Šis temats no pirmā acu uzmetiena liekas tik plašs un dziļš, ka tajā var viegli noslīkt. Tādēļ ir vislabāk to aplūkot un analizēt, pieturoties pie kāda "glābšanas riņķa". Kas tas varētu būt? Pie kāda nopietna teksta (raksta, grāmatas u.tml.) lai pieķeras, lai uz tā bāzes varētu droši ritināt savas pārdomas? Tam būtu jābūt kaut kam patiesi autoritatīvam, ar Zālamana gudrību apveltītam…

Ar Zālamana gudrību? Bet Zālamans, kā tas visiem (vai gandrīz visiem) ir zināms, ir Bībeles (precīzāk – Vecās Derības) personāžs! Varbūt tad… patiešām paņemt par pamatu Veco Derību? Un kāpēc gan ne? Tas taču ir mūsu judeokristīgās civilizācijas pamatakmens. Turklāt vairākums lasītāju nemaz nevar iedomāties, cik daudzas vērtīgas un aktuālas atziņas par mūsdienu politiku, ekonomiku, sociālajiem jautājumiem, tiesībām utt. var atrast šajā grāmatā. Vēl jo vairāk – pirms vairākiem mēnešiem autoram nācās dzirdēt pārsteidzošu apgalvojumu, ka "Vecās Derības idejas ar marksisma starpniecību ir novedušas pie mūsdienu sociāli atbildīgas valsts modeļa". Vai nebūtu jāpārbauda šā apgalvojuma patiesums?

1. Vecās Derības struktūra

Pirms sākam aplūkot šo interesanto tematu, autors gribētu īsumā atgādināt Vecās Derības struktūru. Te uzreiz jāprecizē, ka starp jūdiem un dažādām kristiešu konfesijām nav simtprocentīgas vienprātības par Vecās Derības kanonu: ir konfesijas, kas atšķirībā no citām neatzīst vairāku grāmatu kanoniskumu un neuzskata tās par Bībeles sastāvdaļām. Taču tā ir tikai neliela daļa no visām grāmatām; lielākās daļas kanoniskumu vienādi atzīst visi: ir jūdi, ir kristieši. Piemēram, katoļu Bībelē Vecā Derība sastāv no 46 grāmatām, kuras var iedalīt četrās daļās:

1) piecas Mozus grāmatas jeb Tora, jeb Pentateihs, kas ietver sevī gan pasaules un ebreju tautas pirmvēsturi, gan Mozus likumus. Toras piecas grāmatas ir šādas: Genesis (jeb Radīšanas grāmata, ebreju Berešit), Exodus (jeb Izceļošanas grāmata, ebreju Šemot), Leviticus (jeb Levītu grāmata, ebreju Vayikra), Numeri (jeb Skaitļu grāmata, ebreju Bamidbar) un Deuteronomium (jeb Atkārtotā Likumu grāmata, ebreju Dvarim);

2) vēsturiskās grāmatas: Jozuas, Soģu, Rutes, divas Samuēla, divas Ķēniņu, divas Laiku, Ezras, Nehemijas, Tobita, Judītes, Esteres un divas Makabiešu grāmatas;

3) praviešu grāmatas: sešas "lielo praviešu" grāmatas (Jesajas, Jeremijas, Jeremijas Raudu dziesma, Baruha, Ecehiēla un Daniēla) un divpadsmit "mazo praviešu" grāmatas (Hozejas, Joēla, Amosa, Obadjas, Jonāsa, Mihas, Nahuma, Habakuka, Cefanjas, Hagaja, Cakarijas un Maleahija);

4) gudrības un dzejas grāmatas: Ījaba, Psalmu, Zālamana Pamācību un Zālamana Mācītāja grāmatas, Zālamana Augstā dziesma, Gudrības un Sīraha dēla grāmatas.

Atšķirībā no katoļiem un austrumu pareizticīgajiem protestantu konfesijas un mūsdienu jūdi neatzīst par kanoniskām Tobita, Judītes, Makabiešu, pravieša Baruha, Gudrības un Sīraha dēla grāmatas, kā arī dažas Esteres un Daniēla grāmatu daļas. Tās ir tā sauktās deiterokanoniskās grāmatas, kas bija iekļautas Septuagintā (otrajā gadsimtā pirms Kristus veiktajā Vecās Derības tulkojumā sengrieķu valodā), bet kurām Vecās Derības kanona apstiprināšanas brīdī nav bijis zināms oriģināls senebreju valodā. Citiem vārdiem sakot, tās ir grāmatas, kas tajā brīdī bija zināmas (un lielākā daļa no tām arī mūsdienās paliek zināma) tikai to grieķu, bet ne ebreju versijā. Lai gan luterāņi un citas protestantu konfesijas neatzīst deiterokanoniskās grāmatas par Bībeles sastāvdaļu, tās tomēr uzskata par labām un iesaka lasīšanai; pirmā pilnā Bībeles latviešu tulkojuma autora Ernsta Glika vārdiem sakot, tās ir "grāmatas, kas tiem svētiem Dieva Rakstiem līdzi neturamas un tomēr derīgas un labi lasāmas iraid".²

Sociālekonomiska un sociālpolitiska rakstura apsvērumus var atrast gandrīz visās Vecās Derības grāmatās, taču mūs šoreiz interesē tikai daļa no tām. Pirmais secinājums, kas rodas, lasot Bībeli, ir šāds: Vecajā Derībā ir atspoguļoti divi dažādi politiski un sociālekonomiski modeļi divos secīgos vēsturiskos posmos. Vispirms tas ir decentralizēti patriarhālais modelis, pēc tam centralizētās ķēniņvalsts modelis.

