācieši būtībā strauji noveco, notiek tas pats, kas šodien Latvijā notiek ar mums, Latvijas iedzīvotājiem, – ļoti maz bērnu ģimenēs, un rezultātā dabiskais pieaugums ir ļoti neliels.

Savukārt poļu, baltkrievu, lietuviešu un igauņu nozīme parlamentārisma kontekstā varbūt ir mazāka. Runājot par atsevišķām minoritātēm, vēlos dažus vārdus veltīt svarīgākajām no tām – politiski svarīgākajām starpkaru parlamentārismā, un vislielākā minoritāte – taču nevis politiski aktīvākā, nevis politiski ietekmīgākā – bija krievi.