1) Nosauciet trīs galvenās problēmas, kas, jūsuprāt, kavē kvalitatīvu un ātru tiesas spriešanu Latvijā? Ar kādām metodēm un konkrētiem pasākumiem tās var risināt?

2) Vai tiesas priekšsēdētāja pienākums sekot tiesvedības saprātīgu termiņu ievērošanai, ko paredz grozījumi likumā "Par tiesu varu", apdraudēs tiesneša neatkarību? Vai šie jauninājumi veicinās privātpersonu tiesību aizsardzību? Vai šādi lietu termiņu "uzraudzības" pienākumi būtu jānosaka ne tikai rajonu un apgabaltiesu, bet arī Augstākās tiesas tiesu palātu priekšsēdētājiem un Senāta departamentu priekšsēdētājiem?

3) Kādam ir jābūt tiesnešu kvalifikācijas novērtēšanas sistēmas mērķim? Vai šobrīd radītā novērtēšanas kārtība (tiesiskais regulējums, institucionālā sistēma, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas sastāvs) spēs nodrošināt tiesnešu kvalifikācijas objektīvu novērtēšanu un uzlabos tiesu spriešanas kvalitāti Latvijā?

4) Vai atbalstāt Saeimas iecerētos grozījumus likumā "Par tiesu varu", kas paredz, ka internetā publiski būs pieejami visu tiesu instanču spriedumi pēc spēkā stāšanās un lēmumi Ministru kabineta noteiktajā apjomā? Kā, jūsuprāt, izskaidrojama gadiem ilgā kavēšanās šai ziņā? Vai būtu jāpublisko arī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumi (atšķirībā no citiem Senāta departamentiem šeit nepieņem spriedumus, bet tikai lēmumus)?

Idejās un priekšlikumos par šobrīd aktuālajiem jautājumiem dalījās Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Zigmants Gencs, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senators un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Neimanis, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Sandra Strence, Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāja Zita Kupce, Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane, Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča, Latvijas Tiesnešu biedrības prezidente un Bauskas rajona tiesas priekšsēdētāja Iveta Andžāne, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce, zvērināta advokāte un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Sandra Jakušenoka, Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētāja Agnese Strode un Latvijas Republikas Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā juridiskā padomniece Inga Reine.

Lietu izskatīšanas termiņi

Prof. Dr.iur. Ineta Ziemele, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese

Diskusijā par tiesu varu Latvijā man traucē neuzmanības vai neprecizitātes. Runājot par tiesu varas problēmām, jāapzinās, ka tas jādara ar atbildību, jo tiesneši nevar pilnvērtīgi iesaistīties šādā diskusijā. Principā tiesu vara var runāt tikai ar pieņemto nolēmumu starpniecību un tā nevar pēc tam pati skaidrot, ko nolēmums īsti nozīmē. Šādā specifiskā kontekstā ir diezgan vienkārši izvērst populistisku diskusiju, kura patiesībā nav Latvijas interesēs, jo tā neveicina uzticības veidošanos tiesām. Demokrātiskas valsts attīstībai ir svarīga tiesu varas autoritāte. Ir jābūt uzmanīgiem ar neprecīzu komentāru izteikšanu par tiesu darbu. Ir jārunā par konkrētiem faktiem un tiesu spriedumiem, kuri, iespējams, rada šaubas par tiesu darbu.

Pārmetums, ka tiesas Latvijā darbojas pārāk lēni, būtu jāpamato ar konkrētu piemēru piesaukšanu, kas parādītu, ka tā tiešām ir sistēmiska problēma. Balstoties uz pieteikumiem, kuri ienāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT), es nevarētu teikt, ka pašreizējā laika posmā tās uzrādītu problēmu ar tiesvedības garumiem masveidā. Protams, ir bijušas lietas un acīmredzama nepieļaujama paviršība, bet šajās lietās varēja identificēt konkrētus tiesnešus, pie kuriem lieta bija aizķērusies, vai konkrētas citas darbības, kas kavēja lietas izskatīšanu. Jebkurā gadījumā ECT uzskata, ka ir pieņemams tāds lietas izskatīšanas termiņš, kas nepārsniedz sešus gadus trijās tiesu instancēs. Protams, ir valstis, kur tiesu procesi notiek arī daudz ātrāk, un uz to ir jātiecas. Tomēr Eiropas kontekstā situācija ar lietu izskatīšanas termiņiem Latvijas tiesās nešķiet tā lielākā aktualitāte. Pareizāk sakot, tas, kā par šo jautājumu runā, neliek domāt, ka tiek meklēts pareizajā vietā, ja mērķis ir uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti.

Cita lieta – es redzu problēmu tajā, ka iesāktās smagās krimināllietas Latvijā "aizķeras" pirmstiesas stadijā. Tieši šajā posmā krimināllietas Latvijā visbiežāk arī, manuprāt, iestrēgst.

Īpaši es gribētu vērst uzmanību uz Kriminālprocesa likuma 14. pantu, kas nosaka tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Nesenā nolēmumā lietā "Trūps pret Latviju" sūdzību par krimināllietas izskatīšanu nesaprātīgos termiņos ECT noraidīja, jo prasītājs netika par šo problēmu sūdzējies nacionālās tiesvedības ietvaros, lai arī KPL 14. pants tieši šādu mehānismu iedibina. Būtu vērtīgi pusēm turēt prātā 14. pantu un nacionālā līmenī uzrādīt, kur, pušuprāt, tiesvedība iekavējas, un tādējādi veicināt, lai lieta tiktu savlaicīgi izskatīta. Jebkurā gadījumā likumdevējs ir izraudzījies interesantu metodi, kā tikt galā ir krimināllietu izskatīšanas termiņiem, un tā ir jāizmanto.

Attiecībā uz administratīvām lietām man jāsaka, ka lielais lietu skaits administratīvajās tiesās mani nepārsteidz, jo administratīvajā procesā tiek kontrolētas valsts un cilvēka attiecības, kas ir ļoti plašas. Skaidrs, ka cilvēki iet uz šīm tiesām un cīnās par savām tiesībām. Tāpēc, manuprāt, valstij būtu jādomā, kā var palīdzēt administratīvajām tiesām tikt galā ar šo pārslodzi. Iespējams, nav cita risinājuma kā vien palielināt tiesnešu skaitu. Jebkurā gadījumā nedz liela, nedz maza valsts nevar iztikt bez tiesām un mazai valstij adekvāts tiesas process proporcionāli iznāks dārgāks. Tomēr ekonomēt uz tiesu varu nedrīkst. Tajā ir jāiegulda līdzekļi, jo rezultātā ieguvums būs citur, piemēram, mazāk zaudētās lietās starptautiskajās tiesās.

Runājot par Latvijas tiesu sistēmu kopumā, manuprāt, būtu svarīgi visnotaļ nepieciešamo diskusiju par tiesu varas efektivitāti pārnest citā gultnē. Proti, būtu kompleksi jāizanalizē problēmas, pievēršot īpašu uzmanību kvalitatīviem tiesu darba aspektiem. Jebkurā gadījumā gan termiņi, gan kvalitāte ir atkarīgi no resursiem un no apmācības un nepārtrauktas nepieciešamās informācijas pieejamības tiesnešiem saprotamās valodās. Tā kā esam ciešā sasaistē kopējā Eiropas tiesību sistēmā, ir jābūt spējīgiem sekot līdzi gan ECT, gan ES tiesu darbam. Šim aspektam ir daudz lielāka nozīme taisnīguma sasniegšanā Latvijā.