2. Mozus un soģu laiki: ganu un arāju brīvība

Torā (kā arī Jozuas, Soģu un Rutes grāmatās) ir aprakstīta klejotāju vai pusklejotāju sabiedrība, kurai raksturīga spēcīga varas decentralizācija: katra saime un cilts principā brīvi pārvalda sevi pati. Tajā pašā laikā visas Israēla tautas redzamo vienotību pēc izceļošanas no Ēģiptes nodrošina divi elementi: 1) reliģiskajā aspektā – Derības šķirsts un to apkalpojošā priesteru kārta; 2) politiskajā aspektā – soģis (ebreju šofet, dsk. šoftim), kas acīmredzot tiek iecelts vai ievēlēts uz mūžu uz visu cilšu konsensa pamata. Soģis nav ķēniņš; viņa amats nav mantojams, un viņa funkcijas nav līdzvērtīgas ķēniņa (monarha) funkcijām. Miera laikā soģim ir ļoti ierobežotas pilnvaras (tad viņš laikam patiešām ir soģis šā vārda sākotnējā nozīmē, t.i., augstākais tiesnesis vai šķīrējtiesnesis sarežģītāko lietu izšķiršanai), taču kara laikā gan viņš kļūst par īstu karavadoni ar diktatora pilnvarām.³ Interesanti, ka vismaz viena no Israēla soģiem (turklāt no izcilākajiem un varonīgākajiem) bija sieviete vārdā Debora.⁴

No sociālekonomiskā viedokļa šajā laikmetā valda kolektīvisma gars. Zeme un lopi pieder ne tik daudz indivīdam, cik visam klanam vai saimei. Tādēļ nevis katrs konkrēts cilvēks ir bagāts vai nabadzīgs, bet drīzāk visa saime. Ir vergi, bet viņi neveido atsevišķu šķiru, jo tiek uzskatīti par saimes locekļiem. Centrālā nozīme tiek piešķirta īpašuma tiesībām uz Apsolīto zemi, kas ir Israēla tautai dota īpaša Dieva privilēģija: "Un tāpēc tev [Israēlam] būs turēt Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien piekodinu, lai tev labi klājas un taviem bērniem pēc tevis un lai tavas dienas tiek pagarinātas tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos mūžīgi" (Deut. 4:40).⁵ Zemes īpašuma tiesībām ir četri līmeņi: visa zeme simboliski paliek Dieva īpašumā; praktiskajā ziņā Dievs to dod par dzimtsīpašumu Israēla tautai kā kopumam; tautas ietvaros zeme ir sadalīta starp divpadsmit Israēla ciltīm (t.i., izņemot levītus, bet Ēfraima un Manases pusciltis skaitot kā divas atsevišķas ciltis ar atsevišķām teritorijām) un tad vēl precīzāk – starp atsevišķām saimēm. Nabadzība Torā viennozīmīgi figurē nevis kā kaut kāds askētisma ideāls, bet kā anomālija: "Īstenībā tavā tuvumā nevajadzētu būt nevienam nabagam, jo tas Kungs tevi svētīdams svētīs tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par mantojumu un īpašumu" (Deut. 15:4). Kopumā raugoties, Mozus likumos atspoguļotais ideālais sociālais modelis ir egalitāra patriarhāla sabiedrība, kur zeme ir taisnīgi sadalīta starp daudzām turīgām un savstarpēji vienlīdzīgām īpašnieku saimēm.⁶

3. "Iecel mums ķēniņu!"

Ārkārtīgi pamācošs no politiskās filozofijas viedokļa ir stāsts par to, kā šis decentralizēti patriarhālais politiskais un sociālekonomiskais modelis tika nomainīts pret centralizētas valsts modeli. Par to lasām Pirmās Samuēla grāmatas 8. un 12. nodaļā. Pravietis Samuēls "iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā", taču tie drīz vien iestiga korupcijā: viņi "dzinās pēc mantas, pieņēma dāvanas un grozīja tiesu" (1. Sam. 8:1,3). Tad "visi Israēla vecajie sanāca kopā" un pieprasīja Samuēlam: "Iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām. [..] Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus!" (1. Sam. 8:5,20). Tolaik – tas ir, vienpadsmitā gadsimta vidū pirms Kristus – ebreju tauta dzīvoja centralizētu valstu un valstiņu vidū (Ēģipte, Asīrija, Babilonija, feniķiešu un filistiešu pilsētvalstis), un tajās valdošā monarhiskā iekārta viņu acīs noteikti bija kaut kas ļoti progresīvs, kārtības un taisnīguma etalons, pretstatā viņu pašu "nemodernajai" un "atpalikušajai" pastorāli patriarhālajai sabiedrībai.

Starp citu, vai šī epizode ar ķēniņa prasīšanu neatgādina kaut ko mums tuvu un pazīstamu, – proti, dažu Latvijas pilsoņu tīkojumus pēc tautas vēlēta Valsts prezidenta, kas kā ar burvju nūjiņas mājienu atrisināšot ja ne visas, tad daudzas viņu problēmas? Lai nu kā būtu, šīs ilgas pēc ķēniņa ir redzamas jau Soģu grāmatas beigās: kad Israēla tautā tiek izdarīta vai pieļauta kāda neģēlība, Soģu grāmatas autors paskaidro: "Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs" (Soģu 21:25).⁷

Šajā kontekstā ir arī saprotams, kāpēc Israēla vecajie vēršas pie pravieša Samuēla, nevis vienkārši paši izvēlas sev ķēniņu no sava vidus, tāpat kā iepriekš to darīja ar soģiem.