Referendumi par otru valsts valodu un pilsonības automātisku piešķiršanu visiem nepilsoņiem radīja Latvijas sabiedrībai vairākus jautājumus. Viens no tādiem bija – vai demokrātiju var izmantot tā, ka tā varētu kaut kādā veidā apdraudēt esošo valsti?

Zinātkāri šķirstot pirmskara Latvijas "Tieslietu Ministrijas Vēstneša" (1938) lapas, atradu ziņu par Šveices Federālās padomes noteikumiem par pretvalstiskas darbības apkarošanu un demokrātijas aizsardzību. Rakstā formulēts princips, ka valsts iekšējā un ārējā drošība ir pirmajā vietā un tikai tad seko pilsoņu personīgā brīvība. Tāds princips likumdošanā esot guvis uzvaru arī visklasiskākajā Eiropas demokrātijas valstī – Šveicē. Īsta brīvība varot būt tikai tur, kur ir saprātīga brīvība.

Rakstā aplūkotie Šveices noteikumi paredz cietumu līdz vienam gadam vai naudas sodu par darbībām, kas var graut federācijas vai atsevišķu kantonu likumīgās iekārtas un demokrātiju, it sevišķi, ja tā notiek saziņā ar kādu ārvalsti vai pēc tās pamudinājuma. Federālajai padomei esot tiesības apturēt vai galīgi slēgt preses orgānus, kuri pauduši vai veicinājuši valstij vai demokrātiskai iekārtai un principiem naidīgus uzskatus.

Šveices vācu laikraksti atsaukušies par šiem noteikumiem visai labvēlīgi, savukārt franču prese nosodoši. Jau 1938. gadā Šveicē vācu prese esot rakstījusi, ka demokrātijai esot pienākums sevi aizsargāt. Pret līdzekļiem un paņēmieniem, kurus izmantojot demokrātijas ienaidnieki, esot gandrīz neiespējami cīnīties ar demokrātiskām metodēm. Pret jauniem valsts graušanas paņēmieniem jālieto jauni aizstāvēšanās līdzekļi. Valsts ienaidnieki nevar atsaukties uz satversmi, lai iznīcinātu un grautu šo pašu satversmi un līdz ar to arī visu valsti. Ja valsts lieto spēku pret saviem ienaidniekiem, lai aizkavētu tos likumīgās varas vietā likt varmācību, tad šādā rīcībā nav nekā nelikumīga. Ja kāds aiz pārprasta liberālisma gribētu to nepieļaut, tas būtu ne tikai naivi darīts, bet nozīmētu pašnāvību. Pārāk demokrātiskie franču laikraksti neesot pareizi izpratuši ne demokrātijas, ne valsts nozīmi.

Minētā polemika par Šveices pieredzi pasaka daudz ko interesantu un liek domāt arī par daudziem mūsdienu Latvijā aktuāliem jautājumiem. Ir jāzina vēsture. Tas palīdz attiecīgās dzīves situācijās pieņemt gudrākus un tālredzīgākus lēmumus, nekā to spēj tie, kuri nezina pagātnes notikumus un iepriekšējo paaudžu gūtās mācības. Vēsture piedāvā argumentus un pretargumentus. Vēstures liecības un tās novērtējumi par pagātnes notikumiem ļauj mūsdienās izdarīt precīzākus secinājumus. Tomēr - vēsture nav arī šodienas patiesība.