Savu akciju iegādes finansēšanas aizlieguma izcelsme

Savu akciju iegādes finansēšanas aizlieguma regulējums ir radies astoņpadsmitajā gadsimtā Apvienotājā Karalistē, laikā, kad attīstījās anglosakšu tiesību (common law) noteikumi par kapitāla saglabāšanas pienākumu britu statūtsabiedrībām.¹ Briti apgalvo, ka ir ieviesuši kapitāla saglabāšanas noteikumu kā quid pro quo par ierobežoto atbildību deviņpadsmitā gadsimta 40. un 50. gados.² Savu akciju iegādes finansēšanas aizliegums izriet no kapitāla saglabāšanas pienākuma, kas sākotnēji tika noteikts precedentu tiesībās un vēlāk arī kodificēts 1928. gada Sabiedrību likumā (Companies Act 1928).³

Lai gan kontinentālās Eiropas valstu, jo īpaši Vācijas,⁴ tiesību akti arī paredzēja striktus kapitāla saglabāšanas noteikumus, lai aizsargātu sabiedrības dalībnieku un trešo personu intereses, tomēr nedz Vācijas Akciju likums (Aktiengesetz), nedz arī Sabiedrību ar ierobežotu atbildību likums (Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung) neparedzēja noteikumus, kas sabiedrībām liegtu finansēt savu akciju/daļu iegādi. Kontinentālās Eiropas valstīs savu akciju iegādes finansēšanas aizliegums tika ieviests tikai pēc Apvienotās Karalistes pieprasījuma 1973. gadā, apspriežot Otro direktīvu,⁵ pēc tam, kad Apvienotā Karaliste bija pievienojusies Eiropas Ekonomikas kopienai.⁶ Tā, piemēram, Vācijas Akciju likumā aizliegums finansēt savu akciju iegādi tika ieviests 1978. gada decembrī, bet spēkā stājās tas 1979. gada 1. jūlijā, pēc tam, kad spēkā bija stājusies Otrā direktīva.⁷ Līdz ar to savu akciju iegādes finansēšanas aizlieguma regulējumu zināmā mērā var uzskatīt par svešķermeni kontinentālās Eiropas sabiedrību tiesībās, jo šāda aizlieguma mērķis tika sasniegts, ieviešot striktus kapitāla saglabāšanas noteikumus.

Komerclikuma 241. pantā aizliegums finansēt savu akciju iegādi jau tika noteikts tā sākotnējā redakcijā,⁸ ieviešot 1976. gada 13. decembra Padomes Otrās direktīvas 77/91/EEK par to, kā vienādošanās nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58.