Raksta mērķis ir identificēt kritērijus, kas nodrošinātu līdzsvaru starp personas tiesībām uz sava vārda un uzvārda atveidi un valsts noteiktajiem ierobežojumiem, izanalizējot Latvijai saistošo dažādu līmeņu starptautisko tiesu un cilvēktiesību aizsardzības institūciju praksi. Rakstā galvenokārt analizēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) prakse un ANO Cilvēktiesību komitejas prakse, uzraugot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ilustrēta Latvijas Republikas Satversmes tiesas nostāja analizējamajā problēmjautājumā.1
Pirkt vai atvērt ar kodu
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Par "Jurista Vārds" | Autoriem | |
| Redakcija | Lietošanas noteikumi | |
| Kontakti | Autortiesības | |
| Reklāma | Grāmatu e-veikals | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Abonēšana | Lapas karte |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
